Grejs. E. L. Džeimsa

tās, ko spēsi paciest.

      – Es tevi sodīšu, kad tas būs nepieciešams, un sods būs sāpīgs.

      Piemēram, kad piedzeries un nokļūsti bīstamās situācijās.

      – Vai tu pats kādreiz esi sists? – viņa jautā.

      – Jā.

      Ļoti bieži. Elina velnišķīgi prasmīgi izmantoja nūju. Tie bija vienīgie pieskārieni, ko spēju paciest.

      Ana iepleš acis, noliek neapēstās vīnogas uz šķīvja un atkal iemalko vīnu. Viņas niecīgā apetīte mani kaitina, turklāt mazina arī manējo. Varbūt vajadzētu spert izšķirošo soli un iedot viņai noteikumus.

      – Parunāsim par to manā kabinetā. Es vēlos tev kaut ko parādīt.

      Viņa man seko un apsēžas uz ādas krēsla pie galda, bet es atbalstos pret to, sakrustojis rokas.

      Lūk, ko viņa vēlas noskaidrot. Ziņkāre mani priecē; viņa vēl nav aizbēgusi. Es paņemu lapu no līguma, kas nolikts uz mana galda, un pasniedzu to Anai. – Lūk, noteikumi. Tos iespējams mainīt. Tā ir daļa no līguma, ko tu vari saņemt jebkurā mirklī. Izlasi, un pēc tam varēsim tos pārrunāt.

      Ana ātri pārlaiž skatienu lapai. – Stingrie ierobežojumi? – viņa jautā.

      – Jā. Viss, ko nedarīsi tu, ko nedarīšu es… Mums tas jānorāda līgumā.

      – Neesmu pārliecināta, ka varētu pieņemt naudu apģērbam. Tas šķiet nepareizi.

      – Anastasija, man sagādās prieku iespēja tērēt naudu tavā labā. Ļauj, lai nopērku tev drēbes. Varbūt tev nāksies mani pavadīt saviesīgos pasākumos.

      Grej, par ko tu runā? Tas vēl nekad nav noticis. – Un es gribu, lai tu būtu labi ģērbta. Ar tavu algu noteikti nepietiks tērpiem, kādus es vēlētos redzēt tev mugurā.

      – Vai man nevajadzēs tos valkāt, kad nebūšu kopā ar tevi?

      – Nē.

      – Labi. Es negribu vingrot četras reizes nedēļā.

      – Anastasija, tev jābūt spēcīgai, tvirtai un izturīgai. Vingrojumi būs nepieciešami. Uzticies man.

      – Bet ne jau četras reizes nedēļā. Varbūt trīs?

      – Es gribu, lai tu vingro četras reizes.

      – Man šķita, ka šīs ir pārrunas, nevis vienpusēja lēmumu paziņošana.

      Viņa atkal mani atbruņo, norādot uz pretrunām. – Labi, Stīlas jaunkundze, jums taisnība. Piedāvāju stundu trīs reizes nedēļā un vēl pusstundu ceturtajā dienā.

      – Trīs dienas, trīs stundas. Man radās iespaids, ka tu rūpēsies par manu fizisko piepūli, kad būšu šeit.

      Cerams.

      – Jā, taisnība. Labi, esam vienojušies. Vai tiešām nevēlies praktikantes vietu manā kompānijā? Tu proti risināt pārrunas.

      – Nē, tā man nešķiet laba doma.

      Protams, viņai taisnība. Un mans galvenais noteikums ir nekad neieraut gultā darbinieces.

      – Ķersimies pie ierobežojumiem. Lūk, šie ir manējie. – Es pasniedzu viņai sarakstu.

      Lūk, šis ir svarīgs mirklis. Es zinu savus ierobežojumus no galvas un prātā atzīmēju visus, kamēr viņa tos lasa. Tuvojoties beigām, Ana kļūst arvien bālāka.

      Velns un elle, cerams, es viņu neaizbiedēšu.

      Es viņu vēlos. Izmisīgi alkstu, kaut viņa man pakļautos. Viņa norij siekalas un bažīgi uzlūko mani. Kā lai pārliecinu viņu pamēģināt? Vajadzētu meiteni nomierināt, parādīt, ka es neesmu vienaldzīgs.

      – Vai tu vēlies kaut ko pievienot?

      Sirds dziļumos ceru, ka viņa neko nepievienos. Gribu viņu bez jebkādiem ierobežojumiem. Ana lūkojas uz mani, vēl joprojām klusējot, un mani pārņem aizkaitinājums. Neesmu radis gaidīt atbildi.

      – Vai ir kaut kas tāds, ko tu negribi darīt? – es uzvedinoši jautāju.

      – Es nezinu.

      Nebiju gaidījis tādu atbildi.

      – Kā to saprast?

      Viņa neveikli sagrozās uz krēsla, kodījot apakšlūpu. Atkal. – Nekad vēl neesmu neko tādu darījusi.

      Protams.

      Pacietību, Grej. Dieva dēļ, tu nupat viņu apbēri ar informācijas gūzmu. Es turpinu saudzīgi pratināt viņu, kaut gan neesmu tā radis.

      – Labi – kad tu nodarbojies ar seksu, vai bija kaut kas tāds, kas tev nepatika? – Un es atceros, kā fotogrāfs viņu iepriekšējā dienā apgrābstīja.

      Ana nosarkst, un manī mostas interese. Ko tādu viņa darījusi, kas viņai nepatika? Vai viņa gultā ir piedzīvojumu meklētāja? Viņa šķiet tik… nepieredzējusi. Parasti man tas nešķiet pievilcīgi.

      – Nekautrējies no manis, Anastasija. Mums jābūt pilnīgi atklātiem vienam pret otru, citādi nekas neizdosies. – Man nākas viņu iedrošināt, lai meitene atvilgtu; viņa atsakās pat runāt par seksu. Viņa atkal nervozi grozās un pēta pirkstus.

      Ana, nebaidies.

      – Runā! – es pavēlu. Jēzus, viņa ir kaitinoša.

      – Es ne ar vienu neesmu gulējusi, tāpēc nezinu, – viņa nočukst.

      Pasaule piepeši sastingst.

      Es nespēju tam noticēt.

      Kā? Kāpēc? Pie visiem velniem!

      – Nekad? – es izbrīnīts jautāju.

      Ana papurina galvu, plati iepletusi acis.

      – Tu esi jaunava? – Es tiešām nespēju noticēt.

      Viņa nokaunējusies pamāj, un es aizveru acis. Nevaru uz viņu skatīties.

      Kā man izdevās visu tā pārprast?

      Mani caurstrāvo dusmas. Ko lai daru ar jaunavu? Es saniknots uzlūkoju Anu.

      – Nolādēts, kāpēc tu man neko neteici? – es noņurdu un sāku sparīgiem soļiem mērot kabinetu. Kāpēc man vajadzīga jaunava? Viņa kā atvainodamās parausta plecus, nezinot, ko atbildēt. – Es nesaprotu, kāpēc tu man to neteici. – Manā balsī skaidri jaušamas bezspēka dusmas.

      – Nebija nepieciešamības. Neesmu radusi stāstīt par savu seksuālo pagātni visiem, ko vien sastopu. Mēs taču gandrīz nemaz neesam pazīstami.

      Viņai atkal ir taisnība. Nespēju noticēt, ka es viņu jau izvadāju pa savu rotaļu istabu. Paldies Dievam, viņa parakstīja konfidencialitātes līgumu.

      – Par mani tu tagad zini daudz vairāk, – es atcērtu. – Es nojautu, ka esi nepieredzējusi, bet jaunava! Velns parāvis, Ana, es nupat tev parādīju…

      Ne tikai rotaļu istabu, bet arī savus noteikumus, stingros ierobežojumus. Viņa neko nezina. Kā es tā varēju? – Lai Dievs man piedod! – es apstulbis nomurminu.

      Man prātā iešaujas biedējoša doma. Mūsu skūpsts liftā, kad biju gatavs viņu turpat iegūt… vai tas bija viņas pirmais skūpsts?

      – Vai kāds cits tevi ir skūpstījis, izņemot mani? – Lūdzu, atbildi apstiprinoši…

      – Protams! – Viņa izskatās apvainojusies. Jā, viņa ir skūpstīta, bet ne bieži. Un kāda nesaprotama iemesla dēļ šī atklāsme ir… iepriecinoša.

      – Un