Jaunāka. Pamela Redmonda Setrena

iebilst. Lai gan biju ilgstoši mācījusies katoļu skolā, līdz ar iestāšanos koledžā biju pārstājusi apmeklēt baznīcu, un, apprecoties ar ebreju, manam statusam pāvesta acīs bija pielikts punkts. Bet, lai gan Gerijs pēc Diānas piedzimšanas bija no jauna pievērsies savai ticībai un pat mēģinājis pierunāt to izdarīt arī mani, lai Diānu varētu uzskatīt par īstu ebrejieti, es tomēr biju iebildusi. Nevarētu sacīt, ka es ticēju Jēzum kā Dievam, tomēr es arī nespēju piespiest sevi pateikt, ka neticu.

      Pagājušā gada laikā es pat biju mēģinājusi atsākt iet baznīcā, jo izjutu vajadzību pēc garīga atbalsta un man bija vajadzīga zināma kopienas sajūta. Diemžēl manis apmeklētās protestantu draudzes neizskatījās pēc īstām baznīcām. Mācītāji bija ne vien precējušies, bet arī sieviešu dzimuma – mammas! – un svētnīcās ar kailajām sienām trūka gan noslēpumainības, gan majestātiskuma. Es nejutos kā piederīga unitāriešu, kongregacionālistu vai presbiteriāņu draudzēm, tomēr nespēju sevi piespiest atgriezties pie savas katoļticības, jo šī baznīca noliedza visu, kas manā dzīvē bija vissvarīgākais: manu laulību, meitas piedzimšanas likumību, pat manas laulības šķiršanu.

      Un nu man kļuva skaidrs, ka tieši tas viss man nedeva mieru, apsverot Megijas ideju par to, ka man vajadzētu izlikties jaunākai. Mani satrauca galvenokārt nevis meli vai ētiska rakstura sekas, bet gan doma, ka, izdzēšot tik daudzus savas dzīves gadus, es atbrīvotos arī no visiem un visa, ko mīlēju.

      – Tātad man vajadzētu izlikties, ka mana meita nekad nav eksistējusi? – es noprasīju, atkrizdama uz dīvāna un apņemdama ap pleciem sarkano atlasa segu. – Ka es nekad neesmu bijusi precējusies un nekad neesmu dzīvojusi savā mājā?

      – Tev nav jāizliekas, – Megija iebilda. – Tev jau nevajadzēs katru vakaru atgriezties mājās pie Diānas un Gerija un dzīvot slēptu dzīvi. Patiesībā tev vispār nevajag atgriezties Ņūdžersijā un savu seno draugu un kaimiņu priekšā kaut ko tēlot. Tu vari uz pāris mēnešiem pārīrēt savu māju, ievākties pie manis…

      – Rāmāk, rāmāk, – es pārtraucu. – Manuprāt, tu teici, ka spēj dzīvot tikai viena.

      Gadu gaitā Megija dažreiz bija ielaidusies ilgstošākās romantiskās attiecībās, taču viņa nekad nevienai no savām draudzenēm nebija atļāvusi apmesties viņas mājās. Pat ceļojot viņai nepatika dzīvot kopā ar kādu vienā un tai pašā viesnīcas numurā.

      Megija pasmaidīja.

      – Šajā ziņā man nāksies ieviest pārmaiņas, – viņa sacīja. – Tagad, kad es grasos kļūt par māti.

      – Un tu grasies izmēģināt roku ar mani.

      – Tas varētu nākt par labu mums abām.

      Skaidrs kā diena, pirms Megijas teorētiskā bērna piedzimšanas viņai būtu nācis tikai par labu iemācīties dalīt telpu un savu dzīvi ar kādu citu cilvēcisku būtni. Un, ja tā padomā, varbūt arī man nemaz nekaitētu ļaut, lai par mani kāds parūpējas.

      – Tātad tu domā, ka man vajadzētu kļūt par pilnīgi citādu cilvēku? – es noprasīju.

      – Uztver to kā teātra izrādi. Dari visu, ko spēj – nopērc sev dažas jaunas drēbes, paskaties, vai nevari sameklēt darbu – un, kad pienāks beigas, ļauj visam iet savu ceļu.

      – Un ja nu es patiešām atradīšu darbu? Tad šī tā dēvētā izrāde kļūs par manu īsto dzīvi.

      – Manuprāt, tu teici, ka, būdama jaunāka, tu vairāk riskētu un vairāk domātu par sevi, – Megija aizrādīja, kad espreso pamazām sāka pilēt traukā. – Nu, re, es jau zināju, ka tu to nespētu.

      – Spētu gan.

      – Tad izdari to, – Megija sacīja. – Rīkojies. Es tevi izaicinu.

      Ceturtā nodaļa

      Es stāvēju rindā kopā ar citām jaunām sievietēm – es gribēju teikt, ar patiešām jaunām sievietēm. Mēs visas turējām rokās savas lietišķās biogrāfijas un gaidījām, kad pienāks mūsu kārta runāt ar Manhetenas šobrīd it kā iecienītākā jaunā restorāna Ici īpašnieku, kurš izskatījās pavisam bērnišķīgs. Te bija vismaz piecdesmit sieviešu, mēs visas sacentāmies par iekāroto viesmīles vietu, un, ciktāl varēja noprast, man nebija nekādu izredžu. Var jau būt, ka biju gaišmataina un tieva, un varbūt pat būtu varējusi tikt veiksmīgi noturēta par jaunu – jo neviens nebija ne acu pamirkšķinājis. Tomēr šīs sievietes bija no citas planētas, no zemes, kurā vienā ķermenī sadzīvoja lielas krūtis un zēniski gurni, zobi bija balti kā papīrs, un pēdas vienlīdz labi jutās gan basas, gan kurpēs ar četru collu papēžiem. Man, parastajai mirstīgajai, būtu nācies apsēsties turpat uz betona grīdas. Es varēju smaidīt, jūsmot un pat šūpot gurnus tikpat labi kā jaunākās no viņām, taču iespīlēt savas vecās kājas augstpapēžu kurpēs es gluži vienkārši nespēju.

      – Grīna? – bērnišķīgais restorāna īpašnieks uzsauca. – Ali Grīna?

      Ļodzīdamās aiztenterēju uz viņa pusi, pūlēdamās izlikties, ka cēli slīdu. Šodien šī bija mana ceturtā darba intervija. Pirmajā nedēļā pēc iziešanas no mājām biju atteikusies no visām izdevniecībām – visām, izņemot savu kādreizējo darba devēju Gentility Press, kur pagājušā gada laikā biju atraidīta nevis vienu, bet gan divas reizes. Lai gan Gentility vēl aizvien bija vieta, kur man visvairāk būtu paticis strādāt – tur tika izdotas visas manas mīļākās grāmatas, un izdevniecības dibinātāja Vitnija kundze bija viena no tiem, ko es pielūdzu, – man bija bail, ka tad, ja es tur uzrastos vēlreiz, viņi vai nu pazītu mani, vai arī atraidītu trešoreiz. Vai arī notiktu gan viens, gan otrs. Atteikusies no grāmatu izdevējiem, biju ķērusies pie valsts mēroga žurnāliem, pēc tam pie specializētajiem izdevumiem, sabiedrisko attiecību un reklāmas firmām un visbeidzot pie tādām nemirstīgām publikācijām kā “Sīkpreču veikala kuponi šai dienai”.

      Visur notika viens un tas pats. Zemākā līmeņa darbavietu bija pavisam maz, un tās jau bija aizņēmuši praktikanti, nevis apmaksāti darbinieki. Man tika piedāvātas dažas vietas, kurās varēja gūt pieredzi, bet ne saņemt algu, taču to es nevarēju atļauties.

      Šonedēļ biju sākusi meklēt viesmīles darbu. Nākamā pakāpe būtu iepirkumu kravātāja lielveikalā – bet, ja man nāktos to darīt, es atkal atgrieztos pie četrdesmit četru gadu vecuma, jo tad vismaz varētu nēsāt ērtus apavus un neviens neblenztu man uz krūtīm.

      – Alise, – es sacīju, sniegdama viņam savu lietišķo biogrāfiju. – Mani sauc Alise.

      Viņš skatījās uz mani tā, it kā nekad nebūtu dzirdējis šādu vārdu.

      – Jūs taču zināt, – mēģināju pateikt priekšā. – Tāpat kā “Brīnumzemē”.

      Viņš pat nepasmaidīja.

      – Vai jūs būtu ar mieru apsvērt iespēju nomainīt vārdu? – viņš painteresējās.

      Varbūt tad, ja viņš man grasītos piedāvāt galveno lomu “Oskara” cienīgā filmā. Bet, lai iznēsātu kokteiļus kaut kādā Manhetenas rajona nostūrī?

      Un tomēr šāds piedāvājums šķita pietiekami intriģējošs, lai to uzreiz noraidītu, nemēģinot pavilkt viņu uz zoba.

      – Kādu vārdu jūs man ieteiktu izvēlēties? – es painteresējos. – Ali?

      – Vai Aleksa. Vai varbūt Alekssa. Vai arī, es zinu: Aleksisa!

      – Kā seriālā “Dinastija”, – es piezīmēju.

      – Aleksisa – tas izklausās seksīgi, – viņš uzstāja, nelikdamies ne zinis par manu analoģiju.