Dzīvot vēlreiz. Nora Robertsa

joprojām saukta par Saniju, pēc desmit gadiem arī atstāja Pensilvāniju un apmetās Bikfordā. Tā nu Saulstariņa savaldzināja vai samaitāja – atkarībā no tā, kurš to stāstīja, – jauno matemātikas skolotāju.

      Upes krastā viņi deva viens otram zvērestu un uzcēla māju. Pēc dažiem gadiem, kad jau bija piedzimuši divi bērni, Sanija padevās maigam, bet neatlaidīgam spiedienam, uz kuru bija spējīgs tikai Brūksa tēvs, un ļāvās padarīt kopdzīvi likumīgu.

      Brūksam patika ķircināt māsas, ka viņš ir vienīgais Glīsons, kas dzimis laulībā. Māsas tad atcirta, ka viņš esot arī vienīgais Glīsons, kuram nepieciešams ierocis, lai strādātu. Iekārtojies ar kafiju rokā, Brūkss rāmi nolūkojās norisēs aiz loga.

      Kaut arī vairākums veikalu vēl bija slēgti, “Dārzeņu dārzs” jau bija uzlicis izkārtni “Atvērts”. Brūkss centās uzturēt kontaktu ar visiem pilsētiņas iedzīvotājiem, tādēļ reizumis tur iegāja izēst kādu zupas šķīvi, bet bija pārliecināts gaļēdājs un nespēja saprast, kāpēc tofu grib dēvēt par gaļu. Maiznīcai gan veicās vairāk. Un kafejnīcas “Džo krūze” lete jau bija aizņemta. Februāra beigās un marta sākumā tūristi no ziemeļiem bieži vien atceļoja agri, lai baudītu ziemas pēdējo kodienu. Bredfordas bumbieres jau gatavojās ziedēt. Nedēļas laikā tās uzplauks visā krāšņumā. Gar ceļa malām podos pulcējās narcises, dzeltenas kā sviests.

      Skaļi pukšķinot, garām pabrauca Sida Fairhoka kravas automašīna. Nopūties Brūkss domās sev atgādināja, ka vēlreiz jābrīdina Sids, lai salabo to sasodīto trokšņa slāpētāju.

      Viņš nopūtās vēlreiz. Piedzērušies sievu sitēji un sabiedriskā miera un klusuma traucētāji taču atšķīrās no laupītājiem un slepkavām. Tomēr kopumā viņu viss apmierināja. Pat tad, kad kļuva neciešami garlaicīgi.

      “Reizēm arī ne,” Brūkss domās piemetināja, izslējies taisnāk, lai labāk varētu redzēt.

      Nācās vien sev atzīties, ka ir apsēdies pie loga agrāk no rīta, lai izmantotu gadījumu, kad pilsētā ierodas viņa.

      Ebigeila. Viņa, Ebigeila Louerija, ar gaiši brūniem matiem, izcilu pēcpusi un noslēpumu pilnu gaisotni ap sevi. “Cik skaistas kaķa zaļas acis,” Brūkss nodomāja. Bet pārsvarā viņa valkāja saulesbrilles.

      Viņai bija īpaša gaita, mērķtiecīga. Viņa nekad sparīgi netraucās, laiski netipināja, neklaiņāja. Pilsētā viņa iebrauca ik pēc pāris nedēļām, kad iepirka produktus. Vienmēr no rīta, bet ne vienā un tajā pašā dienā. Citos veikalos viņa iegriezās retāk un ātri tika ar visu galā.

      Brūksam tas šajā sievietē patika. Mērķtiecība, mundrs rosīgums. Iespējams, ka viņam patiktu vēl daudz kas, bet Ebigeila turējās savrup, tā ka vidusmēra vientuļnieks salīdzinājumā ar viņu izskatījās pēc ārkārtīgi sabiedriskas būtnes.

      Šī noslēpumainā sieviete brauca ar lielu, platu, melnu SUV, kaut arī Brūkss reti redzēja viņu to darām.

      Cik Brūkss noprata, viņa galvenokārt uzturas savā īpašumā ļoti skaistā vietā, rūpīgi sakoptā vidē – tā pastāstīja FedEx un UPS pasta piegādes puiši, kad Brūkss uzmanīgi viņus iztaujāja.

      Viņš zināja, ka Ebigeila pavasarī iekopj gan dārzeņu, gan ziedu dobes, viņai ir personiskā siltumnīca un masīvs bulmastifs ar svītrainu kažoku, vārdā Berts.

      Ebigeila dzīvoja viena – vismaz kopā ar viņu nebija neviena cita, tikai suns, un pirkstā viņai nebija gredzena. Pasta piegādes puiši raksturoja viņu kā pieklājīgu, devīgu – Ziemassvētkos viņi saņēmuši dzeramnaudu –, bet arī atturīgu. Vairākums pilsētiņas iedzīvotāju Ebigeilu dēvēja par dīvainu.

      – Vai papildināt? – Oficiante Kima pacēla kafijkannu.

      – Labprāt, paldies!

      – Re, kā iedarbojās. Atnākot biji nikns kā lācis, bet tagad smaidi kā saulīte. – Viņa paplikšķināja Brūksam pa vaigu.

      Mātišķā izturēšanās lika Brūksam pasmaidīt vēl platāk, jo īstenībā Kima bija tikai nepilnus piecus gadus vecāka par viņu.

      – Jā, motors sāk strādāt.

      – Es gan teiktu, ka viņa tev to iedarbināja. – Kima, pacēlusi zodu, norādīja uz Ebigeilu, kura tobrīd iegāja tuvējā pārtikas veikalā. – Pēc izskata glīta, tas ir acīm redzams, taču tāda dīvaina. Dzīvo šeit jau gandrīz gadu, bet ne reizi nav spērusi kāju ne pie mums, ne citos bistro. Arī veikalus un iestādes apmeklē ļoti reti. Visu lielākoties pasūta internetā.

      – Tā esmu dzirdējis.

      – Man nav iebildumu pret iepirkšanos internetā. Es pati arī šad tad to daru. Bet mums pilsētā taču ir ļoti plašs piedāvājums. Turklāt viņa tik tikko bilst kādu vārdu. Allaž pieklājīga, tas gan, bet pasaka vienīgi pašu nepieciešamāko. Augu dienu pavada savā mājā. Viena.

      – Klusa, labi audzināta, turas savrup. Noteikti sērijslepkava.

      – Brūks! – Kima nospurcās un, galvu grozīdama, aizgāja pie nākamā galdiņa.

      Brūkss piebēra kafijai nedaudz cukura, laiski izmaisīja, acis pievērsis pārtikas veikalam. “Aiziešu turp arī es,” Brūkss nosprieda. “Tāpat vien paslaistīšos gar letēm. Varbūt paņemšu pāris kokakolu uz iecirkni vai… gan jau kaut ko izdomāšu.”

      Atliecies, lai izvilktu no kabatas maku, viņš izņēma dažas banknotes, piecēlās un izslīdēja no nodalījuma.

      – Paldies, Kima! Tiksimies, Lindij.

      Kafejnīcas īpašnieks – tievs un garš kā maikste, ar sirmu bizi, kas sniedzās līdz viduklim, – noburkšķēja sveicienu un pamāja ar virtuves lāpstiņu.

      Brūkss izgāja laukā. Viņam bija no tēva mantots garš augums, turklāt tēvs pēc sirdslēkmes ievēroja stingru režīmu, tāpēc abi likās arī vienlīdz slaidi. Māte apgalvoja, ka ogļmelnie mati esot no algonkinu cilts drosmīgā indiāņa, kurš nolaupījis viņa vecvecmāmiņu vai pat vecvecvecmāmiņu un tā ieguvis sev sievu.

      Tomēr viņa māte mūžam bija stiķu un niķu pilna, it īpaši tad, ja varēja kādu izjokot. Brūksa brūno acu krāsa spēja mainīties uz zaļganu līdz dzeltenīgai vai ietonēties zilga. Viņa deguns bija nedaudz greizs uz kreiso pusi – pēc neveiksmīgas piezemēšanās beisbola laukumā. Reizēm viņš sievietei stāstīja – ja viņa jautāja –, ka cietis dūru kaujā.

      Reizēm viņš bija stiķu un niķu pilns kā māte.

      Dārgo preču pārtikas veikalā pārdeva smalkus produktus par augstām cenām. Brūksam patika ieelpot svaigu garšaugu aromātu, papriecāties par krāsu bagātību, dažādu eļļu spīdumu pudelēs, pat par mirdzošajiem virtuves piederumiem, kuru izmantojumu viņš nespēja uzminēt.

      Pēc viņa domām, cilvēkam pilnīgi pietika ar pāris nažiem, lāpstiņu un zupas kausu. Pārējais bija vienkārši izrādīšanās. Kad Brūksam bija jāiepērk produkti – darbs, ko viņš ienīda kā žurku indi, – viņš apmeklēja Piggly Wiggly lielveikalu. Ebigeilu bija viegli pamanīt, viņa tobrīd izvēlējās pudeli dārgas eļļas un vienu no tiem savādajiem etiķiem.

      Un, kaut arī to nebija viegli ieraudzīt, Brūkss secināja, ka viņai zem jakas ar kapuci ir paslēpts revolveris.

      Brūkss devās pie viņas.

      – Mis Louerija?

      Viņa pagrieza galvu, un pirmo reizi Brūkss pilnībā ieraudzīja viņas acis. Lielas un zaļas kā sūna ēnainā mežā.

      – Jā.

      – Mani sauc Brūkss Glīsons. Esmu Bikfordas policijas priekšnieks.

      – Jā,