Zilās Medūzas noslēpums. Amanda Kvika

soļoja loga priekšā, sasprindzinājis plecus. Viņa drēbes bija saburzītas. Viņa kaklauts nebija sasiets mezglā. Zābaki bija nespodri.

      Vīrietis bija aizgriezies, tāpēc Lavinija neredzēja viņa sejas izteiksmi, tomēr uzreiz bija skaidrs, ka noticis kaut kas šaušalīgs.

      – Hovard? – Viņa devās uz priekšu ātrā solī, zinādama, ka viņai seko Tobiass. – Kas atgadījies?

      Hovards strauji pagriezās un piekala sievietei savu neizdibināmo skatienu. Īsu brīdi viņai šķita, ka Hovards atrodas citā realitātē. Gaiss ap viņiem sastinga. Karietes riteņu graboņa apslāpa, it kā troksnis nāktu no tālienes.

      Lavinija piespieda sevi atbrīvoties no neparastajām izjūtām. Atgriezās ikdienišķas skaņas, un nepatīkamās sajūtas izgaisa. Hovarda skatiens atkal šķita parasts.

      Viņa palūkojās uz Tobiasu un redzēja, ka viņš Hovardu rūpīgi vēro, bet šķita, ka viņš nepamanīja neilgās, savādās atmosfēras izmaiņas. Iespējams, ka notikušais bija Lavinijas iztēles auglis.

      – Seleste ir mirusi, – Hovards izgrūda. – Viņu naktī noslepkavoja laupītājs. Vismaz tā man teica. – Viņš piespieda pirkstus pie deniņiem. – Es joprojām nespēju tam noticēt. Ja nebūtu pats savām acīm redzējis viņas līķi vakardienas rītā, kad pie manis ieradās likumsargi, es, goda vārds, būtu…

      – Ak Dievs! – Lavinija strauji paspēra soli uz priekšu. – Hovard, tev jāapsēžas. Es palūgšu, lai Čiltona kundze atnes tēju.

      – Nē. – Viņš atslīga uz dīvāna malas un izskatījās apmulsis. – Lūdzu, nepūlies. Es tāpat nespētu iedzert tēju.

      Lavinija apsēdās viņam blakus.

      – Man ir šerijs. Tas labi palīdz atbrīvoties no šoka.

      – Nē, paldies, – Hovards čukstēja. – Lavinij, tev man jāpalīdz! Esmu izmisis…

      Tobiass nostājās pie loga un pagriezās tā, ka viņa muguru apspīdēja rīta saule. Lavinija bija ievērojusi šo paradumu. Viņa zināja, ka Tobiass tā stāv, jo viņa seja bija ēnā, bet viņš skaidri redzēja Hovardu.

      – Pastāstiet mums, kas notika, – Tobiass ierunājās neitrālā balsī. – Sāciet no sākuma.

      – Jā. Jā, protams. – Hovards berzēja deniņus ar pirkstu galiem, it kā pūlētos ieviest domās kārtību. Viņa skatienu aptumšoja šausmas un izmisums. – Viss joprojām ir mazliet neskaidrs. Katram triecienam seko nākamais. Es joprojām nespēju no tiem attapties. Vispirms uzzināju par viņas nāvi, un pēc tam vēl kaut ko.

      Lavinija pieskārās viņa piedurknei.

      – Nomierinies, Hovard. Dari tā, kā ierosināja Tobiass: sāc no paša sākuma.

      – No sākuma. – Hovards lēni nolaida roku un nodūra skatienu uz paklāju. – Sākums bija pirms nedēļas, kad es sapratu, ka Selestei ir romāns.

      – Ak, Hovard, – Lavinija klusā balsī teica.

      Viņa paskatījās uz Tobiasu. Viņš distancēti vēroja Hovardu, tātad novērtēja situāciju un analizēja iegūto informāciju ar vēsu prātu. Tobiasa spēja nonākt šādā stāvoklī Laviniju gan intriģēja, gan kaitināja. Būdams šādā noskaņojumā, viņš nelikās ne ziņas par emocijām un jūtu izpausmēm, kas šādā situācijā bija pašsaprotamas.

      – Viņa ir… bija… tik jauna un skaista! – Hovards pēc mirkļa ierunājās. – Es ar grūtībām noticēju savai veiksmei, kad viņa Bātā piekrita kļūt par manu sievu. Šķiet, klusībā nojautu, ka riskēju viņu kādudien zaudēt. Tas bija tikai laika jautājums. Tomēr es biju iemīlējies. Man nebija izvēles.

      – Vai jūs esat pārliecināts, ka Selestei bija romāns? – Tobiass jautāja neitrālā tonī.

      Hovards drūmi palocīja galvu.

      – Es nezinu, cik ilgi tas vilkās, bet, līdzko uzzināju patiesību, es nevarēju to noliegt. Ticiet man, es centos.

      – Vai jūs viņai atklājāt, ko esat uzzinājis? – Tobiass jautāja.

      Lavinija sarāvās, dzirdot, cik neatlaidīgi Tobiass iztaujā Hovardu. Viņa ar žestu norādīja, ka jāizturas laipnāk, tomēr viņš to neievēroja.

      Hovards papurināja galvu.

      – Es nespēju to izdarīt. Es sev iestāstīju, ka Seleste ir jauna un ka tā ir īslaicīga aizraušanās. Es cerēju, ka šis vīrietis viņai ar laiku apniks.

      Tobiass viņu vēroja.

      – Vai jūs zināt, kurš ir Selestes mīļākais?

      – Nē.

      – Jūs tas noteikti interesēja, lai neteiktu vairāk, – Tobiass norādīja.

      Lavinija saspringa, dzirdot vīrieša neiejūtīgos vārdus. Viņa balss tonis bija nevainojami mierīgs un neitrāls, tomēr no Tobiasa ledusaukstā skatiena viņai aizrāvās elpa. Piepeši Lavinija visu saprata. Ja Tobiass nokļūtu tādā situācijā, viņš apgrieztu zemi kājām gaisā, līdz uzzinātu, kas ir viņa sievietes mīļākais. Par to, kas sekotu, Lavinija negribēja pat domāt.

      – Es domāju, ka Seleste devās viņu satikt pēdējā vakarā pirms nāves, – Hovards čukstēja. – Es labi pārzināju viņas ieradumus. Kad Seleste plānoja tikties ar mīļāko, es jutu, ka viņa ir patīkami satraukta un cerību pilna. Mēs bijām plānojuši apmeklēt dzīvnieku magnētiskuma paraugdemonstrējumu, ko veica džentlmenis, vārdā Kosgrovs. Viņš apgalvo, ka spēj veikt fantastisku ārstēšanu ar savām mesmerisma prasmēm. Tomēr pēdējā brīdī Seleste izlikās saslimusi un paziņoja, ka paliks mājās. Viņa uzstāja, ka man jādodas uz paraugdemonstrējumu. Viņa labi zināja, ka es ļoti vēlos redzēt Kosgrovu darbībā.

      – Vai tu aizgāji uz paraugdemonstrējumu? – Lavinija jautāja. Viņa runāja klusā un maigā balsī, lai atlīdzinātu par Tobiasa skarbo iztaujāšanu.

      – Jā. Kosgrovs izrādījās absolūts šarlatāns, un es biju ļoti vīlies. Kad atgriezos mājās, Seleste bija aizgājusi. Tobrīd es sapratu, ka viņa ir kopā ar mīļāko. Visu nakti biju nomodā un gaidīju viņu atgriežamies. Seleste tā arī nepārnāca. Nākamās dienas rītā likumsargi mani informēja, ka viņas līķis atrasts noliktavā pie upes. Pēdējo pusotru dienu esmu pavadījis kā miglā, organizējot bēres.

      – Vai viņa bija nodurta, – Tobiass jautāja gandrīz ikdienišķā balsī, – vai nošauta?

      – Policisti teica, ka viņu nožņaudza. – Hovards stingi vērās sienā. – Man teica, ka ap Selestes kaklu joprojām bija slepkavas izmantotais kaklauts.

      – Ak Dievs! – Lavinija neapzināti pielika plaukstu pie sava kakla un norija siekalas.

      – Vai ir liecinieki? – Tobiass jautāja.

      – Cik man zināms, nē, – Hovards čukstēja. – Neviens nav pieteicies, un domāju, ka arī nepieteiksies. Kā jau sacīju, likumsargi domā, ka Selesti nogalināja laupītājs.

      – Laupītāji nemēdz par slepkavības ieroci izmantot kaklautu, – Tobiass paskaidroja. – Lielākoties viņi kaklautus nemaz nevalkā. Mana pieredze liecina, ka laupītāji neinteresējas par modi.

      – Man teica, ka laupītājs kaklautu iepriekš nozaga kādam džentlmenim, – Hovards paskaidroja.

      – Tas ir nepamatots apgalvojums, – Tobiass nomurmināja.

      Viņš izklausījās bezjūtīgs.

      – Pietiek, ser, – Lavinija iebilda.

      Iestājās neilgs klusuma brīdis.

      Hovards un Tobiass saskatījās. Lavinija saprata, ka tā ir klusa, ārkārtīgi kaitinoša divu