Kaisles atspulgi. Anna Deivisa

uzdrošinātos aplikt roku Džordžam ap pleciem?

      – Greisa…

      – Vai jūs būsiet kopā? Tas ir, Francijā. Jūs ar Stīvenu?

      Džordžs sarauca pieri, itin kā viņa būtu pateikusi kaut ko ļoti dīvainu. – Mēs būsim kopā Reksemā. Bet vēlāk… Nu, es to nezinu.

      – Man gribētos domāt par jums kopā, – viņa noteica. – Nespēju jūs iztēloties vienu bez otra. Bez tā, ka jūs viens otru atbalstāt. Jums tāpat vajadzētu domāt arī par mums ar Nensiju.

      – Jā, – viņš sacīja. Un tad: – Nu, patiesībā nē.

      – Tiešām? – Tas bija interesanti. – Tu gribi teikt, ka domā par mums atsevišķi? Šķirti?

      – Es domāju par tevi. Tikai par tevi.

      Greisa pievērsās Senpola katedrāles kupolam tālumā. Turpināja to vērot, jūtot, kā viņas elpa kļūst straujāka. – Džordž? Vai tu gribi teikt…?

      – Tu zini, ko es gribu teikt. To es vienmēr esmu jutis pret tevi. Vienmēr.

      Greisa norija siekalas. Sastinga. – Nu tad pasaki to. Padari to par īstenību.

      – Es dodos karā, Greisa. Un es nevaru aizbraukt, nezinot… – Viņa balss izplēnēja.

      – Pasaki to! Es nespēšu tam noticēt, kamēr tu nebūsi pateicis.

      – Sveiki, jūs abi! – Līdzās nostājās kāds liels stāvs, daļēji aizsedzot sauli.

      – Mammu. – Greisa juta, kā viss atkāpjas – spriedze, karstums. – No kurienes tu uzradies?

      – Uzrados? – Misis Rezerforda nošņaukājās. – Es neesmu no tām, kuras uzrodas. Un tagad nāciet man līdzi, jūs abi. Džordž, dārgais, tu vari man palīdzēt pārliecināt manu meitu, ka viņai ir jāsāk mācīties universitātē, kā ieplānots. Vai viņa tev ir teikusi, ka grasās atteikties no vietas? Nē, nez vai. Vai tu spēj to iztēloties, pēc visām tām cīņām, kuras izcīnījušas tādas sievietes kā es, lai tādas muļķa meitenes kā viņa varētu tikt pie kārtīgas izglītības? Viņa apgalvo, ka gribot darīt ko “noderīgu”, bet tajā pašā laikā pat nenāca man līdzi uz lielo demonstrāciju par balsstiesībām. Nedz viņa, nedz viņas māsa. Goda vārds, tās manas meitas…

      Greisa noskatījās, kā Džordžs pieceļas kājās. Saņemot viņas mātes roku, Džordžs uzmeta Greisai skatienu, kurā bija lasāmas briesmīgas ilgas. Un šis skatiens lika viņai vēlēties, kaut soliņš zem viņas iegrimtu zemē.

      Viesības bija atvadu dejas, kas notika bagāto PerijuDžonsonu mājā par godu viņu dēlam Frederikam, kurš arī devās karā. Nekādi izdevumi netika taupīti. Deju zālē spēlēja orķestris, un tajā dejoja daudzi pāri smokingos, ar iestīvinātiem krekliem, plīvojošās kleitās un formastērpos, un tos acīgi vai skaudīgi uzmanīja vecāki cilvēki, kas, sūkdami punšu, sēdēja pie kāršu galda telpas dziļumos. Misters un misis Rezerfordi, kuriem labāk patika pavadīt vakarus mājās, vienā mierā lasot, nebija ieradušies. Kā vienmēr, viņu meitām vajadzēja uzvesties prātīgi Džordža un Stīvena sabiedrībā. Un kā vienmēr meitenes – viena tumšmate, otra gaišmate – atradās dejotājiem pa vidu, taču nodalījušās no pūļa, norobežojušās no partneru maiņas, no pastāvīgās iejaukšanās. Neviens puisis neuzdrošinājās jaukties pa vidu, kad Rezerfordu meitas dejoja ar saviem rudmatainajiem Vilkinsu puišiem. Šis četrinieks bija privāts un laika gaitā bija kļuvis neaizskarams. Pēdējā laikā viņi mainījās ar partneriem tikai savā starpā.

      Četrotnes noskaņojums bija pacilāts. Smiekli robežojās ar histēriju. Rokas, kas apvijās ap kaklu un vidukli, bija ciešas un prasīgas. Greisa, kura dejoja ar Džordžu, apbrīnoja viņa ķermeņa tvirtumu, viņa prasmīgo soli. Viņa brūnās acis izskatījās tikpat mierīgas kā parasti, taču Greisu sajūsmināja viņas jaunās zināšanas par to, kas slēpjas aiz šī miera. Viņai gribējās palikt divatā ar Džordžu, tomēr šī brīža attālināšana, dienas vilkšana garumā pati par sevi bija kairinoša. Pēc brīža notika tīša sadursme. Nensijas smiekli un meitenīgi gaišās cirtas uz mirkli skāra Greisas seju, un tad viņu aizrāva projām kalsnākais, garākais un dzēlīgākais Stīvens, kurš smējās un čukstēja viņai ausī kaut ko nesaprotamu un tad aizvilka viņu projām, nost no deju grīdas un cauri franču durvīm tumšajā un rasas pielietajā dārzā.

      – Man patīk šī vieta, – sacīja Greisa. Viņi roku rokā pastaigājās starp elegantajiem kokiem – sēru vītoliem, ciedriem un ozoliem, kuru lapas viegli čabēja. Šur un tur bija nelieli klajumi ar grieķu dievu statujām vai uz nakti izslēgtām strūklakām centrā. – Tai piemīt kas īpašs. Es nespēju to izskaidrot.

      – Tas viss ir sudrabains un pilns ar burvestībām, – sacīja Stīvens. – Te var notikt jebkas. Vai tev tā neliekas?

      – Jā.

      Un tad Stīvena lūpas pārklāja viņējās un viņa piespieda savu ķermeni klāt viņējam – patiešām cieši. Viņa bija tikusi skūpstīta arī agrāk – to bija darījuši citi puiši, Džordžs un pat Stīvens, taču ne šādi. Greisa varēja viņu sajust cauri abu drēbēm, sajust viņa pieskārienu – to viņa daļu, par kuru meitenēm nevajadzēja neko zināt, bet kuru nebija iespējams ignorēt. Viņas lūpas bija pavērtas, viņu mēles savijās. Greisa sajuta puiša smaržu, svaigu un metālisku, gluži kā parka zāli tajā pašā rītā. Stīvena plaukstas bija atradušās uz Greisas muguras, bet nu tās pieskārās viņas krūtīm cauri kleitai – un viņa to pieļāva. Un tad viņai likās, ka kāds stāv aiz kokiem un vēro, tāpēc viņa beidzot atrāvās.

      – Nu, nu. – Stīvens izbrauca ar plaukstu cauri matiem un stāvēja smaidīdams, atklāti uzlūkodams Greisas ķermeni. – Kurš gan būtu to varējis padomāt – pēc visa šī laika? Vai tā bija mana atvadu dāvana?

      Greisa palūkojās sev apkārt – nolūkojās tālumā, aiz kokiem. Ja kāds tur bija atradies, tad tagad viņš bija aizgājis.

      – Es nesaprotu, – viņa beidzot noteica.

      – Kas tur ko saprast? Es gribēju tevi noskūpstīt. Tu gribēji noskūpstīt mani. – Stīvena acis bija gandrīz tādā pašā krāsā kā viņa brālim, tikai bez Džordžam piemītošā miera. Stīvena acīs jautās kas dzīvniecisks.

      – Un kā tad Džordžs? Man likās…

      – Kas tev likās?

      – Man likās, ka jūs esat izlēmuši par mums, jūs ar Džordžu. Man likās…

      Stīvens sarauca pieri, taču vēl aizvien izskatījās uzjautrināts. – Ak, Greisij! Mēs nekad neesam spējuši izlemt par jums. Tieši tāpat kā jūs nekad neesat spējušas izlemt par mums. Tā ir bijusi mūsu problēma jau ilgāku laiku, vai ne? Nezin no kurienes uzradās vēja pūsma. Greisa nodrebinājās. – Ir kaut kas, ko tu nezini.

      – Ak, par to gan es šaubos. – Viņš gribēja atkal aplikt roku meitenei ap pleciem, taču Greisa atrāvās.

      – Es šodien satikos ar Džordžu, – viņa sacīja. – Parlamenta kalnā. Viņš mēģināja man kaut ko pateikt. Viņš mēģināja…

      – Ko mēģināja? Bildināt tevi?

      Greisa juta, ka nosarkst par spīti tumsai.

      – Nu, tas viltīgais vecais… – Stīvens iesāka.

      – Patiesībā viņš mani nebildināja, – Greisa aši noteica. – Taču viņš bija izvēlējies vienu no mums. To viņš pateica skaidri. Šovakar, skatoties, kā tu dejo ar Nensiju, es nodomāju, ka jūs esat par kaut ko vienojušies.

      – Greisij, mīļā! – Stīvens aizlika dažas vaļā pasprukušas matu šķipsnas viņai aiz ausīm. – Mēs ne par ko neesam