Akadēmija. Bēgšana no vajāšanas. Edgars Auziņš

ir tā, it kā tu dotos karā," krauklis iesmējās, un es jutos labāk.

      Puisis ātri pārģērbās un mēs devāmies uz ēdamistabu.

      – Kā tu tik labi zini savu ceļu šeit? – Makss pārliecinoši kustējās, es precīzi zināju, kurp doties tālāk.

      "Es vienmēr gribēju šeit mācīties, bet tad viss kļuva grūti," puisis paraustīja plecus.

      Pēc Iriliāna kāpšanas tronī sākās imperatora kraukļu vajāšana, tikai dažas spēcīgas ģimenes, piemēram, Mortone, spēja izvairīties no nāvessoda.

      Mamma vienmēr teica, ka vēl ir daudz sērgu, bet tie slēpjas ēnā.

      "Un plus, es biju šeit bērnībā, kad mans tēvs apmeklēja rektoru," Maksimiliāns pasmaidīja atmiņās.

      – Ak, puiši, te jūs esat! – Taša metās mums pretī, cik ātri vien spēja.

      "Sveika," es aizelsusies sveicināju, kad meitene mani apskāva.

      – Labrīt! Kas notiek, bandīti? – Elors parādījās aiz muguras.

      "Labrīt, un mēs to nesākām," Taša draudēja ar pirkstu.

      "Es padodos, es jūs pārliecināju," kaujinieks atmeta rokas un, vispārējiem smiekliem, devāmies uz brokastīm.

      Ēdamzāle izrādījās maz apdzīvota, daudzi nolēma atpūsties gultā pēdējā brīvdienu dienā.

      Hound Academy uzņem apmēram divus tūkstošus adatu, un viņi visi šeit ietur brokastis, pusdienas un vakariņas, tāpat kā profesori, dekāni un pats rektors. Ar acs kaktiņu pamanīju pazīstamu melnu galvas virsu, bet, kad pagriezos, nevienu nepamanīju, varbūt tas bija tikai spoks. Kāds nepazīstams kungs pārāk bieži man traucē. Tas jau kaitina.

      Pasnieguši šķīvi ar putru, rullīti ar sviestu un tēju, pieņēmām galdiņu pie loga. Bagele atteicās no brokastīm un, kaut ko kurnējot par brīnišķīgo pavāru, kurš bija gatavs nabaga kaķi pacienāt ar gaļu, pazuda virtuves virzienā.

      Taša turpināja runāt par vakardienas incidentu, liekot man izskatīties kā foršākajai un spēcīgākajai akadēmijā. Jā, rīt sāksies nodarbības un tad visi zinās, ka tas tā nav.

      – Kādi plāni šai dienai? – Elora balss izvilka mani no domām.

      "Vivjena dosies uz rektora biroju, lai pārņemtu vadības grožus no Hega, tagad viņa ir rektora jaunā sekretāre," Makss atbildēja manā vietā, kamēr es košļāju bulciņu.

      – Oho, forši! “Taša pat lēkāja aiz prieka.

      "Es domāju, ka uzaicināšu jūs uz pilsētu, kamēr man vēl ir iespēja," Elors kļuva mazliet skumjš.

      "Ejiet bez manis, tad pastāstiet man visu," es ierosināju.

      "Es domāju, ka es palikšu," Makss paskatījās uz mani ar skatienu, kas teica: "Man tevi ir jāaizsargā."

      "Ej, es būšu akadēmijā, viss būs labi," mani vārdi lika krauklim aizdomāties.

      "Labi," viņš beidzot piekāpās.

      – Urā, ejam uz pilsētu! "Mēs jums kaut ko atnesīsim," Taša zvērēja.

      Puiši aizveda mani uz galveno ēku, un viņi paši devās uz vārtiem.

      11. nodaļa

      Entonijs mani jau gaidīja rektora pieņemšanas telpā.

      "Sveika," puisis iesaucās, tiklīdz es iegāju. – Un tu esi agrs putns.

      "Hei, jā," es pasmaidīju, tu būsi agrs putns ar tādu un tādu pazīstamu.

      – Tātad, kas man jums jāsaka? – Entonijs par to domāja. "Aiz šīm durvīm ir neliela virtuve, kur varat uzvārīt tēju vai kafiju," puisis atvēra durvis, kas atrodas aiz plaukta, es to vakar nepamanīju.

      – Augšējā plauktā ir kastīte ar cepumiem, apakšā cukurs. Rektors gandrīz nekad neprasa uzvārīt tēju, viņš to parasti gatavo pats. Var apēst visus labumus, rektors nav mantkārīgs,” smējās Hegs. – Kreisajā apakšējā plauktā nav liela ledusskapja, ēdienu var paņemt no ēdamistabas un atstāt šeit Starp citu, ja esat reģistratūrā pusdienu vai vakariņu laikā, iepriekš informējiet pavāru, tad viņi atnesīs tev uz šejieni ēdienu, vai arī atstās daļu virtuvē. Lūk, tējkanna, to darbina siltuma akmens, tu to uzliec un tā uzsilst pati, uz tās var arī uzsildīt ēdienu,” puisis devās atpakaļ uz uzņemšanas zonu.

      – Kāds ir grafiks? – noskaidroju, prātodama, kā apvienot darbu un mājas darbus.

      – Grafiks ir trīs dienas nedēļā pa trim stundām, parasti rektors iepriekš nosaka darba apjomu vai atstāj uz galda lapu ar norādi. Parasti laiku var izvēlēties pats, bet ne nedēļas nogales, rektoram nepatīk, kad piekritēji strādā, nevis atpūšas. Jūs varat arī izvairīties no papildu uzdevumiem, atsaucoties uz darbu, ”Entonijs teica pēdējo daļu nedaudz klusāk.

      – Oho, ja viss ir tik brīnišķīgi, kāpēc tu ej prom? – es tomēr precizēju.

      "Tu nekļūdies," Entonijs pasmaidīja. – Lieta tāda, ka esmu iestājies vecākajā kursā un tagad daudz pūļu un laika tiks veltīts mācībām, plus trīs mēnešu prakse. Divus gadus biju rektora sekretāre un nekad to nenožēloju. Kopumā šeit nav daudz darba. Tas ir viss. Ak, jā, prāvests Ritori, viņa vienmēr šeit ierodas ar pasaules kundzību, jūs varat viņu nolikt viņas vietā, rektors neiebilst, viņš pats viņu nevar ciest. Kopumā mūsu rektors ir ļoti godīgs un laipns, ko nevar teikt par dekānu.

      "Jā, es vēl neesmu redzējusi mūsu prāvestu," viņa paraustīja plecus.

      – Viņš nebija pie ieejas, pretējā gadījumā puse no tā nebūtu pagājusi, esiet uzmanīgi ar viņu, viņš būs vēl prasīgāks pret jums kā meitene. Kādu dienu prāvests Soencio sodīja visu kursu, nosūtot viņus uz praksi purvos, kur mudžēja visādas ļaunas lietas, un atgriezās tikai puse,” Entonijs pieklusināja.

      "Labi, paldies," viņa nervozi norija siekalas, iedomājoties šo briesmoni.

      "Starp citu, es atnesu dažas savas grāmatas, man tās vairs nav vajadzīgas, bet tās jums noderēs, kad prāvests novilks trīs ādas," puisis nolika uz galda milzīgu grāmatu kaudzi.

      "Paldies," es sirsnīgi pateicos.

      "Ja jums ir kaut kas, lūdzu, sazinieties ar mani," puisis pamāja. "Šodien varat atpūsties, es pats visu pabeigšu, un rektors lūdza pateikt, ka šodien ir darba diena, tāpēc šonedēļ jāstrādā tikai divas dienas." Palīdzēt piegādāt grāmatas?

      "Paldies, es varu tikt galā," viņa pacēla kaudzi un devās ārā. – Entonijs? Vakar meitenes teica, ka parasti par sekretārēm tiek pieņemti tikai labākie studenti, kāpēc rektore mani paņēma? – pagriezās netālu no durvīm.

      – Parasti tikai ar augstu mācību sasniegumu, bet šogad viņš nolēma ņemt no iesācējiem. "Es nezinu, kāpēc," puisis paraustīja plecus.

      Pēc atvadīšanās devos uz kopmītni. Vajadzētu vismaz grāmatas šķirstīt, lai rīt nepazaudētu seju.

      Mācību grāmatas aizsedza manu skatu, apgrūtinot pārvietošanos pa koridoru, man atliek vien cerēt, ka apkārtējie nav akli.

      – Esi uzmanīgs! – atskanēja pazīstama balss, un manī raudzījās aukstu acu pāris. Kungs ķēra manas grāmatas ar maģiju un savu roku. "Paskaties, kur dodaties," viņš nomurmināja, atdodot mācību grāmatas.

      "Tas nebūtu atturējis jūs skatīties uz kājām, taču nekas netraucēja jūsu skatu!" – atbildēja asāk nekā nepieciešams.

      – Kas? – viņa acis iepletās.

      "Un jūs nolaidāt vienu no manām grāmatām," viņa norādīja uz mācību grāmatu par elementāru