Kolekcionārs. Nora Robertsa

tas jāpārbauda tavā datorā.

      – Vai kodolraķešu palaišanas iekārtu kodi, nemirstības noslēpumi, zāles pret plikpaurību vīriešiem?

      Eštona uzmanība nu bija tiktāl izkliedēta, ka viņš paskatījās uz Lilu.

      – Ko tu tur runā?

      – Es izsaku minējumus. Pag, Olivera darbs bija saistīts ar antīkiem priekšmetiem. Tātad tur var būt Mikelandželo iemīļotā skulptūra, karaļa Artura leģendārais burvju zobens, Marijas Antuanetes diadēma.

      – Tas jau ir tuvāk patiesībai.

      – Ak tā? Kāda ir patiesība? Sveiks, Ītan, kā šodien klājas? Eštons acumirklī neaptvēra, ka Lila runā ar durvju sargu.

      – Nekāda vaina, mis Emersone. Vai bijāt iepirkties?

      – Man ir jauna kleita. – Viņa uzsmaidīja durvju sargam.

      – Tas ir jauki. Mums pietrūks jūsu sabiedrības. Ītans, atvēris durvis, pamāja ar galvu Eštonam.

      – Viņš te strādājot jau vienpadsmit gadu, – Lila pastāstīja Eštonam, ejot uz liftu. – Viņš zina visu par visiem. Bet uzvedas ļoti diskrēti. Kā gan var noteikt, kura bijusi Mikelandželo iemīļotā skulptūra?

      – Man nav ne jausmas. Nav viegli izsekot tavu smadzeņu darbības labirintiem.

      – Tu esi uztraucies. – Lila paberzēja ar roku Eštona delmu.

      – Es to redzu. Vai ir kaut kas slikts? Ko tu atklāji?

      – Viņš tā dēļ gāja bojā. Tas vien jau ir pietiekami slikti.

      Jābeidz runāt niekus noskaņojuma kliedēšanai, Lila sev pavēlēja, pat ja tas palīdzētu pašai nomierināt nervus. Viņa izņēma atslēgas, kad atvērās lifta durvis, un klusēja, līdz iegāja dzīvoklī.

      Tur viņa mirkli veltīja Tomasam, kurš tik ļoti steidzās sasveicināties, it kā viņa būtu nozudusi uz nedēļu.

      – Jā, jā, es biju prom ilgāk nekā paredzēju. Tagad esmu atgriezusies. Saimniekiem vajadzētu paņemt kaķēnu, lai Tomasam būtu sabiedrība, – viņa piebilda, nesot tirgū iegādāto uz virtuvi. – Viņš necieš vientulību.

      Lai pielabinātos Tomasam, Lila izņēma kaķu gardumus un mīļi piedāvāja tos pagaršot.

      – Vai tagad vari izstāstīt?

      – Es tev to parādīšu.

      Ēdamistabā Eštons uzlika uz galda iepirkumu maisu un noņēma iesaiņojamo papīru. Tad izcēla ādas futrāli.

      – Cik skaists, – Lila nomurmināja. – Tāds īpašs. Tātad iekšpusē arī glabājas kaut kas skaists un īpašs.

      Elpu aizturējusi, viņa skatījās, kā Eštons atver futrāli.