Frederika. Džordžeta Heiere

Pietika vien paraudzīties uz šā cilvēka dusmās kvēlojošo seju, lai kļūtu skaidrs, ka nekādi lūgumi nebūs iedarbīgi.

      Iekšēji drebēdama, Frederika ierunājās: – Esiet piesardzīgi! Šis suns pieder marķīzam Olverstokam! Dzīvnieks ir bezgala vērtīgs, un lords ļoti saniknosies, ja ar to kaut kas atgadīsies.

      Jaunākais parka dežurants, kuram bija izveidojies pašam savs, pat samērā pamatots, viedoklis par Lufras ciltsrakstiem, neizteiksmīgi iebilda: – Tikai nevai’g! Neviens marķīzs nemūžam nepirktu šitād’! Ku’ta bij’ viņa prāts? Tas tak’ ir īsts krancs! Tā viš i’.

      – Krancis? – izsaucās Frederika. – Tad nu es jums paskaidrošu, ka Lufra ir īsts tīršķirnes Barselonas kollijs, kurš uz Angliju atvests par neticami lielu naudu. Man nudien ir žēl, ka suns tā iztrenkāja govis, taču tas bija tikai mēģinājums sadzīt tās barā. Spānijā šī suga tiek audzēta tieši tādam nolūkam, un Lufra vēl nav pieradis pie Anglijas govīm.

      – Suns mēģināja tās sadzīt barā? – novaidējās lopkopis. – Es tā nekad neesmu darījis. Nekad mūžā! Mans Dievs, jūs esat tāda pati kā suns!

      Tikmēr jaunākais parka dežurants nekavējās apstiprināt savu spriedumu un sacīja, ka jaunkundze pārcenšas un viņš jau nu neko nezinot par Barselonas kollijiem, taču kranci varot pazīt no pirmā acu uzmetiena. Tad viņš atkārtoja iepriekš pausto domu, ka, viņaprāt, marķīzs nekad šādu suni neiegādātos.

      – Ak, tiešām? – vaicāja Frererika. – Vai jūs esat pazīstams ar manu brālēnu marķīzu Olverstoku?

      – Kāda nekaunība! – iesaucās maitasputnam līdzīgā dāma. – Jūs dēvējat sevi par marķīza māsīcu, taču viena pati klaiņojat pa pilsētu? Nudien, ļoti ticams stāsts.

      Pēc karstiem strīdiem un asām vārdu apmaiņām, kuru laikā jaunāko parka dežurantu atbalstīja maitu lijai līdzīgā dāma, bet lopkopis sacīja, ka neatkarīgi no lēdijas radurakstiem ļaunums ganāmpulkam ir nodarīts un par to kādam būs jāmaksā, vecākais dežurants, robusts vīrs tumši dzeltenbrūnos svārkos, paziņoja, ka jāiesaista arī marķīzs un jāuzzina, vai viņš apstiprinās jaunās dāmas stāstu.

      – Izcils ierosinājums! – Frederika silti apsveica viņa vārdus. – Tad nekavējoties dosimies uz viņa māju. Tas ir tepat netālu, Bārklija laukumā.

      Tajā brīdī vecākais dežurants mestu mieru šai lietai, ja vien būtu situācijas noteicējs. Jaunā dāma bija gatava doties pie marķīza, un tas, pēc dežuranta domām, kalpoja par pierādījumu tam, ka viņa patiešām ir marķīza māsīca. Viņa gatavība virzīt šo lietu tālāk bija ļoti sarukusi. Par radītajiem zaudējumiem – arī par tiem, ko pieprasīs kompensēt mistera Bīla govju kopējs, – bija atbildīgs marķīzs, ja vien viņš patiešām bija šā suņa saimnieks; tomēr, kad runa ir par lordiem, allaž jābūt piesardzīgam. Jaunākais uzraugs, kurš bija uzklausījis šīs kolēģa atziņas, piepeši kļuva gaužām domīgs, bet lopkopis īdzīgi pieņēma priekšlikumu doties pie lorda un apgalvoja, ka savas tiesības aizstāvēs pat tādā gadījumā, ja suns piederētu pašai karalienei, un tas nepavisam nenozīmējot necieņas izrādīšanu. Maitu lijai līdzīgā dāma, piemiegusi acis, paziņoja, ka zināšot savu pienākumu, ja par to būšot aizmirsis dežurants, un par visu pavēstīšot viņa priekšniecībai. Izskatījās, ka situācijai ir tikai viens risinājums – došanās līdzi jaunajai dāmai. Maitu lijai līdzīgā kundze apgalvoja, ka arī noteikti ies turp un izteiks savas pārdomas gadījumā, ja marķīzs būs runājams – par ko gan viņa ārkārtīgi šauboties.

      Olverstoku nama durvis atvēra sulainis. Tas bija labi apmācīts jauns vīrietis, bet viņš neticēja savām acīm, kad ieraudzīja atnākušo kavalkādi. Frederika, būdama situācijas noteicēja, draudzīgi pasmaidīja un sacīja:

      – Labrīt! Es ceru, ka viņa gaišība lords vēl nav devies ārā no mājas.

      Sulainis, pārsteigts vairāk nekā jebkad iepriekš, gluži apmulsis atteica: – Nē, mis. Tomēr…

      – Paldies Dievam! – Frederika neļāva viņam turpināt. – Protams, jūs esat izbrīnīts, redzot mani tik… apjomīgā pavadītāju pulkā. Arī pati es jūtos visnotaļ neomulīgi. Esiet tik laipns un pasakiet viņa gaišībai lordam, ka ir ieradusies viņa māsīca mis Merivila un ļoti vēlas ar viņu runāt!

      Pēc tam viņa iegāja mājā, pāri plecam aicinādama pārējos sekot, un darīja to ar tik lielu pārliecību, ka sulainim neatlika nekas cits, kā vien instinktīvi pakāpties malā, nekādi nespējot izrādīt pretestību šādam iebrukumam viņa darba devēja mājā. Viņš tikai paziņoja, ka lords vēl pošoties.

      – Tad pasakiet viņam, esiet tik laipns, ka jautājums ir risināms ļoti steidzami! – mudināja Frederika.

      – Vai jūs… vai jums varētu palīdzēt viņa gaišības sekretārs? – sulainis vārgā balsī vaicāja.

      – Misters Trevors? – attrauca Frederika. – Nē, paldies. Nododiet manu vēsti lordam!

      Sulainis neko pat dzirdējis nebija par tādu lorda māsīcu mis Merivilu, taču tas, ka viņa pieminēja misteru Trevoru, likās mierinoši. Viņš nodomāja, ka laikam jau šī jaunā dāma patiesi ir lorda radiniece, bet nespēja uzminēt, kālab viņa ieradusies tik dīvainā kompānijā un atvedusi uz lorda Olverstoka namu parka dežurantus un kādu savādu lempi. Sulainim turklāt nebija ne jausmas, ko iesākt ar raibo viesu kompāniju; ja gluži saprotami šķita, ka mis Merivila un viņas pavadone būtu jāaicina uz salonu, tad tikpat skaidri bija zināms, ka lords un vēl jo vairāk cēlais un biedējošais misters Vikens nebūs iepriecināti par svešu vīriešu ieaicināšanu mājā.

      No šās sociālās dilemmas risināšanas sulaini paglāba paša godātā mistera Vikena ierašanās. Pirmo reizi dzīvē sulainis no sirds nopriecājās, ieraudzījis savu biedējošo darbaudzinātāju, un steigšus informēja par to, ka lorda Olverstoka māsīca mis Merivila vēlas runāt ar savu brālēnu.

      Sulainis Džeimss varbūt nebija dzirdējis par mis Merivilu, taču misteram Vikenam gan bija vairāk informācijas. Viņš, lorda virssulainis, saimniecības pārzinis un galvenais zirgu puisis, zināja itin visu par Meriviliem, un runas par lorda “pēdējo pasākumu”, kā viņi to bija iedēvējuši, varēja droši saukt par galveno diskusiju tematu kalpotāju istabā. Misters Vikens ne mirkli nezaudēja savu cēlo stāju un izturējās ļoti līdzsvaroti. Viņš paklanījās mis Merivilai un bezkaislīgi nopētīja viņas pavadoņu svītu, pēc tam šķērsoja halli un atvēra bibliotēkas durvis. – Es informēšu viņa gaišību lordu, kundze! Vai jūs būtu tik laipna un apsēstos bibliotēkā? Protams, arī jūs, kundze! – viņš visžēlīgi piebilda un gluži pieņemami palocījās pret sievieti, kura līdzinājās maitu lijai un kuru bija novērtējis kā guvernanti vai algotu kompanjoni.

      – Jā, un būs labāk, ja ienāks arī šie vīrieši, – sacīja Frederika.

      – Protams, kundze, ja jūs tā vēlaties, – atteica Vikens. – Tomēr es uzdrošinos domāt, ka viņiem būs diezgan ērti arī hallē.

      Pat lopkopis bija mierā ar šādu Vikena spriedumu, taču Frederikai tas nebija pa prātam. – Nē, jo arī šie kungi vēlas runāt ar viņa gaišību lordu, – viņa paskaidroja. Pēc tam Frederika aicināja maitu lijai līdzīgo dāmu apsēsties, bet Vikens, neizrādīdams ne mazāko emociju zīmi, pieturēja durvis un ļāva ieiet arī visiem pārējiem.

      Tostarp Džeimss jau bija paguvis uzkāpt augšstāvā un pieklaudzināt pie lorda ģērbistabas durvīm. Tas bija ļoti kluss un bikls klauvējiens; lords naidīgi izturējās pret tiem, kas mēģināja iekļūt viņa apartamentos pirms pusdienas laika. Un Džeimsam nācās klaudzināt atkārtoti, jau nedaudz skaļāk. Viņš nesaņēma