Dzīvot vēlreiz. Nora Robertsa

neērtībām. Es to saprotu.

      – Viņa kļūdījās, – Terija pateica savas domas. – Kaut arī viņa ir tava mamma, viņa pārspīlēja ar savu reakciju.

      – Viņa nekad nekļūdās un nekad nav bijusi mamma. Vai neiebilstat, ja uz brīdi ieiešu savā istabā?

      – Protams. Taču, Liza, – Džons piebilda, kad viņa piecēlās, – ikviens kādreiz kļūdās.

      – Maita, – Terija klusu noteica, kad Elizabete bija izgājusi. – Cietsirdīgā maita! Ierodas te, ne matiņš nav sajaukts, un spārda meiteni tik grūtā brīdī.

      – Pat nepieskārās Lizai, – Džons nočukstēja. – Neapskāva savu bērnu, neapjautājās, kā viņa jūtas, nepriecājās, ka viņa tikusi sveikā cauri. Jēziņ, ja meitenei līdz šim bijis tā jāeksistē, tad izrādīsies, ka liecinieku aizsardzība viņas dzīvē būs tikai solis uz priekšu!

      Divas stundas Elizabete pavadīja sarunā ar misteru Pomeroju no Savienoto Valstu prokuratūras. Vēlreiz nācās soli pa solim iziet cauri visam, kas naktī bija noticis, šoreiz ar pārtraukumiem, ja vajadzēja kaut ko noskaidrot papildus, atkārtot iepriekšējo, pārlēkt kaut kam pāri, atgriezties atpakaļ. Kopā ar prokuroru bija ieradušies vēl trīs vīri tumšos uzvalkos. Viens no viņiem izdarīja piezīmes, kaut arī saruna tika ierakstīta.

      Detektīvi Railijs un Grifita arī bija atnākuši, tāpēc māja šķita ļoti maza, pārblīvēta.

      Kādā brīdī Pomerojs, pieri saraucis, atslīga krēslā.

      – Tātad, Elizabete, tu atzīsti, ka lietoji alkoholiskos dzērienus. Cik daudz? Trīs, četras glāzes? Vairāk?

      – Gandrīz piecas glāzes. Pēdējo nespēju izdzert. Kad aizbraucām pie Aleksa, es dzēru ūdeni. Viņš ielēja vēl kokteili, bet es to negribēju. Man bija nelabi.

      – Un tad tu izvēmies. Pēc tam aizmigi uz terases. Cik bieži tu lieto alkoholu?

      – Es to nedaru. Ja nu mazliet vīnu, jo māte uzskata, ka man jāattīsta izsmalcināta garšas izjūta, taču nekad iepriekš nebiju lietojusi alkoholu sajauktā veidā.

      – Tātad tā bija tava pirmā pieredze ar tādiem dzērieniem, un vakara gaitā tu iztukšoji gandrīz piecas glāzes, tev kļuva slikti, tu aizmigi… vai atslēdzies terasē. Tomēr tu apgalvo, ka spēj identificēt personas, kuras ieradās un nošāva Alekseju Gureviču un Džūliju Māstersu? Un no kāda attāluma?

      – Aptuveni desmit pēdu. Bet es esmu pilnīgi pārliecināta, ka spēšu viņus pazīt. Es redzēju viņus ļoti skaidri. Viņi stāvēja gaismā.

      – Vai tava uztvere nebija vājināta pēc tā alkohola patēriņa un vemšanas?

      Samulsusi Elizabete nolaida skatienu uz rokām, kuras sažņaugusi turēja klēpī.

      – Mana reakcija un uztveres spējas bija samazinājušās. Bet tas neattiecas uz redzi un dzirdi.

      Pomerojs pamāja vienam no vīriem, ar kuriem bija ieradies. Vīrietis piegāja pie galda un izklāja uz tā vairākas fotogrāfijas.

      – Vai pazīsti kādu no šiem? – Pomerojs jautāja Elizabetei. – Jā. – Viņa norādīja uz vienu labajā stūrī. – Tas ir Jakovs Korotkijs. Viņš ir tas, kurš nošāva Aleksu, pēc tam Džūliju.

      Fotogrāfijā viņam ir garāki mati.

      – Vai tu esi ar viņu pazīstama? – Pomerojs jautāja. – Vai iepriekš biji viņu satikusi?

      – Nekad neesmu viņu satikusi. Pirmo un vienīgo reizi redzēju viņu pagājušajā naktī, kad viņš nošāva Aleksu un Džūliju.

      – Skaidrs. – Pomerojs pacēla aplūkotās fotogrāfijas, un palīgs izlika nākamo kaudzīti. – Vai šeit tu kādu pazīsti?

      – Lūk, to. Pārējie sauca viņu par Jegoru. Uzvārdu nedzirdēju. Viņš bija kopā ar Korotkiju. Viņš sagrāba Aleksu un tad nogrūda viņu uz ceļiem.

      – Nākamās. – Arī šīs fotogrāfijas atkal tika paņemtas prom un vēl citas izklātas uz galda.

      – Tas ir Iļja. – Elizabete saknieba drebošās lūpas. – Iļja Volkovs. Viņš ienāca pēc… pēc tam, kad Džūlija un Alekss jau bija nošauti. Dažas minūtes pēc tam. Viņš bija nikns un runāja krieviski.

      – Kāpēc tu domā, ka viņš bija nikns?

      – Es protu krievu valodu, lai gan tekoši nerunāju. Viņi teica… es pārtulkošu. Vai tas jums noderēs?

      – Jā.

      Ievilkusi elpu, Elizabete atstāstīja sarunu.

      – Tad es aizbēgu. Jau paredzēju, ka viņi sāks mani meklēt un, ja atradīs, nogalinās, jo es visu redzēju. Apstājos vienīgi tādēļ, lai piezvanītu uz deviņi, viens, viens.

      – Tas bija pareizi. Tu rīkojies ļoti pareizi, Elizabete. Mēs viņus arestēsim. Iespējams, ka tev būs nepieciešams viņus vēlreiz identificēt personiski, rindā ar citiem cilvēkiem. Bet viņi tevi neredzēs.

      – Jā, es saprotu.

      – Tava liecība palīdzēs ielikt aiz restēm bīstamus noziedzniekus. Savienoto Valstu prokuratūra tev ir ļoti pateicīga.

      – Vienmēr laipni.

      Prokurors viņai uzsmaidīja.

      – Vēlāk aprunāsimies atkal. Nākamo nedēļu laikā mēs vēl bieži tiksimies. Ja tev kaut ko vajag, Elizabete, vienalga, ko, kāds no maršaliem tev to piegādās, vai arī sazinies ar mani. Mēs gribam tev radīt pēc iespējas ērtākus apstākļus.

      – Paldies!

      Tikai tad, kad prokurors ar saviem vīriem aizgāja, beidzot izzuda spriedze, kuru Elizabete pat nebija apzinājusies. Tāpat kā to iepriekš bija darījusi Terija, tagad Grifita apsēdās uz Elizabetes krēsla paroceņa.

      – Viņš runāja ar tevi stingri, jo turpmāk tev neklāsies viegli. Aizstāvība darīs visu iespējamo, lai diskreditētu tavu liecību. Ir sagaidāms grūtību pilns ceļš.

      – Saprotu. Vai jūs piedalīsieties izmeklēšanā?

      – Railijam un man uzdeva strādāt kopā ar federāļiem. Noziegums ir jāizmeklē viņiem, bet arī mēs uzstāsimies tiesā. Kā tu jūties?

      – Normāli. Visi izturas pret mani ļoti iejūtīgi. Paldies, ka atnesāt manas mantas.

      – Ņem par labu. Vai tev vēl kaut kas nepieciešams?

      – Es gribētu dabūt savu klēpjdatoru. Man vajadzēja to palūgt jau iepriekš, bet prāts skaidri nedarbojās.

      – Tu nevarēsi nevienam rakstīt elektroniskās vēstules, piedalīties čatā, ievietot savus sūtījumus.

      – Ne jau tāpēc man tas vajadzīgs. Es gribu mācīties un veikt pētījumus. Ja jūs atgādātu manu datoru un dažas grāmatas…

      – Es noskaidrošu, vai tas ir iespējams.

      Ar to jau bija pietiekami.

      Vakarā viņa tika iesēdināta automašīnā – kopā ar Džonu un Teriju. Grifita un Railijs brauca no aizmugures, bet pa priekšu vēl citi maršali.

      Traucoties pa ātrgaitas šoseju, Elizabete iedomājās, ka tikai pirms divdesmit četrām stundām viņa bija saposusies jaunajā sarkanajā kleitā un lepnajās augstpapēžu kurpēs.

      Un Džūlija ar mirdzošām acīm, satraukumā drebošu balsi bija sēdējusi viņai blakus taksometrā. Tad viņa bija dzīva.

      Tagad viss bija gluži citādi.

      Pa lielu, plašu pagalmu viņi iebrauca tieši parastas divstāvu