Dzīvot vēlreiz. Nora Robertsa

es neko vairāk neprotu kā uzmest steiku uz grila.

      – Tad jums nav nekādas vajadzības pēc aveņu etiķa. Piedodiet! Man jāsamaksā par pirkumiem.

      Parasti Brūksa smaids atbruņoja sievieti, tādēļ tagad viņš atteicās padoties. Viņš gluži vienkārši gāja līdzi Ebigeilai pie letes.

      – Kā jums klājas vecā Skītera mājā?

      – Ļoti labi, paldies. – Viņa attaisīja somas kabatiņas rāvējslēdzēju un izņēma plānu maku, bet pagrieza to tā, lai Brūkss nevarētu ieskatīties iekšā.

      – Esmu te izaudzis, bet kādu laiku dzīvoju Litlrokā. Atgriezos apmēram sešus mēnešus pēc jūsu atbraukšanas uz šejieni. Kā jūs nokļuvāt Bikfordā?

      – Ar mašīnu, – Ebigeila atcirta, un pārdevējs tik tikko apvaldīja smieklus.

      “Ciets rieksts,” Brūkss nosprieda, bet viņš bija pārsitis arī cietākus.

      – Turklāt ar labu mašīnu. Es gribēju jautāt, kāpēc jūs atbraucāt šurp, uz Ozarkiem?

      Izņēmusi no maka skaidru naudu, Ebigeila sniedza to pārdevējam.

      – Man patīk fotografēt. Patīk klusums.

      – Vai nejūtaties vientuļa?

      – Man patīk klusums, – viņa atkārtoja, saņemot izdoto atlikumu.

      Brūkss atspiedās pret leti. Ebigeila nervozēja, viņš to ievēroja. Tas nebija redzams ne sejā, ne acīs, ne ķermeņa kustībās. Bet viņš to sajuta.

      – Ar ko jūs tur nodarbojaties?

      – Dzīvoju. Paldies, – Ebigeila pateicās pārdevējam, kurš pasniedza viņai iepirkumu somu.

      – Nav par ko, mis Louerija. Līdz nākamajai reizei.

      Viņa uzmeta somu plecā, uzlika saulesbrilles un, vairs ne vārda nebildusi, devās prom.

      – Nav runīga, vai ne? – Brūkss piezīmēja. – Nav gan. Vienmēr pieklājīga, bet klusa.

      – Vai viņa vienmēr maksā skaidrā?

      – Hmm… jā, tā gan.

      – Labi. Lai veicas!

      Brūkss domīgs gāja uz automašīnu. Nerunīgumu varēja saprast, bet ierocis jau deva citu nokrāsu.

      Daudziem bija ieroči, protams, bet ne tik daudzi tos slēpa zem jakas, iedami pirkt aveņu etiķi.

      Šķiet, beidzot viņam bija attaisnojošs iemesls aizbraukt uz Ebigeilas Louerijas māju.

      Vispirms viņš iegriezās iecirknī. Viņa vadībā maiņās strādāja trīs palīgi uz pilnu slodzi, divi uz pusslodzi un viens dispečers. Vasarai sākoties, kad iestāsies karstums kā peklē, pusslodzes darbinieki strādās pilnu darba dienu, lai palīdzētu savaldīt saniknotos, garlaicības māktos vandaļus un pieskatīt tūristus, ja viņi savu uzmanību vairāk veltīja ainavai nekā ceļam.

      – Tajs man ir pamatīgi apnicis, – Ešs Haidermens, viņa jaunākais palīgs, sabozies sēdēja pie rakstāmgalda. Pa ziemu viņš ne visai veiksmīgi bija centies uzaudzēt ķīļbārdiņu, bet cerību vēl nezaudēja. Izskatījās, it kā viņš būtu notraipījis augšlūpu un zodu ar sviesta glazūru. – Aiznesu viņam brokastis, kā tu liki. Viņš smird pēc lētas ielenes.

      – Kā tu zini, kā smird lēta ielene, Eš?

      – Man ir iztēle. Došos mājās, labi, Brūks? Es paliku naktsmaiņā, jo kamerā guļ smirdīgais Tajs. Un uz tās saliekamās gultas var salauzt muguru.

      – Man jāizbrauc apgaitā. Boidam tūlīt jābūt klāt. Viņš tevi nomainīs. Alma arī ieradīsies. Viņi mūs aizstās.

      – Kurp tu brauksi? Vai papildspēkus nevajag?

      Brūkss nodomāja, ka Ešam noteikti patiktu, ja pilsētā ielauztos kaušļu banda. Lai tik viņš varētu doties palīgā.

      – Es gribu šo to pārbaudīt. Drīz būšu atpakaļ. Paņemu līdzi rāciju, ja nu gadījumā kaut kas notiek. Pasaki Boidam, lai mēģina vest Misiju pie prāta, kad viņa raudādama apgalvos, ka Tajs viņai nav ne pirkstiņa piedūris. Nekas jau nelīdzēs, bet lai viņš pacenšas.

      – Manuprāt, Brūks, viņai tas patīk.

      – Eš, nevienam nepatīk, ka bliež ar dūri pa seju. Taču pie tā var pierast. Abas puses. Esmu ar rāciju, – viņš atkārtoja, iziedams no kabineta.

      Ebigeila valdīja bailes, dusmas un gluži vienkārši aizkaitinājumu par to, ka viņai tik patīkamo nodarbošanos sabojā ziņkārs policijas priekšnieks, kuram nav svarīgāku pienākumu kā staigāt viņai pakaļ.

      Uz šo skaisto nostūri Ozarka plato viņa bija pārcēlusies tieši tāpēc, ka negribēja ne kaimiņus, ne ļaudis, kas traucētu to ikdienu, kādu viņa sev izplānojusi.

      Viņa brauca pa līkumaino privāto meža ceļu mājup. Nedēļām ilgā darbā viņai bija izdevies uzkonstruēt sensorus tā, lai tie neuztvertu katru zaķi vai vāveri mājas tuvumā. Vēl vairāk laika prasīja gan sensoru, gan arī kameru ierīkošana un aprīkojuma pārbaude.

      Ieguldījums bija tā vērts. Ebigeilai ļoti patika māja no raupji tēstajiem baļķiem, ar verandām apkārt. Tiklīdz viņa to pirmo reizi ieraudzīja, tā acumirklī uztvēra kā savas mājas.

      Protams, tā bija kļūda, Ebigeila to zināja. Viņa nedrīkstēja pieķerties konkrētai vietai, bet šo ļoti iemīlēja. Tā bija tik brīnišķīgi klusa, ka varēja dzirdēt upes šalkoņu un putnu dziesmas. Pavisam privāta un nošķirta dziļi mežā. Tās bija drošas mājas.

      Par drošību Ebigeila gādāja pati, neuzticoties nevienam. “Tikai Bertam,” viņa domās piemetināja, apturot mašīnu.

      Lielais suns sēdēja divstāvu nama verandā pie ārdurvīm. Viņa augums bija sasprindzis, acis možas. Izkāpjot no automašīnas, Ebigeila deva viņam zīmi, ka var būt brīvs. Suns metās viņai pretim, un simt trīsdesmit mārciņu smagais ķermenis vibrēja priekā.

      – Skat, kur mans labais zēns. Labākais suns pasaulē. Tik gudrs! Tik ļoti gudrs! – Ātri paglaudījusi suni, Ebigeila izcēla no automašīnas iepirkumu somu. – Tu neticēsi, kā man šorīt klājās.

      Kopā ejot pa šauro akmens taku, viņa izņēma atslēgas.

      – Mierīgi devos savās darīšanās, iepirku produktus, bet veikalā ieradās policijas priekšnieks un sāka mani pratināt. Ko teiksi?

      Atslēgusi trīs slēdzenes, viņa iegāja iekšā un atvienoja drošības sistēmu ar kodu, kuru mainīja ik pēc trim vai piecām dienām.

      – Es arī tā domāju. – Viņa aizslēdza ārdurvis un nostiprināja bultu. – Viņš uzvedās nepieklājīgi.

      Dzīvojamo istabu Ebigeila bija iekārtojusi atpūtai. Cik patīkami bija atlaisties uz dīvāna pie kamīna, kurā sprakšķēdamas dega malkas pagales! Tur viņa lasīja vai skatījās filmas DVD. Un pietika vienīgi piespiest taustiņu, lai plakanajā ekrānā parādītos drošības kameru skati. Savukārt Berts iekārtojās saimniecei pie kājām.

      Viņa iegāja virtuvē, kurā kā turpinājums bija telpa kabinetam, nevis ēdamistabai.

      Kā ierasts, viņa pārbaudīja sētas puses durvju slēdzenes un signalizāciju pie logiem. Taču šajā mājā viņa nebaidījās. Un ticēja, ka beidzot atradusi vietu, kur nebaidīties. Tomēr modrību nedrīkstēja zaudēt.

      Ieslēgusi virtuvē televizoru tā, ka tas sinhronizēja ar drošības kamerām, nu viņa varēja salikt produktus – tos, kurus paguva iegādāties, pirms tika iztraucēta, – un pārbaudīt