Jaunāka. Pamela Redmonda Setrena

pārāk godīga? – es pārvaicāju, vainīgi atcerēdamās pati savus āķīgos sirdsapziņas pārmetumus. – Ko tas nozīmē?

      – Neko sīkāk es nevaru paskaidrot, – viņa paraustīja plecus. – Es strādāju redakcijā.

      – Redakcijā, – es izdvesu. – Tieši tur, kur es patiesībā vēlējos tikt.

      – Ja tev izdosies izdzīvot līdzās Terijai Džordenai, – viņa sacīja, – tad biznesa jomā tu varēsi izvirzīties daudz ātrāk.

      Šķita, ka mana smagā nopūta bija glabājusies ieslēgta manī jau gadiem ilgi. Pagājušajā gadā es biju pārdzīvojusi laulības šķiršanu, sava vienīgā bērna aiziešanu un mātes nāvi. Biju kļuvusi gan drosmīgāka, gan bailīgāka, vairāk pārliecināta par savu spēju pārciest sāpes un daudz mazāk gatava atvērt durvis kārtējām sāpēm.

      – Nezinu gan, – bija viss, ko man izdevās pateikt.

      – Neuztraucies, – jaunā rudmate sacīja, uzlikdama plaukstu man uz pleca. – Es par tevi parūpēšos.

      Šī trauslā būtne grasījās parūpēties par mani? Es vārgi pasmaidīju.

      – Starp citu, mani sauc Lindsija.

      – Alise.

      – Ahā, – viņa noteica, – tāpat kā Manro. Vai Vokere.

      Biju gatava viņu noskūpstīt.

      – Parasti visi saka “kā Brīnumzemē”, – es sacīju.

      – Es neesmu tāda kā visi, – viņa attrauca. – Tomēr es tik un tā būšu tavs Baltais trusis. – Un, to teikusi, viņa nozuda Gentility Press gaiteņu labirintā, pametot mani vēl nepiedzīvotā uztraukumā – un satraukumā – par gaidāmo nedēļu.

      Piektā nodaļa

      Mana Ņūdžersijas māja izskatījās tik sveša un tāla, it kā es būtu to pametusi nevis tikai uz dažām nedēļām, bet gan uz vairākiem gadiem. Stāvēju uz ietves – visā kvartālā pie manas mājas tā bija vienīgā vieta, ko klāja slidens ledus un nomīdīts sniegs – un skatījos tā, it kā būtu atgriezusies pēc ilga ceļojuma. Viss – augstie koki, plašais pagalms ar koka latiņu žogu, melnie slēģi koši baltajos logu rāmjos un silti gaiši brūni krāsotās ķieģeļu mūra sienas – šķita tik kluss un mierīgs kā zīmējums vecā, romantiskā romānā, kura nosaukums ir “Mājas”.

      Balstīdamies uz sniega lāpstas kā uz spieķa, pa savas mājas piebraucamo ceļu lēni virzījās mans vecais kaimiņš Radeka kungs. Pamanījis mani, viņš apstājās un pamāja. Lūk, kāpēc es šo pēdējo nedēļu laikā nebiju nākusi atpakaļ mājās: man negribējās skaidrot, kāpēc man ir jauna frizūra un jaunas drēbes, ko es esmu darījusi pilsētā un vai tagad esmu atgriezusies uz visiem laikiem. Taču Radeka kungs tikai pamāja, izskatīdamies ārkārtīgi vienaldzīgs.

      – Labdien, Diāna, – viņš uzsauca.

      Diāna. Viņš bija noturējis mani par manu meitu. Jaunākus kaimiņus ar asāku redzi vis nebūtu izdevies tik viegli piemuļķot. Un, ja pilsētā būtu iebraukusi viena no abām manām tuvākajām apkaimes draudzenēm, man nāktos daudz ko paskaidrot, taču Eleina Petročelli un viņas vīrs Džims tagad, kad visi viņu bērni beidzot bija aizgājuši no mājām, bija īstenojuši visu mūžu loloto sapni un uz gadu aizbraukuši uz Itāliju, bet mana draudzene Lori, kuru mana šķiršanās no Gerija bija visai aplami iedvesmojusi, beidzot bija atbrīvojusies no savas jau sen nelaimīgās laulības un pārcēlusies atpakaļ uz savu dzimto pilsētu Litlroku.

      Tā vietā, lai kaut ko sāktu skaidrot Radeka kungam, es viņam draudzīgi pamāju un devos uz māju. Priekšnamā bija tik daudz vēstuļu, ka atvērt durvis izrādījās gandrīz neiespējami, un mājā valdīja stindzinošs aukstums, jo biju izslēgusi apkuri, lai dotos pie Megijas pavadīt Jaungada nedēļas nogali, kas vēlāk bija izrādījusies nebeidzama.

      Tagad biju iecerējusi pavadīt vētrainu nedēļas nogali, lai sagatavotu māju izlikšanai īres tirgū. Nekustamā īpašuma aģents, kam biju piezvanījusi, bija apgalvojis, ka pastāv liels pieprasījums pēc pagarināmas īstermiņa īres mājokļiem, jo tiem cilvēkiem, kuri pārceļas uz Houmvudu vai veic remontu savās mājās, ir vajadzīgs mēbelēts pagaidu mājoklis. Šādā gadījumā es varētu noglabāt savas mantas bēniņos, pat iestūķēt automašīnu garāžā un visus mēnešus līdz Diānas atgriešanās brīdim pavadīt pie Megijas.

      Taču tagad, stāvot savas mājas priekšnamā un ar starojošām acīm citu pēc citas uzlūkojot savas iemīļotās lietas – alvas krūzi ar iespiedumu vienā sānā, ko biju izglābusi pēc tam, kad Radeka kungs to bija izmetis atkritumos, Īrijas kalnu atainojumu akvareļa tehnikā, ko bija uzgleznojusi no krūts vēža mirusi draudzene no grāmatu kluba, Diānas pirmo vēstuli no vasaras nometnes (“Es mīlu tevi tāpat, kā pankūkas mīl sīrupu”), ko biju ierāmējusi un piekarinājusi pie sienas – man gribējās vienīgi nomesties zemē un ieķerties tajā tik cieši, lai nekas vairs nespētu mani atraut nost. Kā gan man kaut vai tikai uz mirkli bija varējis ienākt prātā apmesties Megijas studijas caurvējā, vienai pašai klīst pa visādā nozīmē saltajām pilsētas ielām, ja es varēju dzīvot šajās brīnišķīgajās mājās? Šī doma bija tik satriecoša, ka es to padzinu, sākdama rosīties kā jau ikreiz, kad biju pārnākusi mājās: uzkarināju mēteli, ieslēdzu apkuri, pārskatīju vēstules, uzliku vārīties ūdeni tējai, iekurināju uguni ar malku, kas bija jauki izžuvusi lielajā grozā līdzās dzīvojamās istabas kamīnam.

      Megijai bija viņas skulptūras, taču šīs ar šabloniem apkrāsotās sienas, zili baltie šķīvji aiz bufetes stikla durvīm, bagātīgā grāmatu kolekcija un tumšās, vaskotās grīdas bija mans mākslas darbs. Gerija vecāki bija mums palīdzējuši iegādāties šo māju uzreiz pēc Diānas piedzimšanas. Tā bija daļa no mūsu norunas: man vajadzēja aiziet no darba un visu grūtniecības laiku pavadīt gultā, un tāpēc Gerijam, kurš cītīgi strādāja, lai kļūtu par diženu dzejnieku, bija nepieciešama ienesīgāka karjera. Gerija vecāki piedāvāja nopirkt mums māju un apmaksāt visus mūsu rēķinus, ja Gerijs sāks studēt zobārstniecību, kā viņi allaž bija sapņojuši. Lai gan Gerijs pirms dzejas studiju uzsākšanas Oksfordā tika uzņemts Ratgersa zobārstniecības skolā, viņš nemaz negrasījās tur mācīties. Bet nu viņš pārdomāja. Es nevēlējos, lai viņš ziedo dzeju zobārstniecības vārdā, taču beigu beigās biju spiesta atzīt, ka mums nekas cits neatliek. Sācis studēt un pēc tam arī praktizēt, Gerijs vēl ilgu laiku turpināja rakstīt, taču tad viņš tik ļoti aizrāvās ar zobārstniecību – viņa specialitāte bija endodontija, zobu kanālu ārstēšana – ka rakstīšana mitējās. Viņš mēdza sacīt, ka patiešām labi iztīrīt zobu kanālu ir tas pats, kas uzrakstīt patiešām labu dzejoli: tas nozīmēja pūles un koncentrēšanos, un prieku no sāpēm varēja šķirt tikai pavisam niecīga nianse. Varbūt tieši tur arī slēpās īstā vaina: viņš sāka pārāk dedzīgi nodoties zobārstniecības mākslai. Mani pārņēma apbrīna par to, kā viņš bija pacenties šo nodarbi iemīlēt, tomēr viņš arī maldināja pats sevi, un, manuprāt, klusībā bija apvainojies uz mani, saviem vecākiem un pat uz Diānu par to, ka mēs bijām viņam uzspieduši tik nenozīmīgu dzīvi.

      Un es sāku nodoties mājsaimniecības darbiem un mātes pienākumiem tikpat aizrautīgi, kā Gerijs bija nodevies zobārstniecībai, un tagad man ir skaidrs, ka es to darīju, būdama ļoti līdzīgi noskaņota. Paturot prātā spontānā aborta draudus, Diānas priekšlaicīgo piedzimšanu un trauslo veselību, un manus vairākkārtējos neveiksmīgos mēģinājumus laist pasaulē vēl vienu bērnu, beigu beigās man bija atvēlēta labākā dzīve, kāda vien iespējama, un es to biju izbaudījusi ar tādu pašu kvēli, ar kādu savulaik analizēju “Džeinu Eiru”.

      Es