Grejs. E. L. Džeimsa

par drēbēm, – viņa piebilst.

      – Nav par ko, Anastasija. Šī krāsa tev piestāv.

      Viņa pēta savus pirkstus.

      – Tev vajadzētu iemācīties pieņemt komplimentus.

      Varbūt viņai tos reti gadās uzklausīt… bet kāpēc gan? Anai piemīt neuzkrītošs skaistums.

      – Man vajadzētu tev atdot naudu par drēbēm.

      Kā, lūdzu?

      Es izbrīnīts skatos uz Anu, un viņa steigšus turpina: – Tu man jau atsūtīji grāmatas, kuras es, protams, nevaru pieņemt. Bet šīs drēbes… Lūdzu, ļauj man par tām samaksāt.

      Ak, mīlulīt…

      – Anastasija, es varu atļauties nopirkt tev drēbes.

      – Tas nav svarīgi. Kāpēc tev vajadzētu to darīt?

      – Tāpēc, ka es to spēju. – Esmu ļoti bagāts, Ana.

      – Tas vien nenozīmē, ka vajadzētu to darīt, – viņa klusi atbild, bet man piepeši rodas sajūta, ka viņa ielūkojusies man dvēselē un saskatījusi apslēptās vēlmes. – Kāpēc tu man atsūtīji grāmatas, Kristjen?

      Jo gribēju tevi atkal satikt, un tagad esi šeit…

      – Kad tevi gandrīz notrieca tas velosipēdists un es tevi turēju savās skavās, un tu lūkojies uz mani, ar acīm lūgdamās, lai tevi noskūpstu… – Es apklustu, atceroties brīdi, kad mūsu augumi saskārās. Jēzus… Es steigšus atvairu šīs atmiņas. – Man šķita, ka esmu tev parādā atvainošanos un brīdinājumu. Anastasija, es neesmu vīrietis, kurš dāvina puķes un runā par mīlestību. Romantika mani neaizrauj. Man ir ļoti specifiskas intereses. Tev vajadzētu turēties no manis tālāk. Tomēr tevī ir kaut kas neparasts, un es nespēju tev netuvoties. Domāju, ka to jau esi pamanījusi.

      – Necenties vairs, – viņa nočukst.

      Ko tas nozīmē?

      – Tu nesaproti, ko runā. – Labi, paskaidro man.

      Mans loceklis nekavējoties atsaucas šiem vārdiem.

      Pie velna!

      – Tātad tu nedzīvo celibātā? – viņa jautā.

      – Nē, Anastasija, celibāts mani neaizrauj. – Un, ja tu ļautu sevi sasiet, es to pierādītu tūlīt pat.

      Viņa iepleš acis un viegli pietvīkst.

      Ak, Ana…

      Nāksies viņai parādīt. Tikai tā uzzināšu atbildi. – Ko tu plāno darīt nākamajās dienās? – es jautāju.

      – Dienas vidū man sākas maiņa darbā. Cik pulkstenis? – viņa izbijusies iesaucas.

      – Nedaudz pāri desmitiem; laika ir pietiekami. Un rīt?

      – Mēs ar Keitu sāksim kravāt mantas. Nākamajā nedēļas nogalē mēs pārcelsimies uz Sietlu, un visu šo nedēļu es strādāju Kleitona veikalā.

      – Vai jau esat sameklējušas dzīvesvietu Sietlā?

      – Jā.

      – Kur?

      – Neatceros adresi. Kaut kur Paikmārketas rajonā.

      – Netālu no manis. – Lieliski! – Ar ko tu nodarbosies Sietlā?

      – Es pieteicos uz vairākām mācekļa vietām. Šobrīd gaidu atbildes.

      – Vai atsūtīji vēstuli arī uz manu kompāniju, kā es ierosināju?

      – Hmm… nē.

      – Un kas gan vainas manai kompānijai?

      – Tavai kompānijai vai tavai kompānijai? – Viņa sarauc uzaci.

      – Vai jūs smīnat, Stīlas jaunkundze? – Man neizdodas slēpt uzjautrinājumu.

      Būtu tik patīkami viņu apmācīt… šo sarežģīto, tracinošo sievieti.

      Viņa piekaļ skatienu šķīvim, kodīdama apakšlūpu.

      – Man gribētos iekosties tev lūpā, – es nočukstu, jo tā ir patiesība.

      Anastasija strauji paceļ skatienu un sagrozās uz krēsla. Viņa atmet galvu, un viņas acīs pavīd pārliecība. – Kāpēc gan ne? – viņa klusi jautā.

      Nekārdini mani, mazā. Nedrīkstu. Vēl ne.

      – Tāpēc, ka es tev nepieskaršos, Anastasija… līdz nebūšu saņēmis tavu rakstveida piekrišanu.

      – Ko tas nozīmē? – viņa jautā.

      – Tieši to, ko es saku. Man tev kaut kas jāparāda, Anastasija. – Lai tu zinātu, kur grasies iepīties. – Cikos tu šovakar beigsi strādāt?

      – Astoņos.

      – Šovakar vai nākamajā sestdienā mēs varētu doties uz Sietlu, pavakariņot pie manis, un es tev visu paskaidrotu. Izvēle ir tavā ziņā.

      – Kāpēc tu nevari to pastāstīt jau tagad?

      – Tāpēc, ka man ir patīkama tava sabiedrība un mūsu brokastis. Pēc mūsu sarunas tu droši vien vairs negribēsi ar mani tikties.

      Ana rauc pieri, apdomājot dzirdēto. – Šovakar, – viņa paziņo.

      Oho, tas bija ātri!

      – Līdzīgi Ievai tu steidzies noplūkt augli no zināšanu koka, – es viņu ķircinu.

      – Vai jūs smīnat, Greja kungs? – Ana jautā.

      Es uzlūkoju viņu, samiedzis acis.

      Labi, mazā, tu pati to gribēji.

      Es paņemu telefonu un piezvanu Teiloram. Viņš atsaucas gandrīz uzreiz.

      – Greja kungs?

      – Teilor? Man vajadzīgs Čārlijs Tango.

      Ana mani vēro, kamēr es lieku atvest helikopteru uz Portlendu. Es parādīšu, kas man ir padomā… un pārējais būs viņas rokās. Varbūt, to uzzinājusi, viņa gribēs doties mājās. Pilotam jābūt gatavībā, lai viņš varētu aizvest Anu prom, ja viņa vairs nevēlēsies mani redzēt. Ceru, ka tas nenotiks.

      Un es apjaušu, ka ar nepacietību gaidu mirkli, kad varēšu aizvest viņu uz Sietlu ar Čārliju Tango.

      Tas būt kaut kas jauns.

      – No pusvienpadsmitiem būs vajadzīgs rezerves pilots, – es apliecinu un beidzu sarunu.

      – Vai cilvēki vienmēr dara visu, ko pavēli? – Ana jautā, un viņas balsī ieskanas nosodījums. Vai viņa mani norāj? Šis izaicinājums mani aizkaitina.

      – Jā, ja vien vēlas turpināt darbu. – Nevajag apšaubīt manu attieksmi pret darbiniekiem.

      – Un kas notiek, ja viņi pie tevis nestrādā?

      – Es protu pārliecināt, Anastasija. Pabeidz ēst brokastis. Pēc tam es tevi aizvedīšu mājās. Astoņos, kad būsi beigusi darbu, es atbraukšu tev pakaļ uz veikalu. Mēs lidosim uz Sietlu.

      – Lidosim?

      – Jā. Man ir helikopters.

      Viņa paver muti, ar lūpām izveidojot “o”. Tas ir ļoti patīkams mirklis.

      – Mēs dosimies uz Sietlu helikopterā? – viņa čukst.

      – Jā.

      – Kāpēc?

      – Tāpēc, ka es to varu. – Es atplaukstu smaidā. Reizēm ir sasodīti labi būt man. – Ēd!

      Viņa