Glābiet raganu, vai nekromanti šeit ir kautrīgi. Edgars Auziņš

no sienas ugunspuķes. Ragana izdvesa un, lūgusi, lai durvju eņģes nečīkst, paslīdēja zem kāpnēm.

      Ik pa brīdim palūkojoties ārā no pēdējās aizmugures, viņa kādā no tumšajām figūrām varēja atpazīt savu darba devēju. Viņš stāvēja tuvāk ieejai un runājot žestikulēja. Otrs, svešinieks, apsēdās uz kastes un izvilka pīpi. Ragana ļoti gribēja zināt, kas notiek, bet viņai nevajadzēja draudīgi iziet ārā ar rokām uz gurniem kā ciema meitenei. Viņa trīs reizes pavilka kreiso ausi un izspieda auskarā esošo akvamarīnu. Skaņas kļuva skaidrākas, taču joprojām varēja uzminēt tikai frāžu fragmentus. Un svešinieks jau bija aizdedzinājis pīpi un kaut ko liecināja saimniekam. Alise atspieda muguru pret kāpnēm, slēpjoties to ēnā.

      "Tu mani saprati, Gregorijs," nepazīstama balss skaļi iesaucās. Meitene izbāza degunu. – Cik reizes es tev esmu lūgusi ieiet no laboratorijas? Mana mugura ir pārāk veca, lai paceltu svarus pa kāpnēm.

      "Ja jūs katru reizi atnākat un izmetat atkritumus zem laboratorijas durvīm, kāds kaut ko uzminēs."

      – Atkritumi? – svešinieks bija sašutis. – Baidieties no dieviem, kurš to saka?

      – Vai esi atpūtusies? – saimnieks nepacietīgi jautāja. – Turpināsim vilkt.

      – Tu mani iedzīsi zārkā! – vīrietis bija apmulsis, piesitot ar pīpi pa kastes stūri. – Pagaidi, pagaidi. Tagad vecais Frenks nesīs slodzi…

      Kāda veida krava? Par ko tie vispār ir? Un kāpēc tas viss notiek naktī? Vīrieši sāka attālināties un Alise saprata, ka viņai jāpieiet tuvāk, lai vismaz kaut ko dzirdētu. Viņa, pārmaiņus lamādama sevi ar pēdējiem vārdiem no tantes dunnas vārdu krājuma, ar pirkstgaliem pārmeta ārdurvīm un iespieda degunu spraugā pie masīvajām dzelzs eņģēm. Joprojām nebija ne sarunas, ne ko dzirdēt. Viņa iespieda muguru siltajās mājas sienās, cenšoties saplūst ar atmosfēru. Viņa neizturēja un, skrāpējusi nagus biezajā kokā, pavilka audeklu pret sevi tā, ka aplodas atvērums kļuva platāks. Uz sliekšņa neviena nebija. Tikai lodziņš augšējā pakāpienā.

      No staļļa puses bija dzirdama durvju atvēršanās čīkstēšana. Apklusinātas balsis un grants taciņas šalkoņa. Alise nožēloja, ka viņai nekad nav bijis dots gaisa elements. Tā ir ķecerība, ka burvjiem ir kontrole pār visiem četriem elementiem. Viņi melo. Katrs burvis izvēlas vienu lietu sev. Tas nenozīmē, ka Alicija nekontrolē neko, izņemot zemi. Viņai ir vieglāk vienkārši no ozola saknēm noaust necaurlaidīgu lapotni, likt ābelēm nest augļus un modināt lazdu dzinumus, nekā pacelt ūdens cilpu vai, kā tagad, spēlēties ar vēja virzienu, lai tas nestu cilvēku vārdus. Beidzot nemiera cēlāji piegāja pie akmens kāpnēm, vedot zirgu un pajūgus. Meitene sastinga, aizmirsa elpot.

      "Nē, tas nedarbosies," sirmais vīrietis elsoja, paceļot ratiem tuvāko malu. "Es esmu pārāk vecs šim sūdam, Gregorijs."

      "Nenovērsiet uzmanību, pretējā gadījumā jūs nokritīsit," mājas īpašnieks nepaguva pateikt, pirms partneris noelsās un ar vienu roku satvēra viņa muguru. Kastes stūris pēc inerces paraustījās uz priekšu, burvis zaudēja līdzsvaru un arī atbrīvoja no rokām nastu. Notika avārija. Domovina ripoja lejā pa kāpnēm kā bruņinieka ordeņa palaists aplenkuma baļķis pie klostera durvīm, mēģinot nogāzt vairākas ābeles, bet pēdējā solī rotaļīgi palēca un trāpīja tieši zem zirga nagiem. Nabaga dzīvnieks ilgi šņāca un ar nagu sita pa vāku. Pēdējais no tāda sašutuma metās sāņus un atklāja līķi baltā apvalkā.

      Ragana bija pārsteigta. Burvis metās pie sava līdzzinātāja, cenšoties viņu pārāk neraustīt. Gaišmatainais vīrietis visos iespējamos veidos zvērēja un draudēja neuzmanīgajam burvei nogriezt visas rokas. Alise saprata, ka ir iejutusies tajā, kam labāk patīk mušas, bet ne bites. Vīri savā starpā nolēma, ka pretsāpju burvestība atvieglos uzbrukumu, un devās celt zārku. Vāks slikti piezemējās un saplīsa divās daļās, taču burvim izdevās to ievietot rievās un aizcirst.

      "Vai esat pārliecināts, ka varat tikt galā bez manas palīdzības?" – Gregorijs jautāja, vērodams, kā viņš uzkāpj zirgā.

      – Ar ko tur tikt galā? – līdzzinātājs stenēdams nomurmināja. "Es aizbraukšu līdz tuvākajai gravai un pagrūdīšu mirušo sievieti." Tikai bizness.

      Alise sastinga un saprata, ka viņai jādodas prom. Viņa nedzirdēja turpmāku sarunu, viņa vienkārši skrēja pa gaiteni ar peli un ienira bēgšanas ejas tumsā. Uzgaidāmajā telpā viņa paskatījās apkārt, mēģinot salikt puzles gabalus. Tas ir, tagad viņa redzēja… Tumsas aizsegā viņas darba devējs un kāds vīrietis izveda meitenes līķi aizliktā kastē. Bet kur viņas darba devējs dabūja šo līķi? Un kāpēc uz viltības? Kas pie velna notiek?

      Viņa tikko ieraudzīja meitenes līķi… Līķis!!! Jā… Viņas darba devējs ir slepens slepkava vai sektants vai nekromants, vai kas? Kādam tumsonīgajam pagrabos guļ miruši cilvēki? Dievs, ar ko viņa beidzās? Mums ir jātiek prom no šīs vietas un ātri.

      8. nodaļa

      Ugunspuķe kā signāllāpa sekoja Alisei aiz muguras. Meitene staigāja pa guļamistabu, tad saprata, ka gaisma var atklāt, ka viņa neguļ un tad… Un ko tad? Viņa neizlēma, bet nodzēsa saules gaismas zibspuldzi. Viņa uzreiz par to samaksāja, sāpīgi atsitot mazo pirkstiņu pret krēsla kāju. Uzlēkusi uz vienas kājas, viņa atgriezās uzņemšanas zonā, pārbaudīja durvis, atbalstīja slepeno eju ar vienu no apmeklētāju krēsliem un uzkrāva virsū krūzi ar margrietiņām. Viņa atgriezās guļamistabā, atvēra skapi un domāja. No vienas puses, lidojums pāri visai karaļvalstij ar slotu ir ideja izmisušajiem. No otras puses… Kāpēc viņa nervozēja? Nu padomā tikai par līķi… Darba devējs ir burvis, galu galā, ja viņam tāds darbs… Droši vien konkrēti. Un viņa būtu atradusi, par ko krist panikā, bērnībā viņa bija redzējusi pietiekami daudz šo mirušo cilvēku, lai jebkurš nekromants aiz skaudības pakārtos uz saviem bikšturiem. Viņas tēva darbs vienmēr nozīmēja kaut kādu saikni ar ne tiem patīkamākajiem brīžiem, un viņai ar māti bieži nācās apmeklēt Drošības departamentu, un tur viņi saskārās ar daudzām lietām. Taču atklāts palika jautājums, ko darīt ar trako burvi. Būtu bijis normāli jautāt tieši, taču sieviešu aizdomīgums kopā ar fantāziju vienmēr ir paklupījis cilvēces godīgo pusi. Turklāt viņi nav tik tuvi, lai gan pēc vakara Alisei tuvāk par šo drūmo bruneti bija tikai viņas līgavainis.

      Burve atkal pameta guļamistabu un šoreiz tumsā ieskrēja dokumentu skapī. Viņa atcerējās nolādētos burvjus līdz septītajai paaudzei, vēlējās vienmēr būt ciešās attiecībās ar visiem radiniekiem un svētīja viņus ar ērtu dzīvi. Pēdējais bija vismānīgākais no visiem, jo Alise pacentās noskaidrot šīs dzīves laiku.

      Pats banālākais un loģiskākais, ko meitene izdomāja, bija darba devēja atzīšana par nekromanti. Bet problēma ir tā, ka dabiskajā vidē viņa nesatika ar “nāves skūpstītajiem” un viņas iztēle uzgleznoja māju ar paceltiem līķiem, nevis dzīvo kalpu, zem griestiem lidojošu pāragri mirušu radinieku pazīmēm un sabojātiem skeletiem. pagrabos. Viņa redzēja gandrīz visu šajā mājā, izņemot pirmo stāvu, un tas radīja zināmas domas. Bet pretruna šai harmoniskajai teorijai bija tāda, ka nāves burvju ir tikai neliels skaits, viens vai divi no simts. Ragana šaubījās par savu veiksmi, saduroties ar šo konkrēto dāvanas pārstāvi. Tad atkal… Ko šovakar darīja muižas īpašnieks?

      Alisija iekārtojās krēslā, kas bija vērsts pret ārdurvīm, un apvilka sev apkārt halātu. Viņa kā pīlādžu ogas uz auklas grieza atmiņā padzīvojušās mājkalpotājas stāstu, mēģinot satvert to, kas dotu kādu pavedienu. Ja vīrietis pēc akadēmijas dienēja Drošības departamentā, tad tā bija Augstā maģijas akadēmija, kuru uzrauga kronis. Tā uzliek par pienākumu saviem absolventiem neatkarīgi no klases, izglītības formas vai dāvanas vairākus gadus strādāt valsts dienestā. Ja Gregorijs