Kaisles atspulgi. Anna Deivisa

Jūs runājat par mīlestību tā, kā citi runā par saldējumu.

      Viņš paraustīja plecus. – Viena ir karsta, otrs auksts. Abi garšo labi.

      – Mīlestība nav nekas tāds, ko var izlemt nogaršot.

      – Pasakiet to viņai! – Amerikānis atkal norādīja uz sievieti pelēkajā kleitā. Viņas sejā bija izsmalcināti skumja izteiksme. Vīrietis cepurē bija saņēmis viņas roku.

      – Neizskatās, ka viņa lieliski pavadītu laiku, – Greisa noteica. – Neesmu pārliecināta, ka tā notiek, ja cilvēki ir iemīlējušies.

      – Varbūt arī ne. Taču tā ir mīlestība, kas tevi pāršķeļ, atkailina visu to, kas atrodas iekšā. Un tas ir kaut kas, ko nākas izdarīt, ja tu negribi izkalst. Mīlestība atgādina, ka jūs esat dzīvs, mis Griezne.

      – Tādā gadījumā, ja tā jūs nenogalina.

      – Patiešām.

      – Atvainojiet, ser… – tas bija viņu viesmīlis ar kādu klerku uzvalkā – iespējams, no viesnīcas administrācijas.

      – Kas noticis? – Vīrietis viņus nopētīja no galvas līdz kājām.

      – Tur ir kāds džentlmenis, ser, pie administratora. – To sacīja klerks.

      – Nu un tad? – Vīrieša tonis bija strups, aizkaitināms.

      – Kā redzat, es neesmu viens.

      Klerks pamāja Greisai. – Atvainojamies, kundze. Ser, viņš apgalvo, ka esot atnācis aprunāties ar jums.

      – Kā viņu sauc, šo džentlmeni? Vai viņš jums iedeva vizītkarti?

      – Nē, ser. – Klerks izskatījās apmulsis. – Es jautāju pēc viņa vārda, taču viņš atteicās man to nosaukt.

      – Dieva dēļ! – Amerikānis izbolīja acis. – Ejiet un pasakiet viņam, ka es esmu aizņemts. Vai ka manis te nav – jūs nevarējāt mani atrast. Pasakiet viņam, ko vien vēlaties. Vienkārši tieciet no viņa vaļā.

      Viņš bija sācis runāt skaļāk. Cilvēki pie blakus galdiņiem sāka atskatīties uz viņiem. Greisa mazliet pielieca galvu un norija kādu malku no sava kokteiļa.

      – Ļoti labi, ser! – Izskatījās, ka klerks sacīs vēl kaut ko, taču tad viņš acīmredzot pārdomāja un iekoda apakšlūpā. Pēc tam viņš pagriezās un devās projām viesmīļa pavadībā.

      Amerikānis izņēma nākamo cigareti.

      – Ko tas viss nozīmēja? – Greisa apjautājās.

      – Īsti nezinu, lai gan man ir zināmas aizdomas. – Viņš aizdedzināja cigareti. – Es tikai ceru, ka ar to arī viss beigsies. Tā, kur mēs vakariņosim? Varu dabūt mums galdiņu viesnīcas restorānā. Vai arī te ir kāda vieta, kurp jūs gribētu mani aizvest?

      – Es nezinu. – Greisa bija ievērojusi, ka sieviete pelēkajā kleitā vēl aizvien skatās uz viņiem. Viņa bija pieliekusi galvu, lai kaut ko pačukstētu vīrietim cilindrā. – Es neesmu pārāk izsalkusi. Vai jums nešķiet, ka tas bija mazliet dīvaini?

      Gaišās acis bija kļuvušas vēsas. – Nekas mani nepārsteidz, mis Griezne. Nu vairs ne. Domāju, ka mums vajadzētu iztukšot savas glāzes un doties prom no šejienes.

      – Jā, varbūt. Bet…

      – Atvainojiet, ser. – Viņš bija atgriezies – tas pats pirmītējais klerks, kurš tagad izskatījās ne pa jokam samulsis. – Džentlmenis atsakās doties projām. Viņš apgalvo, ka viņam steidzami ar jums jārunā. Viņš apgalvo, ka jūs zinot, kas viņš ir.

      Amerikānis atbīdīja savu krēslu un piecēlās kājās. Viņš bija krietnas sešas collas garāks par klerku. – Es jums jau teicu, ka esmu aizņemts un nevēlos runāt ar šo cilvēku. Vai jums te ir drošības dienests?

      – Nu, ser…

      – Lai jūsu šveicari izmet viņu laukā!

      Klerks paspēra soli atpakaļ un, šķiet, saņēmās, lai atkal ierunātos. – Mēs vēlētos izvairīties no nevajadzīgām scēnām, ser, ja vien tas ir iespējams. Vadība būtu patiesi pateicīga, ja jūs izietu priekštelpā un aprunātos ar šo džentlmeni. Šķiet, ka tas ir personisks jautājums, kuram nav nekāda sakara ar šo iestādījumu.

      Amerikānis nopūtās un paberzēja pieri. – Ak, viss kārtībā! Lieciet, lai viņš pagaida ārā pie ieejas, labi? – Viņš iedeva klerkam dzeramnaudu un savilka seju izteiksmē, kas gandrīz atgādināja smaidu, tomēr īsti tāds nebija.

      – Nu? – Greisa iztukšoja savu glāzi.

      – Man ļoti žēl. – Viņš atkal paberzēja pieri un klusītēm nočukstēja: – Sasodīts. – Tad, vērsdamies pie viņas: – Baidos, ka tas var prasīt zināmu laiku.

      – Nu tad tas ir galā. – Greisas vilšanās nepavisam nebija samērojama ar notiekošo. Tas bija kas vairāk par patīkama vakara saīsināšanu. Viņai šķita, ka kāds nupat ir atņēmis visai pasaulei krāsas.

      – Nē, tas nepavisam nav galā. – Vīrietis saņēma viņas plaukstu, pacēla sev pie lūpām un noskūpstīja. – Nekādā ziņā. Kā varu jūs atkal sameklēt?

      – Caur Herald avīzi. – Greisai ļodzījās kājas. – Varat man atsūtīt vēl vienu zīmīti.

      – Lai notiek! Ja jūs tā vēlaties, es tā arī darīšu. Visu labu, Dimante! Līdz nākamajai reizei.

      – Līdz nākamajai reizei, Sātan.

      Iziedama vestibilā, Greisa jutās caurspīdīga, nepabeigta, it kā nemaz neatrastos te. Varbūt īstā Greisa – viņas patiesā būtība – vēl aizvien sēdēja pie bāra kopā ar amerikāni. Vai varbūt viņa nemaz te nebija atradusies visu vakaru. Paklājs apslāpēja viņas soļus. Atspulgi stiklā un misiņā bija tikai fragmenti, kuros atplaiksnījās kāda kalsna būtne ar nobažījušos seju.

      Administrācijas zonā valdīja kņada. Vīrieši nesaprotami smagos mēteļos deva dzeramnaudu nesējiem, kas stiepa milzīgus koferus. Liela auguma sievietes ar pērlēm un spalvām. Vecas, izkaltušas dāmas ar maziem sunīšiem. Smejoši bērni. Un kāds vīrietis, kurš stāvēja pie administratora letes ar muguru pret Greisu, acīmredzami kādu gaidīdams. Sātanu. Šo vīrieti viņa uzreiz pazina, pat garāmejot.

      Trešā nodaļa

      PAGĀTNE

      Māsas Rezerfordas, būdamas attiecīgi septiņpadsmit un gandrīz sešpadsmit gadus vecas, savā Hempstedas apkārtnē bija reizē izdaudzinātas un bēdīgi slavenas. Māte, radikāla sufražiste, un tēvs, aizrautīgs darvinists, bija viņas audzinājuši brīvdomības garā un radinājuši atklāti izteikt savas domas, tāpēc viņas reti kad uzskatīja par vajadzīgu paturēt kaut ko pie sevis. Viņas nāca un gāja, kad vien vēlējās un ar ko vien vēlējās.

      – Meitenes ir nenoliedzami gudras, – sacīja mis Steneta, Ziemeļlondonas koledžas direktore, saspringti uzsmaidīdama pāri savam rakstāmgaldam misteram un misis Rezerfordiem. – Viņas ir populāras, enerģiskas un visai apburošas. Patiesībā tik gudras un apburošas, ka šī skola ir viņām daudz ko piedevusi. Nu mums ir pienācis laiks apvienot spēkus un mazliet viņas savaldīt.

      – Un kādi tieši ir viņu nodarījumi? – apjautājās Herolds Rezerfords.

      Mis Steneta nopūtās. – Te jau sākas visi sarežģījumi. Runa galvenokārt ir par vispārējo attieksmi, taču es mēģināšu to raksturot mazliet dziļāk. Piemēra pēc ņemiet viņu matus. Skolas noteikumi nosaka, ka matiem vienmēr jābūt saņemtiem aizmugurē.

      – Abu meiteņu mati ir pārāk īsi, lai tos varētu saņemt aizmugurē. – Ketrina Rezerforda sakrustoja