Kaisles atspulgi. Anna Deivisa

ir īpašs eksistences veids… Prāta stāvoklis, kas nāk komplektā ar to. Vai kāds no jums, piemēram, ir lasījis Dekstera O’Konela “Vīziju”?

      Samulsuma pilnas sejas otrpus rakstāmgaldam.

      – Nu, varat būt droši, ka jūsu meitas gan ir.

      – Tad mums tagad vajadzētu ierobežot viņu grāmatu izvēli? – Herolds Rezerfords ieskatījās pulkstenī. – Šī grāmata ir saņēmusi visai labas atsauksmes, vai ne? Vai tad O’Konels neieguva lielo balvu?

      – “Šī grāmata” ir izraisījusi nebeidzamu viļņošanos Amerikā, tajā sniegtā jaunas meitenes attēlojuma dēļ. Tā ir meitene ar boba griezumu, kura melo un dzer, un salauž viegli iespaidojamu jaunu vīriešu sirdis, tāpat kā daudzasno tām meitenēm, kuras no viņas iedvesmojušās. Grāmata ir tikusi aizliegta trijās Amerikas dienvidu pavalstīs. Un pašlaik notiek aktīva kampaņa par tās aizliegšanu vēl piecās.

      – Tā, mis Steneta. – Ketrina piecēlās kājās. – Šī ģimene netic cenzūrai, un es jūtos visai šokēta, konstatējot, ka jūs to darāt. Man likās, ka šī skola ir moderni domājošs iestādījums. Esmu pārliecināta, ka manas meitas nav meles vai dzērājas. Īsti nezinu par siržu laušanu, taču man šķiet, ka neviens nav atbildīgs par otra cilvēka iekšējo orgānu stāvokli. Galu galā, kurš zēns gan nevarētu ieķerties Greisā vai Nensijā?

      – Es jums ieteiktu rūpīgāk pārdomāt savus argumentus, pirms atkal sūdzēties par mūsu meitām. – Herolds saņēma sievas roku. – Vai jūs apgalvojat, ka viņas ir spītnieces, kuras noved no ceļa pārējās? Vai arī jūs gribat teikt, ka viņas pieder pie vārgajām vientiesēm, kuras atdarina kādu muļķīgu uzvedību, par kuru ir izlasījušas jaunākajā romānā? Man šķiet, ka jums ir jāizlemj, kurai versijai jūs dodat priekšroku.

      – Es gribu teikt… – Direktore piepeši sajutās nogurusi. – Gribēju jums pateikt, ka esmu mazliet noraizējusies par viņām. Man likās, ka varbūt jūs arī tādi esat.

      Vakarā pēc šīs sarunas māsas Rezerfordas sēdēja mājās pie pusdienu galda. Greisa jauca spēļu kārtis.

      – Kā būtu, ja es saliktu kārtis ar zīmējumiem uz leju? – Viņa tā arī izdarīja, izklādama tās vēdekļa veidā. – Mēs katra varētu paņemt pa kārtij, un tā, kurai iekritīs lielāka, izvēlēsies pirmā.

      – Lai notiek! – Nensija pasniedzās un paņēma kārti. Tas bija kārava kalps.

      – Laba kārts. Un arī glīts puisis. – Tagad Greisa ņēma savējo. – Pīķa kalps! Ha! Kura masts bija vērtīgāks? Es vairs neatceros, kā tur bija.

      – Es arī ne. Varbūt mums abām vajadzētu ņemt vēl pa vienai kārtij. Tev nebūs iebildumu, ja es sajaukšu?

      – Esi tik laipna.

      Nensija savāca kārtis un sāka tās prasmīgi jaukt.

      Greisa ar garo pirksta nagu vilka pa koka galdu, meklējot negludumus. – Mana nelaime slēpjas tur, – viņa sacīja,

      – ka es nezinu, kuram no tiem dot priekšroku. Ja tu man to būtu pajautājusi pirms pusstundas, es bez šaubīšanās teiktu, ka Stīvenam. Bet nu, ja reiz par to ir runa, man šķiet, ka esmu visai pieķērusies arī Džordžam. Tāpēc varbūt tu izvēlies, un es ņemšu to, kuru tu negribi.

      – Patiesībā, – Nensija nolika kārtis, – man šķiet, ka esmu nonākusi tādā pašā situācijā. Ja tu man būtu pajautājusi vakar, es noteikti teiktu, ka Džordžam. Bet Stīvens… Nu, viņš ir Stīvens, vai ne?

      – Pie joda! – Greisa sāka kodīt nagu. – Ir jābūt kādai iespējai, kā to atrisināt.

      – Mēs varētu likt viņiem izvēlēties… – Nensija paraustīja plecus, un uz brīdi abas meitenes likās dziļi iegrimušas domās.

      Tad viņas reizē iesaucās: – Nē! – un izplūda skaļos smieklos.

      – Nē, bet nopietni, – Greisa centās atgūt savaldīšanos. – Mums tas ir kārtīgi jāatrisina. Ja mēs ļausim visam tā turpināties, viņi tā sapīsies, ka vispār novērsīsies no mums!

      – Skaidrs, ka ne, – sacīja Nensija. – Lai gan… es saprotu, ko tu gribi ar to teikt.

      – Džordžs ir gudrākais, – sacīja Greisa. – Jādomā, ka viņš būs tas, kurš pelnīs vairāk naudas. Es teiktu, ka viņš ir arī spēcīgāks, tas ir, fiziski. Un varbūt arī morāli. Bet Stīvens…

      – Stīvens ir neparedzams, – piezīmēja Nensija. – Jaukais palaidnis.

      – Tas padara Džordžu par labāku vīru, – Greisa secināja. – Taču ar Stīvenu ir jautrāk.

      – Ak kungs, – Nensija papurināja galvu. – Mēs abas gribam Stīvenu tagad un Džordžu vēlāk.

      – Tieši tā, – noteica Greisa. – Tagad es esmu nogurusi no tā visa. Vai gribi uzspēlēt kārtis?

      Beigu beigās to atrisināja karš. Karš sakūla emocijas, savādi ietekmējot attiecības. Pat vismazāk romantiskie vīrieši pirms ilgstošas šķiršanās sāpīgā daiļrunībā sāka atzīties mīlestībā. Ģībstošais vairākums dedzīgi ticēja slavas vainagotajai pārnākšanai, tomēr sajuta traģēdiju briestam turpat aiz stūra. Viņas dejoja, ciešāk piespiedušās saviem partneriem, skūpstījās ciešāk, deva neskaitāmus solījumus un dažos gadījumos pat nometa drēbes, kas citādi netiktu nomestas.

      Tūkstoš deviņi simti piecpadsmitā gada vasarā, gandrīz gadu pēc vakara, kad māsas Rezerfordas bija izklājušas savu kāršu kavu, viņas vēl aizvien nespēja izvēlēties vienu no brāļiem Vilkinsiem – Džordžu vai Stīvenu. Parasti visi četri kaut kur devās kopā. Pastaigas pa parku, braucieni uz kino un deju zālēm. Viņi zināja, ka paziņas un vērotāji netiek gudri, kurš brālis aplido kuru māsu, un viņiem patika tikt aprunātiem. Misteram un misis Rezerfordiem patika abi puiši, un varbūt viņi saprata, ka tikmēr, kamēr visi četri turas kopā, neviena no meitenēm nevarēs viegli izdarīt ko tādu, ko vēlāk nožēlotu. Tomēr četrinieks nevarēja būt nešķirams visu mūžu.

      Kādā pavēlā rītā Greisa viena pati pastaigājās pa parku un apsēdās uz sava iemīļotā soliņa Parlamenta kalna virsotnē, lai padomātu. Viņai bija piedāvāta iespēja studēt angļu literatūru Londonas universitātes koledžā, un līdz pat pēdējam laikam viņa bija aizrāvusies ar šo domu. Taču nu nešķita pareizi, ka viņa kara laikā pievērsīsies kaut kam tik egoistiskam, kamēr vairums viņai pazīstamo vīriešu un zēnu devās pildīt savu pienākumu. Greisa domāja par brāļiem Vilkinsiem, kuri bija iedalīti Karaliskajā strēlnieku pulkā, pateicoties tēvocim Česteram un laikam, kuru viņi pavadījuši skolā kā kadeti. Puišu neizbēgamā aizbraukšana lika Greisai uzlūkot viņus citām acīm, pastiprināja viņas izjūtas pret tiem abiem. Viņa nespēja iztēloties savu un Nensijas dzīvi bez Džordža un Stīvena klātbūtnes. Viņi allaž bija klāt. Kamēr viņa tur sēdēja, domādama par to, lejā uz taciņas atskanēja skaļš sveiciens, un Greisa ieraudzīja Džordžu nākam uz viņas pusi, saulei rotaļājoties viņa gaišajās matu šķipsnās, tā ka tās likās zeltainas.

      – Es zināju, ka tevi te atradīšu. – Džordžs apsēdās viņai blakus.

      – Gudrs zēns.

      – Man ir jāaprunājas ar tevi, Greisij. – Viņa balss bija aizelsusies. Vai viņš bija skrējis?

      – Nevarēji sagaidīt vakaru, ko? – Vakarā viņi visi četrigatavojās iet uz viesībām. Tam vajadzēja būt viņu pēdējam kopīgi pavadītajam vakaram ārpus mājas pirms puišu došanās uz savu pulku.

      – Nē.

      Greisa vēroja ainavu. Tā bija viņas iemīļotākā ainava visā pasaulē. Pilsēta