Grejs. E. L. Džeimsa

gūsi mācību.

      Un nespēju vien sagaidīt, kad varēšu tevi apmācīt. Visos veidos.

      Viņa lūkojas uz nūjām aiz sola. – Kā tajā iederas viss šis? – Viņa norāda uz apkārtni.

      – Tā ir daļa no motivācijas. Vienlaikus sods un apbalvojums.

      – Tātad tu gūsi baudu, uzspiežot man savu gribu.

      Pilnīgi pareizi, Stīlas jaunkundze.

      – Galvenais ir iegūt tavu uzticēšanos un cieņu, lai tu pakļautos manai gribai. – Man vajag tavu atļauju, mazā. – Tava padevība man sniegs lielu baudu un pat prieku. Jo vairāk tu pakļausies, jo kvēlāks būs mans prieks, – ļoti vienkārši.

      – Labi, un ko no tā iegūšu es?

      – Mani. – Es paraustu plecus. Tas arī viss, mazā. Tikai mani.

      Visu mani. Un arī tu gūsi baudu…

      Viņa tik tikko manāmi iepleš acis un klusējot lūkojas uz mani. Es to nevaru izturēt. – Tu neko nesaki, Anastasija. Iesim atpakaļ uz pirmo stāvu, kur es spēšu labāk koncentrēties. Es nevaru domāt, kamēr tu esi šeit.

      Es sniedzu viņai roku, un viņa beidzot ielūkojas man sejā, manāmi svārstoties.

      Sasodīts!

      Esmu viņu nobiedējis. – Anastasija, es tev nenodarīšu sāpes.

      Viņa bikli satver manu roku, un man gribas gavilēt. Ana nebēg.

      – Ja piekritīsi, es vēlos tev parādīt vēl kaut ko. – Es aizvedu viņu tālāk pa gaiteni. – Šī būs tava istaba. Varēsi to iekārtot pēc savas gaumes, ienest šeit visu, ko vien vēlies.

      – Mana istaba? Vai tu gribi, lai es pārceļos šurp? – viņa izbiedēta iepīkstas.

      Skaidrs. Varbūt vajadzēja to atlikt uz vēlāku laiku.

      – Ne jau uz pastāvīgu dzīvi, – es viņu mierinu. – Piemēram, no piektdienas vakara līdz svētdienai. Mums vajadzēs par to apspriesties, risināt pārrunas. Ja tu piekritīsi.

      – Es gulētu šeit?

      – Jā.

      – Nevis pie tevis?

      – Nē, es tev jau teicu, ka ne ar vienu neguļu. Tikai ar tevi, kad esi piedzērusies līdz nemaņai.

      – Kur tu guli?

      – Mana istaba ir pirmajā stāvā. Iesim, tu droši vien esi izsalkusi.

      – Dīvaini, bet mana ēstgriba ir zudusi, – Ana paziņo, un viņas sejā atkal parādās stūrgalvīgā izteiksme.

      – Tev jāēd, Anastasija.

      Viņas ēšanas paradumi būs viens no pirmajiem jautājumiem, kam pievērsīšos, ja viņa piekritīs būt mana… un arī nervozā mīņāšanās.

      Nepārsteidzies, Grej!

      – Anastasija, es lieliski apzinos, ka grasos iemest tevi ēnu pasaulē, un tāpēc gribu, lai tu ļoti labi visu apdomātu.

      Ana seko man uz dzīvojamo istabu.

      – Tev noteikti ir jautājumi. Tu parakstīji konfidencialitātes līgumu; jautā man visu, ko vien vēlies, un es atbildēšu.

      Lai sadarbība būtu veiksmīga, viņai nāksies runāt atklāti. Es atveru ledusskapi un redzu lielu šķīvi ar sieru un vīnogām. Geila nedomāja, ka man būs viesi, un ar to nepietiek… Varbūt kaut ko pasūtīt? Vai arī vest Anu vakariņās?

      Kā randiņā.

      Atkal randiņš.

      Negribu rosināt viņas cerības.

      Es nemēdzu doties uz randiņiem.

      Tikai ar viņu…

      Šī doma mani aizkaitina. Maizes grozā ir svaiga bagete. Nāksies iztikt ar maizi un sieru. Turklāt viņa teica, ka nav izsalkusi.

      – Apsēdies. – Es norādu uz tabureti. Ana paklausa un rāmi uzlūko mani.

      – Tu pieminēji dokumentus, – viņa ierunājas.

      – Jā.

      – Kādus?

      – Konfidencialitātes līgumu papildinās vienošanās, kur tiks uzskaitīts, ko mēs darīsim un ko nedarīsim. Man jāzina tavas robežas, un tev savukārt jāzina manējās. Šīs būtu abpusēji labprātīgas attiecības, Anastasija.

      – Kas notiks, ja es nepiekritīšu?

      Nolādēts!

      – Man nebūs iebildumu, – es meloju.

      – Un mums nebūs nekādu attiecību?

      – Nē.

      – Kāpēc?

      – Šīs ir vienīgās attiecības, kas mani interesē.

      – Kāpēc?

      – Tāds nu es esmu.

      – Kā tu tāds kļuvi?

      – Kāpēc gan cilvēki vispār ir tādi, kādi ir? Uz to ir grūti atbildēt. Kāpēc dažiem garšo siers, bet citiem tas riebjas? Vai tev garšo siers? Mana saimniecības vadītāja, Džonsas kundze, atstāja šo izlasi vakariņām. – Es nolieku šķīvi viņai pretī.

      – Kādi ir tavi noteikumi, kam vajadzētu pakļauties?

      – Tie visi ir pierakstīti. Kad būsim paēduši, varēsim tos pārrunāt.

      – Man tiešām negribas ēst, – viņa nočukst.

      – Tu ēdīsi.

      Ana nepakļāvīgi uzlūko mani.

      – Vai gribēsi vēl glāzi vīna? – es jautāju, lai pielabinātos.

      – Jā, lūdzu.

      Es ieleju viņai glāzē vīnu un apsēžos blakus. – Cienājies, Anastasija.

      Viņa paņem dažas vīnogas.

      Un viss? Neko citu neēdīsi?

      – Vai tu esi šāds jau sen? – viņa jautā.

      – Jā.

      – Vai ir viegli atrast sievietes, kuras vēlas piedalīties?

      Ja tu zinātu… – Tu būtu pārsteigta, uzzinot, cik viegli tas ir, – es vīpsnādams nosaku.

      – Kāpēc tu to piedāvā man? Es tiešām nesaprotu. – Viņa šķiet neglābjami apjukusi.

      Mazā, tu esi skaista. Kāpēc lai es to negribētu?

      – Anastasija, to es jau esmu tev paskaidrojis. Tev piemīt kaut kas neparasts. Es nespēju no tevis atteikties. Tu mani pievilini, kā liesma pievilina tauriņu. Es tevi dedzīgi vēlos, ļoti dedzīgi, it īpaši šobrīd, kad tu atkal iekodies apakšlūpā.

      – Šķiet, tu esi kļūdījies, nosaucot sevi par tauriņu, – viņa klusi nosaka, un šī atzīšanās mani samulsina.

      – Ēd! – es pavēlu, lai mainītu sarunas tematu.

      – Nē. Vēl neko neesmu parakstījusi, tāpēc kādu laiku vēlētos paturēt savas tiesības uz brīvo gribu, ja neiebilsti.

      Ak tā… Viņas dzēlīgā mēle.

      – Kā vēlaties, Stīlas jaunkundze. – Un es noslēpju smaidu.

      – Cik sievietes tev bijušas? – Ana jautā, iemetot mutē vīnogu.

      – Piecpadsmit, – es atzīstos un novēršu skatienu.

      – Vai