Kaisles atspulgi. Anna Deivisa

mājās.

      Viņš pasmaidīja. – Es arī ne.

      Ēdot desertu kopā ar Deksteru O’Konelu, es saprotu, ka jūtos visai savādi. Viņš nav tikai romānu rakstnieks vien. Viņš ir radījis īstu fenomenu. Es esmu Briesmone, kas vakariņo ar doktoru Frankenšteinu (lai arī visai labi ģērbusies briesmone ar nevainojamām manierēm). Nepārprotiet mani – arī pirms “Vīzijas” bija brīvas uzvedības sievietes; skaidrs, ka bija. O’Konels nav atbildīgs par to, ka es katru vakaru dodos dejot, tāpat kā tā nav Lūizes Bruksas vai Klāras Bovas, vai Koko Šaneles un “gatavs valkāšanai” revolūcijas vaina (lai gan, meitenes, jūs noteikti piekritīsiet, ka apģērbi mūsu ielās un katalogos mūsdienās ir daudz stilīgāki). Tomēr tas bija O’Konels, kurš izdomāja viņām apzīmējumu savā pirmajā īsajā stāstā. Tas bija O’Konels, kurš izveda šādu sievieti aplūkošanai pie visiem tiem līdz kaklam nopogātajiem tipiem, kuriem patīk nosodīt, bet kuri klusībā jutās aizgrābti. Viņi apbrīnoja dumpiniecisko, divdabīgo Veroniku. Arī Helēnu ar viņas nelaimīgo laulību un velnēna dabu. Un impulsīvo Džordžiju no “Nepaklausīgā dēla”. Vēl jau ir arī viņa īso stāstu varones: meitenes, kuras izspēlēja savus pielūdzējus citu pret citu, kuras apgrieza matus īsus un pārspēja savas sāncenses sievišķajā viltībā, kuras visu nakti dejoja un smēķēja, un dzēra. Šīs meitenes izklaidējās. Tieši pēc tā tik daudzas no mums alkst, vai ne, meitenes? Pirms mēs norimstamies un kļūstam par ģimenes mātēm (proti, tās no mums, kuras var atrast vīru). Dzīve tiek dzīvota ar nelielu paātrinājumu.

      Kamēr es urbjos savā Pavlovas kūkā (ja kāda no jums nezina, tad tas ir jauns, dumpīgs deserts, kas atgādina kalnu ar sniegotu virsotni. Nosaukts primabalerīnas vārdā, tas ir gatavots no sakultiem olu baltumiem un liela cukura daudzuma), man sāk ataust apjēga par to, ka bez Dekstera O’Konela varbūt nebūtu arī Dimantes Grieznes. Tā nu gan ir savāda doma. Varbūt tieši šī iemesla dēļ viņš gribēja, lai tieši Mazā Es vadītu šo interviju.