Grejs. E. L. Džeimsa

saņēmu jūsu pieprasīto informāciju. – Pareizi, ziņas par fotogrāfu.

      – Labi. Atsūti to uz e-pastu. Vai ir kas piebilstams?

      – Nē, kungs.

      Es nospiežu pogu, un mūzika atgriežas. Mēs abi klausāmies, iegrimuši skaudrajās Kings of Leon skaņās. Bet šis baudījums nav ilgs; to atkal pārtrauc telefona zvans.

      Sasodīts!

      – Grejs, – es skarbi atsaucos.

      – Konfidencialitātes līgums ir nosūtīts uz jūsu e-pasta adresi, Greja kungs.

      – Labi. Tas būs viss, Andrea.

      – Visu labu, kungs.

      Es slepus pametu skatienu uz Anu, baidoties, ka viņa kaut ko nojauš, bet viņa pēta Portlendas ainavas. Laikam viņa cenšas izturēties pieklājīgi. Ir grūti vērot ceļu, jo gribas lūkoties uz viņu. Meitene ir neveikla, toties viņai ir brīnišķīgs kakls, ko es labprāt skūpstītu no auss ļipiņas līdz pat plecam.

      Hmm. Es sagrozos krēslā. Cerams, viņa parakstīs konfidencialitātes līgumu un pieņems manu piedāvājumu.

      Uz šosejas atkal atskan zvans. Šoreiz no Eljota. – Sveiks, Kristjen, vai tev izdevās nokniebties?

      Skaisti, vecīt, skaisti.

      – Eljot, es esmu pie stūres, ir ieslēgti skaļruņi, un es mašīnā neesmu viens.

      – Kas ir kopā ar tevi?

      – Anastasija Stīla.

      – Čau, Ana!

      – Sveiks, Eljot! – viņa aizrautīgi atsaucas.

      – Esmu daudz par tevi dzirdējis.

      Ak vai. Ko viņš ir dzirdējis?

      – Netici ne vārdam, ko saka Keita, – Ana sirsnīgi atbild.

      Eljots iesmejas.

      – Es vedu Anastasiju uz mājām. Vai paķert tevi? – es iejaucos.

      Protams, Eljots gribēs ātri aizlavīties.

      – Jā, protams.

      – Drīz tiksimies. – Es beidzu sarunu.

      – Kāpēc tu mani sauc tikai par Anastasiju? – meitene jautā.

      – Tas ir tavs vārds.

      – Es dodu priekšroku saīsinājumam.

      – Ak tā.

      “Ana” ir pārāk vienkāršs un ikdienišķs vārds šai meitenei. Un pārāk familiārs. Šiem trim burtiem piemīt spēja sāpināt…

      Un šajā mirklī es saprotu, ka būs grūti samierināties ar viņas atradījumu, kad to saņemšu. Tas jau iepriekš ir noticis, bet nekad neesmu juties tik… aizrauts. Pat nepazīstu šo meiteni, bet vēlos viņu iepazīt visu. Varbūt tāpēc, ka nekad neesmu skrējis kādai sievietei pakaļ.

      Grej, saņemies un ievēro noteikumus, citādi viss sabruks.

      – Anastasij, – es ierunājos, izliekoties neredzam viņas pārmetošo skatienu. – Tas, kas notika liftā… vairs neatkārtosies, ja vien nebūs iepriekš paredzēts.

      Viņa klusē, kamēr novietoju mašīnu pie viņas dzīvokļa.

      Negaidot atbildi, es izkāpju, apeju mašīnai apkārt un atveru viņai durvis.

      Nostājusies uz ietves, Ana ielūkojas man acīs. – Man patika tas, kas notika liftā, – viņa nosaka.

      Tiešām? Šī atzīšanās mani sastindzina. Mazā Stīlas jaunkundze atkal man sagādājusi patīkamu pārsteigumu. Viņa kāpj līdz parādes durvīm, un es gandrīz skrienu, lai viņu panāktu.

      Kad ieejam dzīvoklī, Eljots un Keita paceļ skatienu. Viņi sēž pie ēdamgalda vienkārši iekārtotā istabā, kas piemērota divām studentēm. Pie grāmatu plaukta noliktas mantu kastes. Eljots šķiet mierīgs un nesteidzas doties prom, tādējādi mani pārsteidzot.

      Kevana pielec kājās un pārmetoši nopēta mani, pirms apskauj Anu.

      Par ko viņa turēja mani aizdomās?

      Es zinu, ko gribētu ar Anastasiju izdarīt…

      Kevana nedaudz atkāpjas, turot Anu aiz pleciem, un es secinu, ka arī viņai draudzene ir svarīga.

      – Labrīt, Kristjen, – viņa vēsi, nedaudz nicīgi sveicina.

      – Kevanas jaunkundze. – Un man gribas izteikt kādu sarkastisku piezīmi par to, ka viņa beidzot pauž kādu interesi par draudzeni, tomēr iekožu mēlē.

      – Viņas vārds ir Keita, Kristjen, – Eljots noņurd, nedaudz aizkaitināts.

      – Keita, – es pieklājīgi nomurminu. Eljots apskauj Anu…

      nedaudz par ilgu.

      – Čau, Ana, – viņš nosaka un smaida, neģēlis.

      – Čau, Eljot! – Ana staro.

      Labi, tas vairs nav izturams. – Eljot, mums jāiet. – Un novāc no viņas savas rokas!

      – Labi, labi. – Viņš atlaiž Anu, bet satver Kevanu un nepiedienīgi ilgi viņu skūpsta.

      Nu, Dieva dēļ!

      Ana jūtas neērti, viņus vērojot. Es esmu vienisprātis. Bet viņa pagriežas un vērīgi uzlūko mani, samiegusi acis.

      Par ko viņa domā?

      – Uz redzi, mazā, – Eljots nosaka, apslienādams Kevanu.

      Vecīt, izrādi taču kaut nedaudz pašcieņas.

      Ana pārmetoši skatās uz mani, un es brīdi nesaprotu, vai viņa nosoda Eljota un Keitas kaislo izrādi vai…

      Sasodīts! Lūk, ko viņa vēlas. Romantiku un aplidošanu.

      Es nenodarbojos ar romantiku, mīlulīt.

      No viņas zirgastes izsprukusi matu šķipsna, un es nedomājot to aizlieku aiz auss. Ana pieglauž vaigu maniem pirkstiem, un sirsnīgais žests mani pārsteidz nesagatavotu. Es ar īkšķi pieskaros mīkstajai apakšlūpai, ko labprāt skūpstītu vēlreiz. Bet nedrīkstu. Kamēr neesmu saņēmis piekrišanu.

      – Uz redzi, mazā, – es nočukstu, un Ana pasmaida. – Es tev atbraukšu pakaļ astoņos. – Negribīgi novēršos un atveru parādes durvis. Eljots man seko.

      – Man vajag paelpot, – viņš paziņo, tiklīdz esam mašīnā.

      – Tā sieviete ir nepiesātināma.

      – Vai tiešām? – es dzēlīgi painteresējos. Šobrīd nepavisam nevēlos dzirdēt detalizētu atstāstu par viņa dēku.

      – Kā veicās tev? Vai viņa atņēma tev nevainību?

      Es uzmetu viņam brīdinošu skatienu.

      Eljots iesmejas. – Tu gan esi saspringts cilvēks. – Viņš pavelk beisbola cepurīti zemāk un iekārtojas sēdeklī, lai pagulētu.

      Es palielinu mūzikas skaļumu.

      Pamēģini nu pagulēt, Leljot!

      Jā. Es apskaužu brāli: viņa nepiespiestās attiecības ar sievietēm, dziļo miegu… un to, ka viņš nav kucesdēls.

      HOSĒ LUISA RODRIGESA pārbaudē atklājas, ka viņš sodīts par marihuānas glabāšanu. Vēsturē nav nekā par seksuālu uzmākšanos. Varbūt vakar tas notiktu pirmo reizi, ja es neiejauktos. Un tas sīkais neģēlis smēķē zāli. Cerams, viņš to nedara Anas tuvumā… un cerams, ka viņa