Kolekcionārs. Nora Robertsa

stāvēja nepakustēdamies, tad pārvilka pirkstus pār matiem. Māja bija plaša. Viņam patika lielas telpas, daudz istabu, kurās dzīvot, izmantot platības skaistam iekārtojumam. Arī tam, lai daudzajiem ģimenes locekļiem pietiktu vietas, kur palikt.

      Tagad viņam neatlika nekas cits kā visu soli pa solim izpētīt, jo kādam svešiniekam bija izdevies uzlauzt atslēgas. Pēc vairāk nekā stundu ilgas pārbaudes Eštona rīcībā bija īss un dīvains saraksts ar pazudušajiem priekšmetiem.

      Vannas sāls, kas īpaši patika viņa mātei, auskari, ko māsa (pusmāsa no mātes otrās laulības) bija atstājusi pēc ciemošanās kopā ar māti pirms dažām nedēļām, mazs krāsaina stikla saules uztvērējs, kuru viņa māsa (pusmāsa no tēva ceturtās laulības) pagatavoja kā dāvanu Ziemassvētkos, un kaltas sudraba aproču pogas no Tiffany ar visu zilo kastīti.

      Zagle nebija likusies ne zinis par skaidro naudu, kuru viņa, kā Eštons sprieda, noteikti bija ieraudzījusi rakstāmgalda atvilktnē. Tur bija pāris simtu, bet kāpēc viņa tos nepievāca? Vannas sāli – jā, bet naudu ne.

      Vai tā viņai šķita pārāk bezpersoniska? Vai tā viņu neinteresēja?

      Pie velna, kas to lai zina?

      Nemiera mākts, apmulsis, Eštons kāpa augšā uz studiju. Viņš nespēja turpināt nāriņas gleznošanu – noskaņojums bija pavisam neatbilstošs, taču viņš sāka to pētīt, atsaucot atmiņā Lilas paustās domas un jūtas, kas gandrīz pilnībā saskanēja ar viņa paša izpratni. Eštonu pārsteidza Lilas spēja redzēt tāpat, kā redzēja viņš, uztvert viņa darba būtību.

      Eštons nebija gaidījis, ka viņu tik ļoti savaldzinās šī sieviete ar čigānietes acīm, kura izmantoja lielu instrumentu komplektu, kā cita lietotu lūpukrāsu krājumus, turklāt darīja to pavisam ikdienišķi. Viņa bija atklājusi savu ieskatu par Eštona nepabeigto gleznu, un tas sakrita ar viņa paša vīziju, un piedāvājusi mierinājumu viņai svešam cilvēkam.

      Viņa rakstīja romānu par pusauga vilkačiem, un viņai nebija personiskā mājokļa, bet tā bija viņas pašas izvēle.

      Varbūt viņai taisnība – Eštons īsti viņu nepazina.

      Taču grasījās iepazīt, kad gleznos viņu.

      Domājot par to, domājot par Lilu, Eštons uzlika nākamo molbertu un sāka gatavot audeklu.

      * * *

      Lila stāvēja ārpusē pie Eštona mājas, nopētot to dienas gaismā. Nams izskatās parasts, viņa secināja. Veca ķieģeļu ēka pāris pēdu augstāk par ielas līmeni. Ikviens garāmgājējs pieņemtu, gluži tāpat kā sākumā viņa, ka tajā ir kāds pusducis dzīvokļu.

      Noteikti labi dzīvokļi, kurus pārbūvējuši jauni speciālisti lielpilsētas centra manierē.

      Taču izrādījās, ka tur ir pavisam kaut kas cits. Eštons bija iekārtojis māju, kura precīzi norādīja, kas un kāds viņš ir. Mākslinieks, ģimenes cilvēks. Eštons apvienoja abus, tādējādi izveidojot vidi, kas netraucēta ļāva sadzīvot gan radošam garam, gan radinieku pulkam.

      Pēc Lilas domām, Eštons bija cilvēks ar skaidru skatījumu un spēcīgu savas personības izpratni. Eštons Ārčers, Lila secināja, precīzi zināja, kas un kāds viņš ir.

      Un šis cilvēks nepamatotu iemeslu dēļ, kā Lilai šķita, vēlējās viņu gleznot.

      Viņa piegāja pie durvīm un piespieda zvanu.

      Droši vien viņš bija mājās. Vai viņam jāstrādā? Lilai pašai bija jāstrādā, bet viņa nespēja koncentrēties. Tagad viņa, iespējams, traucēs Eštonu darbā, galu galā viņa varēja aizsūtīt īsziņu, lai…

      – Kas tur ir?

      Lila burtiski salēcās no selektorā atskanējušā strupā jautājuma. Tas nepārprotami skanēja kā apsūdzība.

      – Atvainojiet! Te Lila. Es tikai gribēju…

      – Esmu studijā.

      – Ak, nu, es…

      Kaut kas nodūca, kaut kas noklikšķēja. Uzmanīgi Lila nospieda lielo durvju rokturi. Kad tās atvērās, viņa pieņēma, ka tiek uzaicināta ieiet.

      Tikpat uzmanīgi iegājusi iekšā, viņa durvis aizvēra. Kaut kas vēlreiz skaidri sadzirdami noklikšķēja. Viņa devās uz kāpnēm, bet tad pagriezās un gāja uz lielo lifta režģi.

      Kurš gan negribētu tādā pavizināties, Lila sev vaicāja. Iekāpusi viņa aizvilka ciet durvis, piespieda taustiņu ar ciparu 3 un pasmaidīja, kad lifts ievaidējies sāka čīkstēdams celties augšup.

      Kad tas nograbējis apstājās, Lila ieraudzīja caur režģi Eštonu. Stāvēdams pie molberta ar audeklu, viņš skicēja.

      Nē, tas nebija audekls, Lila saskatīja, atrāvusi vaļā režģi. Tas bija ļoti liels skiču bloknots.

      – Man bija jāiziet laukā. Šis tas jāpadara. Es atnesu kafiju. Un smalkmaizīti.

      – Tas ir labi. – Eštons neveltīja viņai ne skatiena. – Nolieciet to un nostājieties tur. Tieši tur.

      – Es biju aizgājusi uz policiju. Gribēju jums to izstāstīt.

      – Stāviet tur un stāstiet. Nē, nolieciet to malā.

      Eštons piegāja pie Lilas, izņēma viņai no rokām papīra turzu ar smalkmaizīti, atstāja to uz piekrautā galda un tad aizvilka viņu pie platā loga.

      – Pagriezieties tā te, bet skatieties uz mani.

      – Es nenācu pozēt, turklāt jūs runājāt par rītdienu.

      – Šai dienai arī nav nekādas vainas. Taču skatieties uz mani.

      – Es neteicu, ka pozēšu. Īstenībā es jūtos neveikli…

      Eštons tikai noteica: “Kuš!” – tikpat strupi kā pa selektoru lejā pie durvīm.

      – Paklusējiet minūti. Nē, tā ne, – viņš piebilda, pirms minūte bija pagājusi.

      Lila no atvieglojuma nopūtās. Pat trīsdesmit sekundes viņa bija jutusies kā caurdurts tauriņš.

      – Es taču teicu, ka no manis būs maz jēgas.

      – Nē, ar jums viss ir labi. Vaina ir noskaņojumā. – Nometis zīmuli, Eštons samiedza acis, lūkodamies uz Lilu. Viņai sirds sāka sisties straujāk, rīkle izkalta.

      Eštons iegrūda pirkstus sev matos.

      – Kas tā par smalkmaizīti?

      – Ak jā, franču ābolmaizīte. Izskatās pasakaina. Atceļā no policijas gāju garām Lūka maiznīcai. Tad man ienāca prātā, ka atnākšu pie jums un izstāstīšu.

      – Labi. Klājiet vaļā! – Eštons pavēra maisiņu un izņēma divas kafijas un pamatīga izmēra maizīti.

      Eštons iekodās tajā, Lila sarauca pieri.

      – Tā ir diezgan liela. Es biju paredzējusi, ka mēs abi to ēdīsim.

      Eštons nokoda vēl vienu kumosu. – Nez vai. Nu, kas notika policijā?

      – Es iegāju iecirknī un paspēju noķert Fainu un Voterstounu tieši pirms tam, kad viņi grasījās doties prom. Bet viņi uzkavējās un noklausījās jūsu teoriju, arī par smaržām jūsu mājā.

      Eštons ar zīmuli rokā, vienlaikus dzerdams kafiju, nenolaida no viņas acu.

      – Un tad viņi apgalvoja, ka noteikti to izpētīs, taču bija skaidri noprotams, ka mēs tikai tērējam viņu laiku, – Eštons secināja.

      – Viņi izturējās saprotoši. Man kļuva neērti.

      – Es saprotu viņu nostāju. Pat ja viņi noticētu manai