Jaunāka. Pamela Redmonda Setrena

aizšļūkt uz pansionātu. Mums abām vēl ir daudz laika. Neuztraucies.

      Megija paziņoja, ka neļaus man skatīties spogulī, kamēr nebūs beigusi rosīties. Viņa izmazgāja man matus un ieveidoja tos ar fēnu, veselu mūžību noņēmās ar kosmētikas otām, iespīlēja mani ļoti pārdrošā apakšveļā un uzstīvēja man šaurus džinsus. Tā, it kā mēs atkal būtu pusaudzes, kuras apmainās ar drēbēm un uzpoš viena otru.

      – Kur tu ņēmi visas tās meiteņu padarīšanas? – es pavaicāju Megijai.

      – Es esmu lesbiete, nevis vīrietis, – viņa atteica, uzsmidzināja man uz kakla nedaudz smaržu un nopētīja mani.

      – Labs ir, – viņa sacīja, apņēmīgi pamādama, – manuprāt, gatavs ir.

      Megija vēlreiz aizstūma mani pie spoguļa. Zvēru, ka pirmajā brīdī es sevi nepazinu. Es pat atskatījos, nodomājusi, ka telpā slepus varētu būt ienākusi cita sieviete.

      Gaišmataina. Seksīga. Un ļoti, ļoti jauna.

      – Nevar būt, – es izdvesu, samirkšķinādama acis.

      Megija pasmaidīja.

      – Es teiktu, ka tev ir divdesmit divi gadi! – viņa uzvaroši iesaucās.

      Es nespēju novērst acis no sevis. Būtībā Megija bija piepildījusi manu vēlēšanos – manu vēlmi ne vien kļūt jaunākai, bet arī atgriezties pagātnē un kļūt par citu cilvēku. Spogulī redzamā sieviete savā ziņā izskatījās līdzīga man, taču reālajā dzīvē es tāda nekad nebiju bijusi. Tolaik, kad man patiešām bija divdesmit divi gadi, es Mauntholjokes koledžā beidzu studēt Džeinas Ostinas un Brontē māsu darbus, mani mati bija gludi sasukāti un saņemti zirgastē, augums paslēpts lielos, platos kokvilnas sporta apģērbos, un lejup pa manu nenopūderēto degunu nemitīgi šļuka biezas brilles. Divdesmit četru gadu vecumā man jau bija mazs bērns, es joprojām nēsāju gan zirgasti, gan brilles, gan sporta apģērbu, lai gan tagad tas bija kļuvis vēl platāks un netverami smaržoja pēc šķiršanās. Divdesmit astoņu gadu vecumā es dažreiz Ļoti Pacentos un uzstīvēju šauras bikses un platu džemperi, lai bērnudārzā varētu vadīt kūku tirdziņu.

      Es katrā ziņā nekad nebiju izskatījusies šādi: uzspodrināta un gaišmataina, ar uzkrāsotām lūpām un dziļu izgriezumu, izsmalcināta un nedaudz piedauzīga.

      – Kas viņa tāda ir? – es čukstus pavaicāju.

      Bet Megija, kura tikmēr rosīgi skatījās pulkstenī, nemaz nedzirdēja manu jautājumu.

      – Ir jau gandrīz pusnakts, – viņa sacīja. – Jaunajai Alisei ir pienācis laiks doties testa izbraucienā.

      Otrā nodaļa

      Bārs uz Megijas ielas stūra bija kā piebāzts ar cilvēkiem. Ārā uz ietves stāvēja gara rinda, taču elegantā liela auguma sieviete, kura bija aizšķērsojusi durvis visiem pārējiem, ar mājienu aicināja Megiju un mani ienākt.

      – Viņa ir manī ieķērusies, – Megija iekliedza man ausī.

      – Cerams, ka mana klātbūtne neradīs iespaidu, ka tu jau esi aizņemta.

      – Viņa zina, ka tu neesi lesbiete.

      Jautājoši uzlūkoju Megiju.

      – Kā viņa to var zināt?

      – Viņa ir ekstrasenss, – Megija nesatricināmi paskaidroja. Un tad: – Nē, patiešām, mīļā. Tu varētu uzvilkt motociklistu zābakus un sporta kreklu ar Melisas Eteridžas attēlu, bet tik un tā neviens tevi nenoturētu par lesbieti. Runa ir par netveramām vibrācijām.

      Megija sāka virzīties uz bāra pusi, staipīdama kaklu, lai nopētītu apkārtni, kamēr mēs spraucāmies cauri pūlim.

      – Kuru tu gribi? – viņa noprasīja.

      – Ko?

      Es noteikti izskatījos vēl vairāk izbijusies, nekā jutos, jo Megija sāka skaļi smieties.

      – Noskūpstīt! – viņa iesaucās. – Vai tu te redzi kādu, kuru pusnaktī gribi noskūpstīt?

      Biju nodzīvojusi laulībā tik ilgi, ka pat nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi biju apsvērusi šādu iespēju. Pagājušajā Vecgada vakarā es kopā ar Geriju biju apmeklējusi mūsu draugu Mārtija un Keitijas ikgadējās Jaungada svinību vakariņas, un, kā jau allaž, es vispirms biju vērsusies pie Gerija. Man pat sapņos nebija rādījies, ka pēc divpadsmit stundām viņš varētu man paziņot, ka grib šķirties; man pat pēc triljona gadu nebūtu ienācis prātā, ka nākamajā Vecgada vakarā es pētīšu ļaužu pūli Manhetenas centra restorānā, meklēdama kādu svešinieku, ko noskūpstīt.

      Un tad es viņu ieraudzīju. Viņš stāvēja pie bāra, pavirši klausīdamies, ko runāja kalsns, rudmatains puisis, kurš sēdēja uz bāra krēsla viņam līdzās, un patiesībā vērīgi lūkodamies apkārt. Viņa lūpās vīdēja viegls smaids. Viņa mati bija gari un tumši, āda gaiša. Vidēja auguma, vidējas miesas būves, toties ar neparasti spēcīgiem pleciem, tik platiem, ka uz tiem varēja droši uzsēsties. Šķita, ka viņa acīs zib jautrība, it kā viņš nupat būtu atcerējies patiešām labu anekdoti un nespētu vien sagaidīt, kad varēs to pastāstīt citiem.

      Tieši šajā mirklī viņš pagriezās, it kā es būtu uzsaukusi, lai viņš savu anekdoti pastāsta man, un ieskatījās man tieši acīs. Viņa seja atplauka platā smaidā, un man neatlika nekas cits, kā vien arī uzsmaidīt viņam. Tā, it kā mēs būtu seni draugi, izbijuši mīlētāji, kuri šķīrušies pavisam draudzīgi un nu atkal pamanījuši viens otru drūzmā.

      Tad rudmatis pateica kaut ko uzstājīgāku, un mans vīrietis novērsās.

      – Es labprāt noskūpstītu viņu, – es sacīju Megijai.

      – Kuru?

      – Pie bāra, – es paskaidroju. – Blakus rudmatim. To ar tiem mākslinieka matiem.

      Tad viņš vēlreiz paskatījās uz mani, un Megija sāka bīdīt mani uz priekšu. Tad pēkšņi atskanēja klaigas, un abu virs bāra piestiprināto televizoru ekrāni noplaiksnīja un atdzīvojās. Tajos bija redzama Taimskvēra lode. Pulkstenis ekrānā rādīja līdz Jaunā gada sākumam atlikušās minūtes: to bija mazāk par piecām.

      – Ideāli! – Megija kliedza man ausī, turpinādama stumt mani uz priekšu. – Viņš ir mazulītis!

      Es apstājos.

      – Ko tas nozīmē? – Nu es mēģināju aplūkot vīrieti tā, lai viņš neko nepamanītu. Nebiju gluži noturējusi viņu par pusmūža cilvēku, tomēr viņš neizskatījās arī pēc koledžas puikas.

      – Viņam pavisam noteikti vēl nav trīsdesmit, – Megija aizrādīja, iebakstīdama man mugurā.

      Es saraucu pieri.

      – Es teiktu, ka viņam ir pāri trīsdesmit.

      – Nekā nebija. Nāc. Jāpārliecinās, vai tu viņam derēsi.

      Virzīties uz priekšu? Vai spiedzot nozust tumsā? Megija izlēma manā vietā. Viņa mani pamatīgi pagrūda, un es burtiski iekritu Draisko acu kunga apskāvienos.

      – Ai, – es izdvesu. Manas krūtis bija cieši piespiestas viņa iestīvinātajam kokvilnas kreklam, manas nāsis piepildīja ziepju smarža, kas nāca no viņa kakla.

      – Es atvainojos. Mana draudzene…

      – Viss kārtībā, – viņš pārtrauca. – Es jau sāku prātot, vai man izdosies tikt tev pietiekami tuvu klāt, lai varētu ar tevi parunāt. Tu izskaties tik redzēta. Vai mēs gadījumā neesam pazīstami?

      Nē, ja vien tu neesi slapstījies gar sporta klubu