Dzīvot vēlreiz. Nora Robertsa

tobrīd bija pastiepusies pēc trauciņiem skapīša augšējā plauktā un pagriezās.

      Terija stāvēja smaidīdama un turēja rokās spīdīgā sārtā papīrā ietītu kasti, kas bija apsieta ar lielu baltu lenšu pušķi. Džonam rokās bija maza dāvanu somiņa un balta kārba.

      – Jūs… jūs atnesāt man dāvanas!

      – Kā gan citādi? Šodien ir tava dzimšanas diena. Un vēl mums ir torte.

      – Torte…

      Džons nolika balto kārbu uz galda un noņēma vāku.

      – Šokolādes krējuma torte ar putukrējuma glazūru.

      – To es izvēlējos, – Terija pavēstīja. – Apsveicu dzimšanas dienā, Liza.

      – Paldies! – Uz tortes ar sārtiem burtiņiem bija tie paši vārdi. Apkārt greznojās rožu pumpuri un gaišzaļas lapas.

      – Tā nav burkānu kūka, – Elizabete nočukstēja.

      – Man ir ļoti nopietni iebildumi pret jebkādu saldo ēdienu no dārzeņiem, – Terija paziņoja.

      – Burkānu kūka ir laba, tiešām. Bet šī torte izskatās daudz labāka. Šī… ir kā īsta dzimšanas dienas torte. Tik skaista!

      – Mums jāpietaupa vieta tortei un saldējumam, – Džons uzsvēra. – Pēc svētku maltītes. Mēs sarunājām pasūtīt picu, bet tu sāki gatavot tās frikadeles, un mēs pārdomājām.

      Pasaule atmirdzēja tik gaiša, it kā saule būtu izlauzusies cauri lietus straumēm.

      – Jūs paliksiet ilgāk?

      – Protams, es taču teicu, ka jānosvin tava dzimšanas diena. Pagaidīsim pārējos, lai varam sēsties pie galda, bet tagad atver dāvanas.

      – Patiešām? Vai tas nekas?

      – Acīmredzot mūsu ģeniālā meitene neaptver jubilejas nozīmi. Ņem! – Terija iedeva Elizabetei kasti. – Atver manējo.

      Nespēju ne sagaidīt, vai tev tā patiks.

      – Man jau patīk. – Elizabete sāka uzmanīgi atraisīt lenti.

      – Es to zināju. Elizabete pieder pie tiem. Pie tiem, – Terija paskaidroja, – kuri desmit minūtes sien vaļā, nevis bez kavēšanās rauj un plēš.

      – Papīrs ir ļoti skaists. Es negaidīju neko tamlīdzīgu.

      – Tev vajadzēja cerēt, – Džons teica. – Pienācis laiks gaidīt un cerēt.

      – Tas ir labākais pārsteigums. – Salocījusi papīru, Elizabete pacēla kastes vāku un izņēma no tās plānu jaciņu ar sīkām vijolītēm un volāniem priekšpusē.

      – Cik skaista! Ak, un klāt vēl ir topiņš.

      – Tas nav komplekts, – Terija paskaidroja. – Vari nēsāt atsevišķi ar džinsiem vai svārkiem. Tev piestāv.

      Nekad neviens Elizabetei nebija teicis, ka viņai piestāv volāni un vijolītes.

      – Man ļoti patīk. Patiešām. Brīnišķīgi. Liels paldies!

      – Tagad mana kārta. Man nedaudz palīdzēja izvēlēties. Tāpēc, ja tev nav pa prātam, vaino manu sievu.

      – Vai viņa jums palīdzēja? Cik jauki! Pateicieties viņai manā vietā.

      – Varbūt, bet vispirms paskaties.

      Satraukta, saviļņota Elizabete no ietinamā papīra izņēma mazu kastīti. Tajā bija auskari – trīs smalki sudraba pilieni, kas savienoti ar sīku pērlīti.

      – Ak, cik burvīgi! Tik skaisti…

      – Tev vienmēr ausīs ir tās zelta podziņas, bet Medijai likās, ka tev gribētos panēsāt arī šos.

      – Jā, noteikti. Man ļoti patīk. Līdz šim tie zelta auskari man bija vienīgie. Izdūru caurumus dienu pirms… pirms. Šie ir mani pirmie īstie auskari.

      – Novēlu tev laimi septiņpadsmitajā dzimšanas dienā, Liza.

      – Ej un uzlaiko to visu, – Terija pavēlēja. – Skaidrs, ka tu nespēj ne sagaidīt.

      – Tā tiešām ir. Vai drīkstu?

      – Tev šodien ir jubileja.

      – Paldies! – Saviļņojošu emociju iespaidā Elizabete samīļoja Teriju. – Liels paldies! – Tad viņa apskāva arī Džonu. – Es esmu laimīga. Laimīga savā septiņpadsmitajā dzimšanas dienā. – Saņēmusi rokās dāvanas, viņa uzsteidzās augšā pa kāpnēm.

      – Tas ir vesels notikums. – Terija skaļi nopūtās. – Viņa mūs apskāva. Līdz šim viņa nekad neapskāvās.

      – Tāpēc ka viņu nekad neviens agrāk nebija samīļojis. Es pateicu viņas mātei drošās līnijas numuru. Kārtējo reizi. Sacīju, ka dāvināsim Lizai torti un nokārtosim, lai viņu var atvest šurp pie meitas. Viņa atteicās. Pieklājīgi, bet atteicās.

      – Pieklājīga maita ir un paliek maita. Labi, ka tas drīz beigsies. Tomēr man pietrūks tā nabaga meitēna.

      – Man arī. Zvanīšu Medijai; jāpasaka viņai, ka Lizai patika auskari. – Džons palūkojās pulkstenī. – Jāsazinās ar Kosgrovu un Kīganu. Nu jau viņiem jābūt ceļā.

      – Uzklāšu galdu un mazliet izpušķošu, kā jau svētkos.

      Terija izņēma no plaukta šķīvjus, nažus un dakšiņas un iedomājās, ka derētu arī ziedi.

      – Klau, Džon!

      Impulsa vadīta, viņa pagriezās uz dzīvojamās istabas pusi.

      – Varbūt Kosgrovs var pa ceļam apstāties un nopirkt puķes? Tās šodien te iederētos.

      Džons pamāja, turpinādams runāt ar sievu.

      – Jā, viņai ļoti patika. Patlaban augšstāvā pielaiko. Pasauc bērnus. Kad būšu mājās, viņi jau droši vien gulēs.

      Terija iegāja atpakaļ virtuvē un apsvēra, vai nepagaršot aso mērci. Ja ar to pietika, tad nevajadzētu likt uz galda arī sinepes. Viņa sniedzās pēc karotes, un tajā brīdī Džons uzsauca:

      – Viņi ir klāt!

      – Sapratu. – Ieraduma pēc turēdama vienu roku uz ieroča, Terija devās pie garāžas durvīm, lai gaidītu signālu, proti, trīs ātrus klauvējienus un trīs lēnus. – Jūs esat pašā laikā uz svinībām. Mums…

      Bills ātri iesteidzās iekšā.

      – Mums ir sarežģījumi. Kur Džons?

      – Dzīvojamā istabā. Kas…

      – Bills domā, ka viņam seko, – Kīgans paskaidroja. – Kur ir lieciniece?

      – Viņa… – Kaut kas nebija pareizi. Kaut kas bija nogājis greizi. – Vai jūs par to ziņojāt? – Terija noprasīja, paņemot telefonu.

      No pirmā sitiena viņa gandrīz izvairījās, bet tas skāra deniņus. Asinis ieslīdēja acī, kad viņa tvēra pēc ieroča, kliegdama Džonam:

      – Ielaušanās!

      Revolveris smagi triecās pret viņas pakausi. Terija nokrita, ar blīkšķi apgāžot krēslu uz flīzēm.

      Džons ar ieroci rokā pieplaka dzīvojamā istabā pie sienas. Viņam bija jāsteidzas augšā pie Lizas.

      – Nešauj uz viņu, – Kīgans klusi teica, ieliekot savu revolveri makstī un tā vietā paņemot Terijas revolveri. – Iegaumē, ka mums nevajag, lai viņu sacaurumo.

      Bills