Kolekcionārs. Nora Robertsa

(gluži kā vecos laikos!), Tev nebūs nekādu grūtību to izņemt. Paldies par atbalstu, brālīt!

      Drīz sazvanīsimies – Olivers

      – Sasodīts!

      – Kāda prece? Kāds klients?

      – Šķiet, ka man tas būs jānoskaidro.

      – Mums, – Lila izlaboja. – Jo es tāpat esmu iesaistīta, – viņa piebilda, kad Eštons viņu uzlūkoja.

      – Labi. – Viņš ieslidināja kartīti tarbā un atslēgu ielika sev kabatā. – Iesim uz banku.

      – Tas varētu izskaidrot notikušo. – Lila pielika soli, lai tiktu līdzi Eštona ātrajai gaitai. – Vai jums nevajadzētu nest atslēgu uz policiju?

      – Olivers to atsūtīja man.

      Lila satvēra vīrieša roku, lai viņš ietu lēnāk.

      – Ko viņš domāja ar to, ka vilto jūsu parakstu kā vecos laikos?

      – Skolas gados mēs mēdzām blēņoties. Viltojām parakstus uz liecībām. Galvenokārt tur.

      – Bet jūs nebijāt viņa likumīgais aizbildnis, vai ne?

      – Nē. Ne gluži. Tas ir sarežģīti.

      Ne jau aizbildnis, Lila secināja. Bet cilvēks, uz kuru Olivers paļāvās.

      – Olivers apzinājies, ka ir nokļuvis nepatikšanās, – Eštons turpināja, – bet, no otras puses, nepatikšanas bija viņa ikdiena. Jūtīgs klients – tas nozīmē, ka klients ir saniknots. Lai arī kas bijis Olivera rīcībā, viņš nav vēlējies, lai tas atrastos pie viņa vai dzīvoklī. Tāpēc viņš to ievietoja bankas seifā un atslēgu atsūtīja man.

      – Jo bija drošs, ka jūs to glabāsiet.

      – Es iemestu aploksni atvilktnē un justos tik aizkaitināts, ka atsviestu to viņam atpakaļ, kad viņš ierastos pie manis. Skaidri un gaiši paziņotu, ka nevēlos neko par to dzirdēt. Olivers to paredzējis, tāpēc tā rīkojies. Tad viņam nebūtu nekas jāpaskaidro, jo es nemaz neklausītos.

      – Bet tas jūs nepadara par vainīgo.

      – Nē. Kur, pie velna, ir tā banka?

      – Aiz nākamā stūra griezīsimies pa kreisi. Mani nelaidīs jums līdzi atvērt seifu. Tam nepieciešama atļauja.

      – Jums taisnība. – Apsverot rīcības secību, Eštons palēnināja soli. – Iešu paņemt to, kas nu tur ir, un aiznesīsim to uz jūsu dzīvokli. Pagaidām. Tagad es ieiešu bankā, lai nokārtotu šo jautājumu. Jūs savukārt pastaigājiet pa veikaliem un nopērciet, kas nu jums vajadzīgs. Paskatieties uz mani!

      Eštons apstājās, apturēja Lilu un, pavilcis nedaudz malā, pagrieza pret sevi.

      – Iespējams, ka mūs izseko. Vai vienu no mums. Izturēsimies dabiski. Mēs vienkārši ejam ikdienas gaitās, veicot kādus darbus.

      – Tāds šorīt bija mans dienas plāns.

      – Turieties pie šā plāna. Nopērciet kaut ko, un, kad es pabeigšu iecerēto bankā, kopā iesim atpakaļ uz jūsu dzīvokli.

      Tā būs patīkama, viegla pastaiga.

      – Vai jūs tiešām domājat, ka mūs novēro?

      – Tāda iespēja pastāv. Tātad. – Viņš paliecās uz priekšu un viegli pieskārās Lilas lūpām. – Tā kā es tev uzdāvināju apakšveļu, – viņš atgādināja, – varu teikt tev “tu”, tāpēc ej un kaut ko sev nopērc.

      – Es… es aiziešu uz mazo tirdziņu tepat tuvumā.

      – Pagrozies tur apkārt, līdz es atnākšu.

      – Labi.

      Soļojot tirgus virzienā, Lilai šķita, ka viņa it kā atrodas dīvainā sapnī. Modele gleznai, sarkana apakšveļa, vēstule no miruša vīrieša, skūpsts uz ietves katram gadījumam, ja viņu novēro.

      Viņa tātad gluži vienkārši nopirks vīnu un pavēros, kur tālāk aizvedīs dīvainais sapnis.

      Astotā nodaļa

      Uzdevums neprasīja ilgu laiku. Eštonam bieži bija ienācis prātā, ka Olivers varētu pelnīt maizi ar parakstu viltošanu. Paraksts saskanēja, tāpat kā Olivera versijas par tēva un neskaitāmu radinieku un citu cilvēku parakstiem. Atslēga derēja, un, kad bankas darbiniece ar savu atslēgu izņēma seifa kasti un izgāja, Eštons palika stāvam viens atsevišķā telpā, skatoties uz kasti.

      Lai kas tajā atradās, tas bija novedis nāvē Oliveru un sievieti, kuru viņš savā ziņā bija mīlējis. Lai kas tur bija, tas lika slepkavam ielauzties Eštona un Džūlijas mājā.

      Eštons nešaubījās, ka noticis tieši tā.

      Viņš atvēra kasti. Un ieraudzīja apsietas simtnieku paciņas, čaukstošas kā jaunas salātu lapas, biezas kā manilas šķiedras aploksne. Starp banknotēm bija rūpīgi ielikta mazāka kastīte. Tas bija gofrēts tumši brūnas ādas futrālis ar zelta virām.

      Eštons atvēra futrāli.

      Viņa skatienam atklājās mirdzošs un spožs dārgums, ieguldīts biezā polsterējumā.

      Tātad šā priekšmeta dēļ tas viss bija noticis? Vai tā dēļ bija jāzaudē dzīvības?

      Eštons izņēma no kastes aploksni un, izvilcis no tās dokumentus, izlasīja, cik nu bija iespējams. Vēlreiz viņš prātā pajautāja – vai tā dēļ? Nomācot dusmas, viņš aizvēra futrāli un ielika atpakaļ kastē. Tad izņēma no veikala iepirkumu maisa iesaiņotos apģērba gabalus, to vietā ievietoja kasti, pārsedzot ar pārpalikušo iesaiņojamo papīru, bet kleitu iebāza tarbā pie pasta sūtījumiem. Aploksni un naudu viņš iemeta iepirkumu maisā, pārliecinoties, ka papīrs pilnībā nosedz saturu. Paņēmis abus maisus, viņš atstāja tukšo seifa kasti uz galda.

      Viņam steidzami bija nepieciešams dators.

* * *

      Lila grozījās pa tirgu tik ilgi, cik vien tas izskatījās prātīgi. Viņa nopirka vīnu, divus lielus, jaukus bumbierus, gabaliņu Port Salut siera. Lai papildinātu sieru ar citām uzkodām, viņa tik dziļdomīgi apsvēra, vai iegādāties olīvas, it kā tas būtu svarīgākais tās dienas pirkums. Varbūt pat gada pirkums Galu galā viņa piepildīja groziņu ar visādiem sīkumiem. Pie letes viņa saviebās par summu, kuru bija maksājusi pastaiga pa tirgu, tomēr uzsmaidīja pārdevējam un paturēja smaidu sejā, kad pagriezusies uzlūkoja skaistu aziātu izcelsmes sievieti smaragdzaļās sandalēs ar spīdīgi mirdzošām maliņām.

      – Brīnišķīgas kurpes. – Lila to pateica vienkārši garāmejot, kad paņēma iepirkumu maisu, tāpat kā būtu to sacījusi jebkuros citos apstākļos.

      – Paldies. – Sieviete nolaida eksotisko acu skatienu lejup uz Lilas glītajām daudzkrāsainajām sandalēm, kas jau bija pieredzējušas daudzas jūdzes. – Jūsējās arī ir jaukas.

      – Tās der staigāšanai, bet nav elegantas kā jūsējās. – Apmierināta ar sevi, Lila devās laukā no tirgus un prom pa ielu uz banku.

      Garlaicīgas kurpes, nosprieda Džeja, garlaicīgai dzīvei. Bet ko nejēgas brālis tik ilgi dara bankā? Jāpaseko ilgāk, gan jau gaidīšana atmaksāsies, un, tā kā samaksa bija laba un Ņujorka Džejai patika, viņa turpināja vērot.

      Eštons iznāca no bankas tieši tajā brīdī, kad Lila domās apsvēra, iet iekšā vai pagaidīt.

      – Ilgāk nespēju iepirkties, – viņa paskaidroja.

      – Tas nekas. Iesim prom.

      – Kas bija seifā?

      – Par