Zilās Medūzas noslēpums. Amanda Kvika

uzzinātu pareizu laiku. Bija gandrīz divi. Viņam nebija jāsteidzas, un bija lieliska diena pastaigai.

      Tobiass ignorēja garām braucošu karieti un klejoja pa pazīstamo taku un ielu labirintu. Viņa galamērķis bija grāmatnīca, kur abi ar Laviniju bija sarunājuši satikties. Tobiass plānoja uzcienāt viņu ar saldējumu un, ja paveiksies, pierunāt noslēpties drupās parkā, lai ilgi mīlētos pavasara saules gaismā.

      Paturēdams prātā šo domu, viņš piesardzīgi palūkojās debesīs. Saule patiešām spīdēja, bet gaiss kļuva vēss, un Tobiass redzēja, ka tālumā sabiezē mākoņi. Atlika tikai cerēt, ka lietus sāksies pēc piedzīvojuma parkā. Pirms nedēļas Tobiasu un Laviniju svarīgā mirklī iztraucēja auksta lietusgāze, kas sabojāja romantisko atmosfēru.

      Tobiass nosprieda, ka piemērotas vietas meklējumi abu tikšanās reizēm kļūst par apgrūtinājumu. Vīrietim viņa vecumā nepienācās slēpties nomaļos parka nostūros vai karietes iekšpusē, lai baudītu savas mīļotās sievietes sabiedrību. Viņam pienāktos baudīt šo sabiedrību gultā.

      Tomēr diviem neprecētiem mīļākajiem bija grūti atrast gultu.

      Tobiass nonāca viena kvartāla attālumā no grāmatnīcas un apsvēra iespēju aizvest Laviniju uz viesu namu laukos uz vienu vai divām dienām. Piepeši no apģērbu veikala izpeldēja kāds stāvs, gluži kā spirgti sārta vīzija, un gandrīz saskrējās ar viņu.

      – Mārča kungs! – Zem apburošā sārtu salmu un sarežģītu lenšu veidojuma uz Selestes Hadsonas galvas parādījās sievietes starojošais smaids. – Es priecājos jūs redzēt tik drīz pēc mūsu iepriekšējās tikšanās.

      – Hadsona kundze, – Tobiass satvēra viņas elkoni, lai neļautu sievietei nokrist. – Priecājos jūs satikt. Vai jūsu vīrs ir šeit?

      – Pasarg‘ Dievs, nē! Hovardam pietrūkst pacietības, lai izturētu iepirkšanos.

      Viņas smiekli bija gaiši un burbuļoja kā strautiņš. Tomēr tie izklausījās uzspēlēti un radīja asociācijas ar mākslīgiem ziediem košās krāsās un dārza spoguļiem, kuros redzams izkropļots attēls. Tobiass bija no sirds pateicīgs par to, ka Lavinija šādi nekad nesmējās.

      – Arī es nevaru apgalvot, ka iepirkšanās ir mana iecienītākā nodarbošanās, – viņš teica.

      Seleste atvēra savu vēdeklīti un pār tā malu uzmeta Tobiasam koķetu skatienu. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka Seleste to profesionāli iestudējusi un slīpējusi daudzas reizes.

      Tobiass ievēroja, ka vēdeklis bija izsmalcināti apgleznots ar neparastu un patiešām iespaidīgu rakstu. Tam bija piestiprinātas vairākas spilgtas, spožas kniedes. Mirdzošās detaļas un piekariņi bija sakārtoti interesantā rakstā, kas atstaroja gaismu un piesaistīja vīrieša skatienu. Tobiasam šķita, ka šāds vēdeklis drīzāk iederētos svinīgā pasākumā, nevis ikdienā, tomēr viņš nebija sieviešu modes eksperts.

      – Kur ir Leika kundze? – Seleste jautāja piesmakušā balsī. – Vai jūs šajā pēcpusdienā esat viens pats?

      – Starp citu, es dodos satikt Laviniju. – Tobiasu kaitināja tas, kā Seleste izmantoja vēdekli. Viņš novērsa no tā skatienu. – Viņa izvēlas jaunu dzejas krājumu netālu esošā grāmatnīcā.

      – Dzeja. Cik jauki! Arī man patīk tāda literatūra. – Seleste veica viltīgu kustību ar vēdekli, un saules stari rotaļājās spožajos ornamentos. – Arī es plānoju apmeklēt grāmatnīcu. Vai neiebildīsiet, ja es pastaigāšos kopā ar jums, Mārča kungs?

      – Protams, ka neiebildīšu.

      Viņa ieslidināja cimdoto roku Tobiasa elkoņa ieliekumā ar apbrīnojami elegantu un profesionālu kustību, un turpināja gaismas un vēdekļa rotaļu.

      – Skaista diena, vai ne? – Seleste murmināja.

      – Labais laiks ilgi neturpināsies.

      – Neesiet pesimists, Mārča kungs!

      – Tā nav pesimisma izpausme. – Tobiass juta, ka ir grūti novērst skatienu no vēdekļa. Seleste to pagrieza tā, ka tas nemitīgi piesaistīja uzmanību. Viņš sajuta spēju vēlmi izraut vēdekli no sievietes rokām un iemest to notekā. – Tas ir fakts.

      Seleste pielieca ar sārto salmu cepuri rotāto galvu leņķī, kas glaimojoši izcēla viņas pievilcīgos sejas vaibstus.

      – Es redzu, ka jūs esat vīrietis, kurš dod priekšroku dzīves realitātei, nevis ļaujas iedomām un sapņiem.

      – Iedomas un sapņi noder tikai sevis maldināšanai.

      – Nepiekrītu, ser. – Seleste atkal palūkojās uz viņu pāri vēdekļa malai, un viņas acu skatiens bija tikpat spožs un saistošs kā mirdzošās kniedes. – Dažas iedomas un sapņi var piepildīties. Tomēr tas notiek tikai ar tiem, kuri ir gatavi maksāt.

      – Domāju, ka pēc samaksas atliek tikai sauja gaistošu, mirdzošu burbuļu.

      “Mirdzošu burbuļu, kuri līdzinās vēdekļa spožajām kniedēm,” viņš nodomāja.

      Seleste viņam uzsmaidīja un ar veiklu rokas kustību savicināja vēdekli.

      – Iespējams, ka jums nav laimējies piedzīvot kādu iedomu vai sapni. Es iesaku nevērtēt neko, ko nav bijusi iespēja nobaudīt.

      – Tā kā bezmaksas paraugus es nesaņemšu, man diezin vai radīsies iespēja novērtēt preces.

      – Te gan jūs kļūdāties. – Seleste atkal iesmējās un viegli paspieda Tobiasa roku intīmā žestā. – Bezmaksas paraugi ir pieejami, ja vien zina, kur tos meklēt.

      – Kā jau teicu, man nepatīk iepirkšanās.

      Sieviete savicināja vēdekli. Mazās gaismiņas mirdzēja.

      – Es varu jums parādīt lieliskas bezmaksas paraugu ieguves vietas, Mārča kungs, – viņa teica klusā balsī. – Turklāt varu garantēt, ka pēc to nobaudīšanas jūs būsiet pilnībā apmierināts.

      Tobiass ielūkojās viņas mirdzošajās acīs.

      – Hadsona kundze, aizvāciet to nolāpīto vēdekli! Tas mani kaitina.

      Seleste izbrīnā samirkšķināja acis. Vēdeklis viņas plaukstā sastinga. Aicinošais skatiens pagaisa.

      – Protams, Mārča kungs. – Viņa aizvēra vēdekli. – Atvainojiet, es nenojautu, ka tas jums traucē.

      – Hadsona kundze! – no kvartāla pretējās puses atskanēja Lavinijas balss. – Cik patīkams pārsteigums, satikt jūs abus ar Mārča kungu ielas vidū!

      Izdzirdējis viņas balsi, Tobiass pasmaidīja. Tā bija kā spirdzinošs, uzmundrinošs toniks un pretinde Selestes balss pārsātinātajai saldmei.

      Viņš noraudzījās, kā Lavinija apņēmīgi soļoja viņiem pretī. Vienā rokā viņa nesa sainīti, kurā, bez šaubām, bija jauna dzejoļu grāmata; otrā rokā bija rotaļīgs saulessargs zaļā un baltā krāsā. Lavinija bija tērpusies tumši zaļas krāsas kleitā un aplikusi ar zaļām svītrām rotātu apmetni.

      Tobiass nosprieda, ka tas ir kārtējais Frančeskas kundzes darinājums. Dārgakmeņiem līdzīgās krāsas izcēla Lavinijas sarkanos matus, kas bija sakārtoti zem cepurītes zaļā krāsā.

      Lavinija apstājās Tobiasa priekšā un stīvi pasmaidīja.

      – Tu kavē, – viņa paziņoja.

      Tobiass saprata, ka Lavinija ir sliktā noskaņojumā. Zem plānās cepures malas sievietes skatienā gailēja dusmas.

      – Es esmu vainīga, – Seleste nomurmināja. Viņa neizņēma roku no Tobiasa elkoņa ieliekuma. – Mēs satikāmies uz ielas un aizrāvāmies sarunās. Vai piedosiet man, ka uz mirkli novērsu