Kolekcionārs. Nora Robertsa

jauns.

      – Ierados veikalā, tiklīdz tu piezvanīji. Man ir šis tas piemērots. Vai tā ir tava modele? Es esmu Džesa.

      – Lila.

      – Tev taisnība par sarkano krāsu, – Džesa teica, vēršoties pie Eštona. – Manuprāt, tas būs īstais tērps. Nāciet līdzi.

      Viņa ieveda abus pārblīvētā noliktavas telpā un paņēma no statīva uz ritentiņiem divas sarkanas kleitas ar gariem svārkiem.

      – To ne. Šo.

      – Pareizi.

      Pirms Lila paspēja kleitas apskatīt, Džesa vienu nolika atpakaļ uz statīva, bet otru pacēla augšup.

      Eštons izpleta ar volāniem apšūto svārku daļu un piekrītoši pamāja.

      – Vajadzētu derēt.

      – Noteikti. Šo kleitu es ieraudzīju pirms vairākām nedēļām starp pasūtītajām precēm un nospriedu, ka tev tā noderētu. Manuprāt, viņai lieliski piestāvēs. Apakšsvārki pat nav nepieciešami, jo ir volāni. Ja kaut kas nepatīk, sarunāšu ar šuvēju.

      – Jā, tad jau redzēsim.

      Eštons paņēma abas kleitas un padeva tās Lilai.

      – Pielaikojiet.

      – Mani gaida nepadarītie darbi, – Lila viņam atgādināja.

      – Drīz ķersimies klāt arī tiem.

      – Nāciet līdzi uz ģērbtuvi. Vai kaut ko vēlaties? – Džesa laipni vaicāja, pieklājīgi izvadot Lilu no noliktavas un ievedot ģērbtuvē ar trīsdaļīgo spoguli. – Varbūt minerālūdeni?

      – Kāpēc ne? Paldies.

      Lila kārtējo reizi pārģērbās. Apakšsvārki viduklī bija par platu, tāpēc viņa izņēma no somiņas saspraudi, lai tos savilktu ciešāk.

      Kleita viņai derēja kā uzlieta.

      Protams, tas nebija viņas stils. Kleita bija pārāk koši sarkana, pārāk uzkrītoša ar krūšu zemo izgriezumu. Tomēr šaurais viduklis lika izskatīties garākai, un pret to Lilai nevarēja būt nekādu iebildumu.

      – Vai kleita jau mugurā?

      – Jā. Tikai… Nu, ienāciet, – viņa atļāva tieši tajā brīdī, kad Eštons jau nāca iekšā ģērbtuvē.

      – Jā, to var izmantot. – Viņš atkal apvilka ar pirkstu gaisā apli. – Lila nogrozīja acis, bet apgriezās riņķī. – Gandrīz tas, kas vajadzīgs. Taču… – Viņš noliecās un parāva svārku daļu nedaudz uz augšu.

      – Ei!

      – Tikai mieru. Papliviniet uz augšu tā, lai redzama kāja un kleitas krāsa nozib gar acīm.

      – Apakšsvārki viduklī man ir par platu. Es tos saņēmu ciešāk ar saspraudi.

      – Džesa!

      – To es nokārtošu, un viņai vajag atbilstošu krūšturi. Jūsu izmērs, hmm, ir trīsdesmit otrais A?

      Biedējoši precīzi, Lila nosprieda.

      – Jā.

      – Uzgaidiet. – Džesa izsteidzās no ģērbtuves.

      Lai atgūtu līdzsvara izjūtu, Lila iedzēra minerālūdeni, kamēr Eštons vērīgi viņu nopētīja.

      – Ejiet laukā.

      – Tūlīt. Būs vajadzīgi zelta auskari, tādi kā riņķi… un daudz. – Viņš aplika pirkstus ap Lilas delnu.

      – Vai rokassprādzes?

      – Jā.

      – Atvaino mūs uz brīdi. – Džesa, iesteigusies atpakaļ ar liesmaini sarkanu krūšturi, izstūma Eštonu ārā. – Tas ir jādara, citādi pats neizkustēsies no vietas. Pamēģiniet šo, bet es nomērīšu apakšsvārkus.

      Nopūtusies Lila atlika malā ūdeni, cenšoties nedomāt, ka izģērbjas kaila līdz viduklim sveša cilvēka klātbūtnē.

      Pēc piecpadsmit minūtēm viņas iznāca no ģērbtuves ar kleitu, krūšturi un pieskaņotām biksītēm, kuru iegādei Lila vājuma mirklī bija piekritusi.

      – Kā es nonācu tik tālu? Sākās ar to, ka es gluži vienkārši palūkojos laukā pa logu.

      – Varbūt to var izskaidrot ar kādu fizikas formulu? – Eštons piedāvāja.

      – Kā darbība un pretdarbība? – Lila nopūtās. – Tad novelsim vainu uz zinātni.

      – Kādi darbi jums bija jāveic?

      – Man jau piemirsies.

      – Mēģiniet atsaukt atmiņā. Pa to laiku aiziesim uz pastu. – Pasts. – Lila papurināja galvu. – Jūs man nopirkāt apakšveļu.

      – Tie ir tikai drēbju gabali.

      – Apakšveļa. Sarkanā krāsā. Vēl pirms neilga laika, jā, pirms nedēļas, mēs pat nebijām pazīstami, un nu jūs jau pērkat man sarkanu veļu. Vai kaut paskatījāties uz cenu zīmēm?

      – Jūs teicāt, ka neprecēšoties ar mani naudas dēļ.

      Šī piezīme lika Lilai iesmieties, un viņa atcerējās, ko bija iecerējusi darīt.

      – Rotaļlieta kaķim. Es vēlos Tomasam iegādāties rotaļlietu.

      – Cik manīju, viņam to jau ir pietiekami daudz.

      Garām paslāja vīrietis garā mētelī līdz potītēm, purpinādams lamuvārdus un atstādams aiz sevis apbrīnojami spēcīgu ķermeņa aromātu.

      – Kā man patīk Ņujorka, – Lila sacīja, vērojot, kā garāmgājēji pavirzās dusmīgajam vīram nost no ceļa. – Patiešām patīk.

      – Viņš dzīvo te kaut kur tuvumā, – Eštons piebilda. – Es viņu redzu – vai vismaz saožu – pāris reižu nedēļā. Viņš nekad nevelk nost to mēteli.

      – Tāpēc jau tik ļoti smird. Šodien temperatūra ir deviņdesmit trīs grādi – pēc Fārenheita. Tā, mēs jau esam klāt. Jā, Tomasam ir rotaļlietas, bet tā būs dāvana, kad došos prom. Vēl man jānopērk pudele vīna Kilderbrandiem. Ziedus paņemšu sestdien.

      – Jūs viņiem atstāsiet vīnu un ziedus?

      – Jā, tas ir pieklājīgi. Viena no jūsu daudzajām mātēm varēja jums to iemācīt. – Lila ieelpoja hotdogu smaržu no pārvietojamiem ratiņiem uz ietves. Daudz patīkamāku nekā mēteļvīra aromāts. – Kāpēc man jāiet uz pastu kopā ar jums?

      – Tāpēc, ka esam jau klāt. – Satvēris Lilu aiz rokas, Eštons ievilka viņu iekšā, garām sienai ar pastkastītēm. Viņš izņēma atslēgas, atvēra vienu un noteica:

      – Sasodīts!

      – Pilna līdz malām, – Lila paskatījusies secināja.

      – Pagājušas vairākas dienas. Varbūt nedēļa. Galvenokārt te samestas reklāmas. Kāpēc cilvēki cērt kokus, lai ražotu papīru nederīgām reklāmām?

      – Šajā jautājumā es jums pilnīgi piekrītu.

      Eštons pārbaudīja kastīti un, sametis dažus papīrus auduma tarbā, kuru Lila viņam pasniedza, izņēma mīkstu aploksni.

      Tad viņš apstājās kā sastindzis.

      – Kas tad nu?

      – Tā ir no Olivera.

      – Ak tā. – Lila, tāpat kā Eštons, paskatījās uz aploksni, uz lieliem, izliektiem burtiem rakstīto adresi. – Datums