Glābiet raganu, vai nekromanti šeit ir kautrīgi. Edgars Auziņš

izrādīja tādu žēlsirdību, tomēr papildus nekromantijai viņa arsenālā bija arī daudzas burvestības. Un, kad ūdens uzvārījās, viņa no audekla maisiņa ar nezālēm izvilka dažus garšaugus un iemeta tos ūdenī.

      Pikantais kumelīšu un piparmētru aromāts izplatījās visā uzņemšanas zonā. Turklāt nebija skaidrs, vai viņa uzbur dzērienu, vai arī tas viss bija pats no sevis. Viņam tika uzticēts zāļu novārījumu ieliet tasītēs. Un meitene, balansējot uz krēsla, pastiepās pēc citas draudzes grāmatas. Kad viņa to izņēma, viņa apsēdās un kaut ko pierakstīja savā lapu kaudzē. Es vairākas reizes uzdūros pret leti, mēģinot tikt pie vajadzīgajiem manuskriptiem. Es paklupu aiz paklāja. Es notraipīju rokas ar tinti. Viņā bija kaut kas tāds, kas raksturīgs tikai trakiem zinātniekiem, kaut kādas reibinošas zināšanu slāpes. Un šis tēls neiederējās ar vēstulei pievienoto viņas zvērību aprakstā. Es nespēju noticēt

      Gregorija uzmanību no savaldzinātās meitenes apceres novērsa durvju zvans. Viņš pagriezās un ieraudzīja uz sliekšņa gaišu meiteni ar pelniem matiem, kas bija saritināti jaukās lokās. Smalko violeto kleitu papildināja ažūra lietussargs uz kreisās rokas.

      "Gregorijs ir dārgais," meitene burvīgi pasmaidīja un pastiepa roku skūpstam. – Nenormāli priecīgs tevi redzēt…

      "Abpusēji Hloja," vīrietis paklanījās un pielika viņas tievo roku pie lūpām. -Tu nāc pie manis darba darīšanās?

      Meitene kaprīzi nopūtās. Hloja Bernāra, pilsētas valdnieka vecākā meita. Burvīgi mānīga jauna dāma, kas sajauc debesu izskatu ar dēmona raksturu. Viņa bija reibinoši skaista, pat ne tāda; viss viņas tēls, sākot ar jaukajām cirtām un beidzot ar tīkla zeķēm, bija vērsts tikai uz vienu – vēlmi sasniegt savu mērķi par katru cenu. Viņa bija jaunāka par Gregoriju. Un divdesmit sešu gadu vecumā viņa joprojām nav precējusies. Daudzi to uzskatīja par sliktu zīmi, un pati blondīne vienmēr uzstāja, ka vēlas kaut ko vairāk par dzīvi šajā nomalē. Bet hercogi un grāfi nepiestāja bieži, tāpēc meitene ar lielu pūru apsēdās blakus tētim.

      "Vai jūs tiešām domājat, ka es varu nākt tikai darījumu dēļ?" – Viņa nosita skropstas un koķeti pasmaidīja. – Kā mēs varam sazināties un jāt ar zirgiem? Tu tik sen neesi nācis ciemos…

      Tad blondīnes skatiens uztvēra raganu, kura, uz pirkstgaliem uz krēsla, stiepās, lai noliktu žurnālu plauktā. Savas nestabilitātes dēļ meitene līdzsvarojās un nepamanīja, kā no kleitas apakšas lūr ārā viņas pūkainie apakšsvārki. Pilsētas valdnieka meitas uzacis uzlidoja līdz pieres vidum, un viņas skatiens kļuva tāds… šķielēts.

      Alise, atkāpusies, nolēca no krēsla un pievērsa skatienu apmeklētājam. Viņas lūpas izliecās smīnā, un viņa skaidri gribēja pateikt kaut ko nejauku, bet blondīne bija pirmā:

      – Dārgais Gregorij, vai tavs palīgs nezina, kā sveicināt dižciltīgo dāmu? – viņa sajūsmā ievilka.

      Tieši šajā brīdī vīrietis saprata, ka, neskatoties uz viņa formālo klātbūtni sarunā, viņš šeit būs lieks. Vajadzēja kaut kā nogludināt brūvēšanas pārpratuma aso leņķi, bet ragana tika tam priekšā. Vēl tikai mirklis un Alise jau stāvēja ar tādu skatienu, ka bija gatava ar kailām rokām sagrābt ezīti, izsist vampīram zobus, nogrūst kilogramu kumelītes rūķim pārsolīt par vissmalkākās belladonnas cenu, noplūkt vienradža krēpes un iebāziet šos matus pūķa dupšā. Citiem vārdiem sakot, ragana devās sieviešu kara ceļu.

      "Viņš nezina," Alise teica, smaidot paceļot kreiso uzaci un saliekot rokas uz krūtīm. – Varbūt vari mani apgaismot?

      "Ar prieku," Hloja atbildēja tikpat sarkastiski. – Dižciltīgas dāmas klātbūtnē jums jāpaliekas un jāsasveicinās baroneses kundzei. Tā ir arī laba ideja, lai izveidotu slieksni.

      "Ak, paldies no visas sirds," ragana izcēla zobus, uzliekot roku uz krūtīm. "Es zināšu, pretējā gadījumā mani kalpi vienmēr sacīs: "Madame Duchess… Madam Duchess…". Un viņi krīt viņiem pie kājām.

      Hloja kļuva sarkana, un ragana smaidot vēl izsmējīgāk pastiepa lūpas un grasījās kaut ko piebilst, bet Gregorijs pārtrauca:

      “Alise, ej uz virtuvi, pasūti vakariņas pasniegt pēc stundas…” meitene atkal pacēla uzaci un paklausīgi gāja garām blondīnei, izvairoties no sadursmes ar viņu vien par pāris centimetriem. Un viņa skaļi aizcirta durvis un aizgāja.

      "Gregorij, tavs palīgs ir neticami niķīgs," gaidāmās histērijas priekšvakarā nomurmināja blondīne. – Tev steidzami jāatbrīvojas no viņas. Viņa tevi apkaunos…

      "Hloja…" burvis iesāka, domās nobolīdams acis. – Meitene šeit ir pirmo dienu, viņa ir jauna un spontāna. Tās ir tikai vecuma izmaksas.

      Bet tas ir veltīgi. Blondīne pietvīka, it kā viņu dārzā būtu iesitis akmens. Sieviešu priekšā nevar minēt vecumu, lai gan viņš nevēlējās aizvainot sarunu biedru, bet viņam izdevās. Meitene novērsa acis, ar kurām bija gatava sadedzināt gan viņu, gan visu māju.

      "Pēc dažām nedēļām būs labdarības balle bērnu namiem," apmeklētājs atkal medus nomurmināja. – Un tu joprojām neesi teicis savam tēvam, vai gaidīt tevi vai nē.

      – Nu, kas par bumbiņu? – burvis noguris jautāja. "Es nesaprotu šos notikumus, un, ja mana līdzdalība būs nepieciešama, es vienkārši izrakstīšu čeku bāreņiem."

      “Bet tāda ir pilsētas kultūras dzīve, un tu no tās izvairies,” blondīne iesāka vecu dziesmu. – Mēs visi ar prieku gaidīsim jūs…

      Un zemteksts viņas acīs skanēja: "Es īpaši."

      10. nodaļa

      Vakariņas noritēja pilnīgas nolemtības gaisotnē. Vienam bija kauns par blondo nekaunību. Otrs nevarēja saprast, ko sagaidīt no burvja. Viņa visu rītu bija sagremojusi nakts incidentu. Viņa pat slēpa no darba devēja visus asus priekšmetus. Taču tad viņa saprata, ka viņš ir apveltīts ar varu un, ja viņš tiešām gribētu vienu kaitīgo raganu apglabāt mežrozīšu krūmos, viņam rokas ar asinīm nevajadzēs notraipīt. Ne svētā ganāmpulka ierašanās, ne dēmonu pielūdzēji nevarēja viņu novērst no šāda šoka. Alisei neiekrita galvā, ka šis sarkastiskais vīrietis ar uguns mirdzumu melnajās acīs varētu būt slepkava. Trakā tēls nesaskanēja ar viņa manierēm, balsi un žestiem. Ar savu attieksmi pret viņu, nepazīstamu kaprīzu meiteni. Kādā brīdī viņa ļāva savam prātam pārliecināt viņu, ka viņš ir vai nu apbedītājs, vai nekromants. Un tagad lielajā ēdamistabā viņa uzmeta kautrīgus skatienus, lai labāk paskatītos un, iespējams, uzdurtos kādai racionālai domai.

      Līdz trīspadsmit gadu vecumam Alise sāka izjust neparastu vājumu krūtīs, ko jaunava un šķīstā meitene nodēvēja par piedzīvojumu slāpēm, lai gan, pēc krustmātes Klo mājieniem, tas krūtīs nevis nīkuļoja, bet gan niezēja. ass. Un tagad viņa nevarēja mierīgi nosēdēt, jo tā nebija tikai nieze, tā vienkārši soļoja. Un tie nebija tārpi, bet gan vecās labās nepatikšanas. Kad vīrietis nolika galda piederumus, Alise pacēla galvu un stostīdamās sacīja:

      – Gregorijs, – te mēle uzmeta kūleni, manā galvā muižas īpašnieka vārda nosaukšana nebija tik personiska, – aizved mani uz pilsētu.

      Burvis noslaucīja pirkstus salvetē un iemeta to pie šķīvja un tad gaidoši paskatījās. Un meitene sajuta vieglu vēsumu. Viņai nepatika šāds darba devējs. Viņš šodien bija ļoti dīvains, viņš ieradās labā noskaņojumā, un likās, ka katra minūte, atrodoties piebūvē, izvilka no viņa visas emocijas. Viņa to pamanīja kumelīšu tējas stadijā, ar kādu vienaldzību viņš lika burvestību. Alisija vēlreiz mēģināja atpazīt spēka identitāti, taču viņš noauda rakstu tik mehāniski, ka nepalaida garām nevienu sitienu un neļāva spēkam viļņoties pāri malām.

      – Vai