Grejs. E. L. Džeimsa

SVAIGAS, mitras zemes un vēlīnā pavasara smarža nomierina visas maņas. Tā man atgādina aizraujošos bērnības laikus, kad skrēju pa mežu kopā ar Eljotu un Miu, bet audžuvecāki mūs pieskatīja. Klusums, plašums, brīvība… sauso skuju čabēšana zem kājām.

      Šeit, brīvā dabā, es spēju aizmirsties.

      Šeit es patveros no murgiem.

      Eljots aizrautīgi runā, viņam pietiek ar kādu ņurdienu no manas puses, lai turpinātu. Mēs ejam pa Vilametas akmeņaino piekrasti, un manas domas pievēršas Anastasijai. Pirmo reizi kopš ilga laika mani pārņem saldi tīksmas gaidas. Esmu līksmas nepacietības pilns.

      Vai viņa piekritīs manam piedāvājumam?

      Es iztēlojos viņu guļam blakus, samtainu un trauslu… un mans loceklis baudkāri piebriest. Tobrīd varēju viņu pamodināt un izdrāzt. Tas būtu kaut kas nepieredzēts.

      Reiz es viņu izdrāzīšu.

      Izdrāzīšu, kad viņa būs sasieta, bet dzēlīgo mēli aizsegs sprūds.

      KLEITONA VEIKALĀ VALDA KLUSUMS. Pēdējais klients aizgāja pirms piecām minūtēm. Un es gaidu – jau atkal –, ar pirkstiem bungojot pa augšstilbu. Pacietība nav manā dabā. Pat ilgais pārgājiens ar Eljotu nav apslāpējis manu nemieru. Viņš šodien vakariņos “Hītmenā” kopā ar Keitu. Divi randiņi pēc kārtas… parasti tas nav viņam raksturīgi.

      Fluorescējošās gaismas veikalā piepeši nodziest, parādes durvis atveras, un iznāk Ana. Mana sirds iepukstas straujāk. Šis ir izšķirošais mirklis – sāksies jaunas attiecības vai arī viss beigsies. Viņa pamāj, atvadoties no jauna vīrieša, kurš viņai sekojis. Tas nav tas pats, ko es sastapu iepriekšējā reizē. Viņš vēro, kā Ana tuvojas mašīnai, un nopēta viņas dibenu. Teilors novērš manu uzmanību, grasoties izkāpt no mašīnas, bet es viņu apturu. Tas ir mans pienākums. Kad atveru viņai durvis, jaunais vīrietis aizslēdz veikalu un vairs neblenž uz Stīlas jaunkundzi.

      Ana tuvojas un bikli smaida. Viņas mati ir sasieti augstā astē un šūpojas liegajā vējā.

      – Labvakar, Stīlas jaunkundze.

      – Greja kungs, – viņa atbild. Anai kājās ir melni džinsi… jau atkal. Viņa sasveicinās ar Teiloru, apsēžoties aizmugurējā sēdeklī.

      Iekārtojies Anai blakus, es satveru viņas roku, un Teilors brauc uz Portlendas helikopteru laukuma pusi. – Kā klājās darbā? – es jautāju, baudot sajūtu, ko rada viņas plauksta manējā.

      – Tas bija ļoti ilgs, – viņa dobjā balsī atbild.

      – Jā, arī man šī bija gara diena.

      Pēdējās dažas stundas bija ļoti grūti gaidīt!

      – Ar ko tu nodarbojies? – viņa jautā.

      – Devos pārgājienā kopā ar Eljotu. – Viņas plauksta ir silta un mīksta. Viņa palūkojas uz mūsu savītajiem pirkstiem, un es vairākas reizes pārlaižu īkšķi pār viņas pirkstu kauliņiem. Ana ievelk elpu un ielūkojas man acīs. Viņas sejā jaušamas alkas un iekāre… un gaidpilns satraukums. Ceru, ka viņa pieņems piedāvājumu.

      Paldies Dievam, ceļš līdz laukumam ir īss. Kad izkāpjam no mašīnas, es atkal satveru viņas roku. Viņa šķiet nedaudz samulsusi.

      Skaidrs. Viņa prāto, kur ir helikopters.

      – Vai esi gatava? – es jautāju. Ana pamāj, un es vedu viņu uz lifta pusi. Viņa uzmet man ātru skatienu.

      Viņa atceras skūpstu šorīt… tāpat kā es.

      – Tikai trīs stāvi, – es nomurminu.

      Kamēr gaidām, es iegaumēju, ka reiz vajadzēs iegūt viņu liftā. Protams, ja viņa piekritīs līgumam.

      Uz jumta jau ir sagatavots Čārlijs Tango, kaut gan es nekur neredzu Stīvenu, kurš atveda helikopteru šurp. Bet mazajā kabinetā sēž Džo, Portlendas laukuma vadītājs. Viņš paceļ roku sveicienā, mani redzot. Džo ir senāks par manu vectēvu, un, ja viņš kaut ko nezina par lidošanu, tas nav zināšanas vērts. Viņš Korejā vadīja Sikorsky lidaparātus, glābjot ievainotos, un reizēm atklāj asinis stindzinošus stāstus.

      – Lūk, jūsu lidojuma plāns, Greja kungs, – Džo paziņo. Čerkstošā balss nodod viņa vecumu. – Visas pārbaudes ir veiktas. Helikopters ir gatavs un gaida jūs, kungs.

      – Pateicos, Džo.

      Palūkojies uz Anu, es redzu, ka viņa ir priecīgi satraukta… tāpat kā es. Tas notiek pirmo reizi.

      – Nāc. – Atkal satvēris viņas roku, es vedu Anu tuvāk Čārlijam Tango. Tas ir drošākais aparāts savā klasē, un pie stūres sēdēt ir bauda. Mans prieks un lepnums. Es pieturu durvis; Ana neveikli iesēžas kabīnē, un es viņai sekoju.

      – Sēdi un neko neaiztiec! – es pavēlu un pārsteigts redzu, ka viņa paklausa. Iekārtojusies sēdeklī, viņa nopēta dažādos instrumentus. Anas sejā jaušama apbrīna un interese. Es pieliecos un iesprādzēju meiteni sēdeklī, cenšoties neiztēloties viņu kailu. Darbs man aizņem vairāk laika, nekā nepieciešams, jo šī varētu būt mana pēdējā iespēja atrasties tik tuvu klāt, pēdējā iespēja ieelpot tīkamo, iztēli rosinošo smaržu. Uzzinot par manām tieksmēm, Ana varētu aizbēgt… vai arī ļauties manam dzīvesveidam. Iespējas, ko šī doma manī rosina, ir galvu reibinošas. Viņa mani vēro un ir tik tuvu… tik skaista. Es savelku pēdējo siksnu. Viņa nekur nepazudīs. Vismaz tuvākās stundas laikā ne.

      Apslāpējis jūsmu, es čukstu: – Tu nekur neaizbēgsi. – Viņa spēji ievelk gaisu plaušās. – Elpo, Anastasija, – es piebilstu un noglāstu viņas vaigu. Satvēris meitenes zodu, es pieliecos un ātri viņu noskūpstu. – Man patīk šīs siksnas, – es nočukstu. Gribu pateikt, ka man ir arī citas, veidotas no ādas, un es labprāt redzētu viņu piekārtu pie griestiem. Tomēr es savaldos, apsēžos un piesprādzējos pats.

      – Uzliec austiņas! – Es norādu uz tām. – Tikai veicu pārbaudes pirms lidojuma. – Visi instrumentu rādījumi ir apmierinoši. Es pagrūžu sviru līdz tūkstoš piecsimt apgriezieniem, noregulēju retranslatoru noklusējuma pozīcijā un ieslēdzu atrašanās vietas indikatoru. Viss ir gatavs.

      – Vai zini, ko dari? – Ana izbrīnīta jautā. Es paskaidroju, ka jau četrus gadus esmu kvalificēts pilots. Viņas smaids ir tik starojošs, ka arī es pasmaidu.

      – Kopā ar mani tu esi pilnīgā drošībā, – es apliecinu un piebilstu: – Kamēr esam gaisā. – Es piemiedzu ar aci, viņa smaida, un es jūtos apžilbis.

      – Vai esi gatava? – es jautāju, un man ir grūti noticēt, kādu prieku man sagādā viņas tuvums.

      Ana pamāj.

      Es sazinos ar dispečeriem un pavirzu sviru līdz divtūkstoš apgriezieniem. Saņēmis atļauju pacelties, es veicu pēdējās pārbaudes. Degvielas temperatūra ir četrdesmit grādi. Ļoti labi. Es palielinu kolektora jaudu līdz četrpadsmit, motora apgriezienus līdz divtūkstoš piecsimt un pavelku atpakaļ sviru. Un helikopters paceļas debesīs kā elegants putns. Anastasija strauji ievelk elpu, kad zeme spēji pagaist, bet neko nesaka un apburta vēro Portlendas dziestošās gaismas. Jau drīz mūs ieskauj tumsa; gaiši ir tikai instrumenti mums priekšā. Sarkani zaļais atspīdums mirgo uz Anas sejas, un viņa lūkojas uz nakti.

      – Baismīgi, vai ne?

      Bet man tā nešķiet. Man tas sniedz mierinājumu. Te mani nekas nevar aizskart.

      Tumsā esmu drošībā. Es slēpjos.

      – Kā tu zini, ka lido īstajā virzienā? – Ana jautā.

      – Man