Jaunāka. Pamela Redmonda Setrena

informācijas savākšana būs svarīgāka par mana vārda seksīgumu – uzskatīja sevi par savdabīgu kulinārijas ģēniju. Bet ko gan bērns divdesmit sestā izmēra džinsos varēja zināt par ēdiena gatavošanu? Nu labi, viņš gatavoja saldējumu ar pipariem. Tas bija atšķirīgs, bet vai ēdams?

      Ēdienu gatavošana man uzdzina ilgas. Lai gan tagad dzīvoju viena un biju zaudējusi svaru, es vēl aizvien mēdzu gatavot visus savus iemīļotākos ēdienus, likt galdā savus labākos porcelāna traukus un vecmāmiņas sudraba galda piederumus, ko viņa bija atvedusi līdzi no Itālijas, aizdegt sveces un uzlikt kādu jauku kompaktdisku. To dažu nedēļu laikā, kamēr biju apmetusies pie Megijas, lai noskaidrotu, vai man vispār izdosies atrast darbu, lai tikai pēc tam spertu nākamo soli un izīrētu savu māju, es biju mēģinājusi gatavot viņai maltītes, taču Megija vakariņu laikā parasti bija dziļi iegrimusi darbā. Viņa strēba ātri pagatavojamās nūdeles no kafijas krūzes un pētīja savu milzīgo cementa kluci.

      – Es ļoti interesējos par ēdienu, – es paziņoju mazajam ģēnijam, mēģinādama aizvadīt darba intervijas sarunas tematu atpakaļ uz planētu Zeme.

      Viņš nožāvājās.

      – Jauki. Vai jūs esat aktrise?

      – Nē, – es atteicu.

      Nu viņš saausījās, savilka uzacis un nopētīja mani.

      – Jūs taču negribat strādāt virtuvē, ko? – viņš noprasīja. – Tāpēc, ka manā virtuvē meitenēm nav vietas.

      Nu, vai tas nebija nelikumīgi? Es noliedzoši papurināju galvu, taču, redzot šādu neslēptu diskrimināciju, man vairs nebija neērti melot par savu vecumu.

      Kā nopratis, par ko es domāju, viņš noprasīja:

      – Cik jums gadu, Aleksisa?

      Kādam citam es būtu samelojusi, vai pat, dzirdot tik tiešu jautājumu, pateikusi taisnību. Taču nu es tikai ieskatījos viņam acīs un paziņoju:

      – Sešpadsmit.

      Beidzot viņš iesmējās.

      – Ā, tu esi jokdare. Skaidrs. Labi. Parādi man savus pupus.

      Gaidīju, kad viņš vēlreiz iesmiesies, taču velti. Viņš sēdēja un gaidīja.

      – Jūs taču jokojat, vai ne? – es noprasīju.

      Viņš turpināja sēdēt, acīmredzami nemaz nejokodams.

      Atgādināju sev, ka šis darbs man bija vajadzīgs, patiešām vajadzīgs. Interesanti, ko es būtu darījusi, ja man patiešām būtu divdesmit divi vai divdesmit septiņi gadi? Pasmietos? Varbūt pat parādītu viņam savas krūtis un visu atlikušo mūžu sarautos ikreiz, kad par to iedomātos? Vai varbūt, gluži kā tās jaunās meitenes Diānas iecienītajos MTV videoklipos vai uz avīžu kioskos redzēto, jauno, briesmīgo, vīriešiem domāto žurnālu vāka, es to izdarītu, jo man tas neliktos nekas sevišķs. Tomēr es tā nespēju. Lai cik bieza arī būtu mana kosmētikas kārta, es nemūžam nebūtu tik jauna, un arī mans domāšanas veids nebūtu tāds, kā jaunākajai paaudzei. Turklāt es taču grasījos kļūt pašpārliecinātāka, vai ne?

      – Kāds maniem tā dēvētajiem pupiem ir sakars ar manu spēju kļūt par labu viesmīli? – es viņam pajautāju.

      Viņa atbilde:

      – Vistiešākais.

      Jau grasījos sākt strīdēties, taču tad nodomāju: viņam ir taisnība. Lai mani pieņemtu darbā un es varētu kļūt par labu viesmīli un pelnīt krietnu dzeramnaudu, man bija jābūt vienīgi satriecoši glītai un seksīgai. Šī noteikti bija viena no tām mākslotajām, mūsdienīgajām vietām, kur es pat nevarētu rezervēt sev galdiņu. Un viņš negrasījās dot man darbu, neatkarīgi no tā, vai es viņam parādīšu savas krūtis vai ne. Manas krūtis viņu pat nemaz neinteresēja; viņš gluži vienkārši vēlējās mani pazemot. Un nu man reiz bija gana.

      Pagrābu atpakaļ savu lietišķo biogrāfiju. Negrasījos atstāt viņa rokās pat ne papīra lapu.

      – Es negribu strādāt pie jums, – es paziņoju. – Un mans vārds ir Alise.

      Ārā uz ielas es pavisam aizmirsu, ka man sāp kājas. Es soļoju pārāk ātri, jo mani dzina uz priekšu dunošā sirds. Es vairs nespēju tā ilgāk turpināt, es nespēju turpināt cīnīties par darbiem, kas man nemaz nebija vajadzīgi, un izlikties par kādu, kura man nemaz nepatika. Ja, izskatīdamās jaunāka, es būtu varējusi tikt pie kāda lieliska darba, pie tāda darba, par ko biju sapņojusi jau pirms gada, uzsākdama darbavietas meklējumus, pie tāda darba, kāds man bija izdevniecībā Gentility Press pirms tik daudziem gadiem, es ar lielāko prieku būtu turpinājusi piedalīties šādā masku ballē, taču pagaidām būt jaunai bija vēl ļaunāk, nekā būt vecai.

      Soļojot sāku prātot, ka varbūt bija pienācis laiks mest mieru. Man vairs nebija spēka nakšņot uz Megijas dīvāna, uzvelkot segu pāri galvai, lai paglābtos no gaismas un trokšņa, jo viņa mēdza strādāt līdz vēlai nakts stundai. Biju iztērējusi naudu, kuras man patiesībā nemaz nebija, par darba drēbēm, ko nevarēju vilkt mugurā. Nu man gribējās vienīgi atgriezties mājās.

      Jā, bet…

      Jā, bet vēl jau bija Gentility. Izskatījās, ka man ir tikai divas iespējas: doties uz Gentility un riskēt ar iespējamu izgāšanos, vai atgriezties Ņūdžersijā un izgāzties pavisam noteikti.

      Lūkojoties uz to visu no šādas puses, bija skaidrs, ka man vajadzēja doties atpakaļ uz Gentility. Tad es vismaz varētu parādīt Megijai, ka spēju būt drošsirdīga un pašpārliecināta. Patiesībā, apņēmīgi soļojot uz izdevniecības Gentility biroja pusi, es patiešām jutos drošsirdīga un pašpārliecināta. Tiesa gan, man mugurā bija kokteiļu iznēsātājas darbam piemērotas drēbes – sarkana zīda blūze un melnbalti rūtoti minisvārki, un vēl arī krietna kosmētikas kārta. Varbūt man vajadzēja atgriezties Megijas mājās un pārģērbties. Ak, pie joda. Tas bija drošsirdīgs un pašpārliecināts stils, kas nevainojami saskanēja ar manu noskaņojumu.

      Pēc pusstundas, pietvīkusi no straujā gājiena uz pilsētas ziemeļiem, es jau sēdēju izdevniecības Gentility personāla daļas kabinetā un aizpildīju ļoti pazīstamu veidlapu. Labi gan, ka man bija pavisam parasts vārds. Mana lietišķā biogrāfija izskatījās gandrīz tieši tāda pati kā vienmēr, lai gan nu tajā nebija minēti ne datumi, ne divdesmit brīvprātīgā darba gadi. Es ierakstīju veidlapā nevis savu Ņūdžersijas adresi, bet gan Megijas dzīvesvietas atrašanas vietu un sava mobilā, nevis mājas telefona numuru, un klusībā lūdzos, kaut nu mani intervētu nevis personāla daļas vadītāja Sāra Čena, bet gan kāda asistente.

      Manas cerības izrādījās veltīgas. Biju gatava iegrimt zemē, kad aptuveni trīsdesmit gadus vecā, skaistā Čena kundze, kurai vispār nebija humora izjūtas, pastiepusi manikirēto roku, platiem soļiem nāca pie manis pa telpas pelēko paklāju.

      Piecēlos un sagatavojos ieraudzīt viņas sejā izteiksmi, kas liecinātu, ka viņa ir mani pazinusi. Sāra Čena bija pārāk jauna, lai varētu būt strādājusi Gentility vienā laikā ar mani. Pirmo reizi mēs bijām tikušās pagājušajā februārī, uzreiz pēc tam, kad biju beigusi raudāt par Gerija aiziešanu un Diānas aizbraukšanu uz Āfriku. Biju iesoļojusi Gentility birojā tai pašā četrpadsmitā izmēra kostīmā, ko biju nopirkusi pirms septiņiem gadiem, lai Diānas vidusskolā varētu saņemt Gada vecāku balvu, domādama, ka mani automātiski pieņems atpakaļ tai pašā vietā, ko biju pametusi pēc grūtniecības iestāšanās. Pat tad, kad darba intervija bija beigusies jau pēc divdesmit minūtēm, pat tad, kad Čena kundze, kā viņa pati sevi dēvēja, bija ieteikusi man “kādreiz atkal sazināties ar mums”, nevis sākusi runāt par algām un amatu nosaukumiem, es vēl aizvien cerēju, ka viņa man pavisam drīz piezvanīs.

      Jūnijā,