Kaisles atspulgi. Anna Deivisa

varētu apskatīt etiķeti. – Tas ir no Ronas ielejas, tā man teica Džo. Briesmīgi labs.

      – Par to es nešaubos, taču man nav glāzes. Esi tik labs un piesaisti Džo uzmanību.

      Viņš turpināja runāt par vīnu, un Greisa ar salveti susināja mitros plankumus uz savas melnās zīda krepdešīna kleitas, kad, pacēlusi skatienu, ieraudzīja, kā ēdamtelpā ienāk platplecainais vīrietis no ielas. Viņam mugurā bija balts, iestērķelēts krekls ar tauriņu. Rūdolfs Stuliks, restorāna īpašnieks, vienā mirklī atradās viņam līdzās un pieveda pie labākā stūra galdiņa, nosēdināja un, rūpēdamies par viņa ērtībām, aizdedzināja svešinieka cigareti. Piepeši gaiši zilās acis pavērsās uz Greisas pusi, un viņa novērsās, nolūkodamās uz kleitas sprādzi ar pērlītēm un tad uz Dikiju. Šovakar viņā jautās neparasts nogurums. Viņš nepavisam neatgādināja parasto līksmo un enerģisko Ričardu.

      – Tu izskaties noguris, Dikij. Vai avīzē viss ir kārtībā?

      Mirklīgs aizkaitinājums. – Ne vienmēr viss saistās tikai ar avīzi, Greisa.

      – Es zinu.

      Neveikls brīdis. Bija labāk netērpināt viņu tālāk. Greisa pameta vēl vienu īsu skatienu pāri telpai. Stuliks sīki izskaidroja ēdienkarti amerikānim un tad norādīja uz dažām gleznām, kuras bija darinājuši plašāk pazīstamie klienti. Vīrietis šķita ieinteresēts, taču, kad Stuliks novērsās, viņš uzreiz paraudzījās uz Greisu.

      – Sasodīta diena. – Greisa sev lika pievērsties Dikijam un tikai Dikijam. – Es iesniedzu atlūgumu. – Viņa iedzēra malku no glāzes. – Teikšu, ka par vīnu tev ir taisnība. Ļoti patīkams.

      – Tu to izdarīji?

      – Nu, vismaz mēģināju. Pīrsons gan neņēma mani nopietni. Tas ir, Obrijs Pīrsons. Un man šķiet, ka es pati arī neņēmu sevi nopietni. Es nevaru atļauties zaudēt savu darbu, ne gluži. Taču viņi ir tādi dinozauri, ka liek cilvēkam zaudēt pacietību.

      – Tu vienmēr tā saki. Vai abi ēdīsim zivi? Šodien viņiem ir jūras mēle ar citronu. Ar jaunajiem kartupelīšiem.

      – Dikij, tev nav ne jausmas, ko meitenei nozīmē strādāt tādā vietā. Vīrieši var darīt visu, ko vien vēlas, ja vien laikus uzraksta savus tekstus. Turpretī es – pietiek ar vienu smiekliņu un vienu cigaretes dūmu, lai ar mani būtu cauri. Un man ir jājūtas viņiem pateicīgai, vai saproti? Par to, ka viņi man ļauj tur strādāt. Tāpēc es gribēju aprunāties ar tevi. Es iedomājos…

      Sedžviks iesmējās. – Tu iedomājies, kā būtu strādāt avīzē. Vai tu tiešām domā, ka avīzē ir labāk? Domā, ka pret tevi izturēsies tāpat kā pret citiem puišiem? Tāda ir pasaule, kurā mēs dzīvojam, mīļā. Taču tā uzlabojas – palēnām. – Viņš pamāja viesmīlim. – Džo, divas zivis, lūdzu.

      – Manuprāt, pārāk lēni. – Greisa neviļus paraudzījās uz telpas pretējo pusi. Amerikānis, saraucis pieri, skatījās savā rokaspulkstenī… Viņa atkal pievērsās Dikija vasarraibumainajai sejai, atgriežoties pie sākotnējā jautājuma. – Es parto domāju. Ja nu Dimante sāktu rakstīt ko vairāk par vienu sleju? Viņa varētu recenzēt grāmatas, rakstīt par politiku, pat sastādīt horoskopus!

      Dikijs papurināja galvu. – No tā nekas nesanāktu.

      – Bet kāpēc? Dimantei ir milzu panākumi, tu vienmēr esi tā teicis. Kurš vēl cits jūsu stulbajā avīzē saņem maisiem vēstuļu? Par kuru citu tenko pārējās avīzes? Vai tu zini, ko Herolds Graimss izdomājis vakardienas Mail? Viņš domā, ka Rebeka Vesta esot Dimante Griezne. Rebeka Vesta!

      – Tas cilvēks ir stulbenis. – Dikijs runāja klusām un tad nokremšļojās. – Paklau! Es esmu ārkārtīgi apmierināts ar to, kā tas virzās. Godīgi sakot, man pat ir grūti tam noticēt. Taču lasīt Dimantes rakstīto ir tas pats, kas ēst lakricu. Var ieēst tikai pavisam mazu gabaliņu.

      Īgna nopūta. – Nu, man jau visu laiku nav jābūt Dimantei.

      Diks pastiepa roku pāri galdam, lai saņemtu viņas plaukstu. Vieglītēm. – Greisa, tu esi Dimante. Visu laiku. Tu nevarētu kļūt ne par vienu citu, pat ja to vēlētos. Es pats negribētu, lai tu būtu kāda cita.

      Amerikānis atkal skatījās šurp. Uz viņas plaukstu, kas atradās Dikija rokā.

      – Lai gan dažreiz es jūtos kā Viktors Frankenšteins, – Dikijs nomurmināja.

      – Nu labi. – Viņa atbrīvoja plaukstu. – Man nāksies darīt to, ko darītu jebkurš pareizi domājošs briesmonis, un pieprasīt, lai tu dubulto manu honorāru.

      – Nu, nu, mis Aizvainotā. Labāk uzmanies – tā raucot pieri, tu vari dabūt neiznīdējamas krunkas. Tā tu izskaties vecāka par kādiem desmit gadiem.

      – Ak, Dikij, tu esi tik neciešams! Ar tevi nav iespējams parunāt nopietni. – Viņa veltīgi ar skatienu meklēja viesmīli. – Kur ir Džo? Mums vajag vēl vīnu.

      Amerikānis bija piecēlies no sava galdiņa.

      Kad bija iztukšota vēl pusotra pudele, Dikijs un Greisa apturēja taksometru, lai brauktu uz Ciros Orindžstrītā. Lietus nebija mitējies. Savienojumā ar tumsu tas padarīja pilsētas apveidu izplūdušu. Greisa raudzījās laukā pa logu uz spožajiem veikalu skatlogiem un gaismas kūļiem, kas atstarojās uz mitrā asfalta. Cilvēki tvērās zem lietussargiem vai drūzmējās autobusu pieturās, taču lielākā Londonas daļa bija devusies mājās pie miera.

      – Pie joda, kurš gan iet ballēties otrdienā? – Dikijs sacīja. – Tas nav pat pieklājīgi. Starp citu, kurš rīko to ballīti?

      – Es neatceros. – Greisa bija tikpat izvairīga kā mitrais vakara gaiss. – Esmu pazaudējusi ielūgumu.

      – Lieliski. Un tagad viņa man to pasaka. Galu galā, tu varēji pieminēt, ka tas notiek Ciros. Es pieņēmu, ka tas ir neliels džeza vakars kāda mājās. Es būtu pārģērbies uzvalkā, ja būtu to zinājis. Būtu uzlicis tauriņu.

      Greisa atvēra savu rokassomiņu, izņēma melnu zīda kaklasaiti un pasniedza to viņam. – Neīgņojies. Dimante ir vienmēr gatava ārkārtas situācijām. Un sapurinies – ielūgumā bija pieminēts šampanietis. Tai jābūt jautrai ballītei.

      Noņemdamies ap kaklasaiti, Dikijs uzsāka stāstu par Ciros – kādā citā vakarā, kādā citā ballītē, bet Greisa bija pārstājusi klausīties, kā allaž sajuzdamās kā apburta, ieraugot Pikadillijas laukumu naktī. Šeit bija tā lielā jaunā pasaule, kura tādus kā “Pīrsons un Pīrsons” atstāja bezcerīgi tā-

      lu pagātnē. Laukumu, kas bija slavenākais Londonas lielāko maģistrāļu saplūšanas punkts, pašlaik apgaismoja milzīgi tirdzniecības marku nosaukumi, kas bija veidoti no krāsainām gaismiņām. Londonas mērijas pūliņi pieņemt likumus, kas būtu vērsti pret šīm reklāmām, bija tikai pastiprinājuši tirgotāju apņēmību pilnībā izmantot atrašanās vietas sniegtās priekšrocības. Tomēr milzīgās jaunās metro stacijas būvniecības laikā šeit viss bija apbružāts, nestabils un improvizēts. Darbu veikšanas laikā bija aizvākta sākotnējā Erota statuja, un sākumā bija licies, ka laukuma dvēsele ir devusies tai līdzi. Taču tagad Eross bija prom jau tik ilgu laiku, ka Greisa tikai ar pūlēm spēja atcerēties, kāds tas izskatījies. Tagad likās, ka Pikadillijas dvēsele drīzāk mīt jaunajās reklāmās. Lai arī tās šķietami sauca “Schweppes”, “Bovril”, “Gordon’s Gin”, patiesībā tās likās skaļi vēstām: “Es esmu Londona, es esmu nākotne.”

      Šovakar lietus bija tik spēcīgs, ka skats izplūda un vairāk līdzinājās sapnim. Košo krāsu izgaismotās lietus lāses bezbēdīgi bungoja pie loga, tāpēc Greisai likās, ka laukums raud. Cauri asarām viņa manīja citu taksometru sausos salonus, kuros sēdēja smejošas