Mana neizdzīvotā mīlestība. Elizabeta Noubla

man piekasīties?

      – Es nepiekasos. Kad?

      – Nākamnedēļ.

      Tas, ka Amēlija jau ir pierakstījusies uz vizīti, Sūzenu satrauca vēl jo vairāk. Tātad draudzene tiešām domā, ka ne viss ir tik labi kā vajadzētu. Viņa ienīda ārstus gandrīz tikpat stipri kā Sūzena.

      – Vai tas ir pietiekami ātri?

      – Tas ir labākais, ko valsts veselības sistēma var piedāvāt.

      Tas bija tiesa. Īstenībā, ja ņem vērā Sūzenas pieredzi, tas ir diezgan ātri. – Kāpēc mēs par to runājam tikai tagad? Mēs te bijām vairākas stundas, visu laiku pļāpājām par mani… un tu neko neteici…

      – Tur nav nekā, ko teikt. Es aiziešu pie ārsta.

      – Tu man piezvanīsi. Tiklīdz būsi tur bijusi.

      – Es tev piezvanīšu. Ja tu apsoli, ka nepiekasīsies man. Un tu liksi mierā Vikipēdiju un nemeklēsi Google simptomus. Es tevi pazīstu. Man nav nepieciešamas izpalīdzīgo neprofesionāļu diagnozes, liels paldies.

      – To es nevaru apsolīt.

      Kad viņu ceļi uz stūra šķīrās, Sūzena apkampa draudzeni ciešāk nekā parasti.

      Amēlija pēkšņi šķita ļoti trausla viņas rokās. – Liecies mierā.

      – Nelikšos. – Vēl vienu reizi sažņaugusi draudzenes plecus, viņa palaida to vaļā, maigi pastumdama nost. – Un, Dieva dēļ, apēd Dairy Milk tāfelīti, vai tu to darīsi? Es nespēšu nākamreiz izģērbties tavā klātbūtnē, ja tu atgādināsi Kerolu Vordermenu.

      – Kerola Vordermena. – Amēlija devās projām, smiedamās un purinādama galvu. – Tu mani pat nesalīdzini ar Keitu Mosu. Bet ar to sasodīto Kerolu Vordermenu…

      Septembris

      Trīs nedēļas pēc šī vakara Porčestera spa Sūzena juta, kā viņai ceļas asinsspiediens, tikai ieejot vien nelielajā slimnīcas uzgaidāmajā telpā, kurp viņas ar Amēliju tika nosūtītas. Amēlija bija lūgusi draudzeni doties līdzi, un Sūzenai ne prātā nenāca, ka varētu to nedarīt, tomēr viņa necieta šo vietu. Slimnīcas viņai nepatika. Viņai nepatika tas, kā te smaržo. Onkoloģijas nodaļas uzgaidāmajā telpā bija vēl vairākas grupiņas cilvēku, un Sūzena centās neskatīties uz viņiem. Daži no šiem cilvēkiem ir slimi. Iespējams, daži ir tuvu nāvei. Tas ir briesmīgi. Tas nav nobriedušam cilvēkam piedienīgs vārds, viņa to apjauta, bet šis vārds precīzi raksturoja to, kā viņa jutās. Amēlija, kas sēž viņai līdzās un malko no papīra glāzītes kafiju ar pienu, iespējams, ir slima. Varbūt viņai ir… Sūzena pat nevēlējās izrunāt šo vārdu domās. Viņai bija slikta nojauta. Viņas pulss joņoja, un viņa vēlējās, kaut būtu paēdusi brokastis.

      Sūzena mēģināja atcerēties pēdējo reizi, kad ir apmeklējusi slimnīcu. Viņa apjauta, ka ir vadījusi ļoti apskaužamu dzīvi. Viņa nekad nav pavadījusi nakti slimnīcā. Kad Sūzenai bija apmēram desmit gadu, viņa salauza atslēgas kaulu, taču toreiz viņa tikai pāris reižu apmeklēja slimnīcas ambulatoro nodaļu, un viņas atmiņas par to bija neskaidras. Viņa pārsvarā atcerējās savu aizkaitinājumu par to, ka viņai neuzlika īstu ģipsi, lai kompensētu traumas izraisītās sāpes. Tajā pašā gadā Alisteram izrāva mandeles, un Sūzena atcerējās, kā sēdēja uz viņa gultas. Viņa bija laimīgā apmeklētāja un dalījās ar ārstnieciskos nolūkos tiesājamo saldējumu. Tagad viņa spēja uzburt atmiņas tikai par saldējumu. Šokolādes un zemeņu. Nedz mamma, nedz tētis nebija slimojuši ar ko nopietnu un gulējuši slimnīcā. Nu jau viņiem bija pāri sešdesmit, un neviens no viņiem pat nedzēra tabletes pret asinsspiedienu. Neviens viņai tuvs cilvēks nebija nomiris slimnīcā, izņemot vecvecākus, bet tad viņa bija vēl maza; ja arī viņa tos apmeklējusi, tad pilnīgi noteikti piedzīvoto neatceras. Ja sāk par to domāt, tas pat ir biedējoši, cik maz viņas dzīvi ir skāris traģiskais. Tas liek cilvēkam prātot, ko gan liktenis var būt viņam sarūpējis nākotnei… Un tieši šādas nemierīgas domas uzmācās Sūzenai tagad, kad viņai nācās atrasties slimnīcā, un tieši tāpēc viņa vēlējās atrasties jebkurā citā vietā uz pasaules, tikai ne šeit. Viņa šķirstīja žurnālu Country Life, kas gulēja viņai klēpī. Tas bija divus gadus vecs numurs, labākais, ko spēja piedāvāt nobružāto žurnālu kaudze telpas stūrī. Viņa centās ieinteresēties par to, kas dzīvoja piecus miljonus mārciņu vērtajā Kotsvoldas akmeņu kaudzē, kura divi tūkstoši astotā gada aprīlī tikusi izlikta pārdošanā, tomēr nebija viegli pievērst tam savu uzmanību.

      Pagājušajā nedēļā viņa nebija nākusi līdzi draudzenei. Amēlija teica, ka uz pārbaudēm viņai nevienu nevajagot līdzi, tikai uzzinot rezultātus.

      – Vai zini, Amēlij, neesmu pārliecināta, ka esmu īstā persona, kurai jābūt šeit kopā ar tevi. Man ir hronisks balto halātu sindroms, un šoreiz man taču nav pašai jāiet pie ārsta. Amēlija smaidīja, nepaceldama galvu no antīkā Good Housekeeping numura, ko turēja rokās. – Tieši tu esi visīstākā persona. Es zinu, ka šajā jomā tu izturies kā liels bērns. Tu esi pasaulē visnederīgākā atbalsta persona dzemdētājai. Taču tev nāksies tikt tam pāri. Sasparojies, guntiņa! Tavs uzdevums ir mani uzmundrināt. Panākt, lai es smejos.

      Tas šķita neiespējams uzdevums. Sūzenai jau acīs riesās asaras, un viņas vēl nebija izdzirdējušas neko sliktu.

      – Saproti, pēdējās trīs reizes, kad es atrados šādā vietā, arī bija tavas vainas dēļ.

      Amēlija viņu iedunkāja. – Tu salīdzini dzemdību palātu ar onkoloģijas nodaļu?

      – Asinis, recekļi, kliedzieni un cilvēki baltos halātos. Man tas šķiet ļoti līdzīgi.

      Tagad Amēlija uzsita viņai pa roku. – Te nav asiņu un recekļu. Un es toreiz nekliedzu.

      Tā bija taisnība. Amēlija gandrīz pilnīgi klusēja un visu pārcieta ļoti stoiski. Iespējams, ka Sūzena to nebija pateikusi, bet draudzenes izturība viņai iedvesa godbijību. Džonatans turpretī…

      Parādījās pusmūža medmāsa ar planšeti rokā un, nepacēlusi skatienu, nosauca Amēlijas vārdu.

      Sūzena viegli saspieda Amēlijas roku un piecēlās. – Nāc. Iesim… ja vien tu nevēlies, lai es pagaidu šeit…

      Amēlija nikni viņā paraudzījās, tad savieba seju grimasē.

      – Domāju, ka ne.

      Kad viņas iegāja kabinetā, misters Svifts sēdēja aiz rakstāmgalda un lūkojās kaut kādos papīros, taču viņš piecēlās un pārnāca pāri telpai, lai paspiestu viņām roku, un tad, norādījis uz diviem krēsliem, uzmetās uz sava rakstāmgalda malas tikai pāris pēdu attālumā. Viņš bija jauns un diezgan glīts – tādā nozīmē, ka ļoti kārtīgs un akurāts, kā Amēlija bija teikusi (ņemot vērā, ka akurāti un kārtīgi vīrieši nepavisam nav viņas tips). Viņam nebija baltā halāta – tikai rūtains krekls un kokvilnas auduma bikses.

      – Kā jums šo laiku klājās, Amēlija?

      Viņa viegli paraustīja plecus. – Tāpat kā iepriekš. Tikai biju nedaudz vairāk nobijusies. Ķersimies pie lietas – jums ir zināmi rezultāti, vai ne?

      Šķita, ka vīrietis dziļi ievelk elpu, tad viņš plati uzsmaidīja Amēlijai. – Labi. Es atceros. Tieša valoda.

      Nabaga puisis. Dievs vien zina, ko Amēlija viņam pagājušajā nedēļā sastāstījusi.

      – Te nu tas ir… skaidri un gaiši, kā tika lūgts. Tas ir vēzis. – Viņš pat neieturēja pauzi.

      Sūzenai tas šķita daudz par tiešu. Viņa juta, ka reibst galva.

      – Jums ir Hodžkina limfoma. Tas ir limfmezglu audzējs.