Akadēmija. Bēgšana no vajāšanas. Edgars Auziņš

mani," Taša varonīgi piecēlās, par ko viņa tika apbalvota ar raganas slepkavniecisku skatienu.

      – Nu, lai ar to tiek galā rektors! – viņa kliedza un ievilka mūs četrus rektora kabinetā.

      Ņemot vērā dekānes aizspriedumus, viņa man radīs nepatikšanas. Man pašam bija jānēsā lāde. Svētās debesis, ko es atkal esmu nokļuvis?

      8. nodaļa

      Dekāns mūs aizvilka uz rektora pieņemšanas telpu, kas atradās akadēmijas galvenajā ēkā. Atvērusi durvis, viņa uzskrēja Hegam.

      – Vai rektora kungs ir mājās? – viņa augstprātīgi teica, pat nepaskatoties uz adeptu.

      "Arī tev labvakar, dekāns Ritori," Hegs iesmējās, liekot saprast, ka raganas uzpūstais ego viņu netraucē. – Rektora kungs ir aizņemts.

      "Tas ir labi, viņš mani pieņems," Ritori burtiski paskatījās uz Entoniju. "Pagaidiet šeit," viņa mums teica un tad iegāja kabinetā.

      Uzņemšanas zona bija diezgan plaša. Kreisajā pusē bija masīvas lakotas durvis uz rektora kabinetu, labajā pusē bija liels gaišs dīvāns apmeklētājiem un vairāki tāda paša veida atzveltnes krēsli, pie loga bija sekretāres galds, pie kura man drīz būs jāstrādā.

      Sendija un Linsija bez vilcināšanās gulēja uz dīvāna, bija skaidrs, ka viņi nebija pirmie, kas sagaidīja auditoriju pie rektora. Taša apsēdās krēslā vistālāk no dīvāna un nelaipni paskatījās uz likumpārkāpējiem.

      "Es nedomāju, ka satikšu tevi tik drīz, Lein," Hegs iesmējās, kas piesaistīja iebiedētāju uzmanību. – Vai jūs, dāmas, atkal dabūjat jaunas?

      "Aizveries, Heg, mēs nevienam netraucējām, mēs patiesībā esam upuri," Linsija norādīja uz savu zilumu uz zoda, tomēr viņa drīz saprata, ka Hegu tas neinteresē, un, sakrustojusi rokas uz krūtīm, nopūtās. viņas jau tā kuplās lūpas.

      – Jā, protams. Nepievērs viņiem uzmanību, Vivjen, galu galā arī rektora sekretārei ir daži dūži piedurknē,” Entonijs piemiedza man ar aci, un kauslinieki nobālēja.

      –Par ko tu runā? Rektors vienmēr lūdz labākos studentus pildīt viņa sekretāra pienākumus, un šeit ir kāds jaunpienācējs, un viņa tikko uzņemta! – Pielecot kājās, Linsija sāka vicināt rokas, kas puisi ļoti uzjautrināja.

      "Entonij, ļaujiet dāmām ienākt," domofonā atskanēja rektora balss.

      "Dāmas, lūdzu," sekretāre norādīja uz durvīm, kas veda uz biroju, labāk būtu iziet ārā.

      Taša trokšņaini norija siekalas, un es parāvu rokturi.

      – Vai drīkstu lūdzu, rektora kungs? – kā prasa šī pieklājība, es precizēju.

      "Lūdzu, apsēdieties," pie galda sēdošais rektors norādīja uz krēsliem, kas stāvēja kabineta vidū.

      Birojs izrādījās daudz lielāks, nekā varēju iedomāties. Ziemeļu siena bija logs no grīdas līdz griestiem, no tā noteikti pavērās brīnišķīgs skats uz akadēmijas teritoriju. Gar austrumu sienu atradās plaukti ar grāmatām un artefaktiem, par kuru mērķi varēja tikai nojaust. Rietumu sienā bija piekārti akadēmijas iepriekšējo rektoru portreti, un zem rāmjiem atradās kamīns.

      Tiklīdz mēs ieņēmām noteiktās vietas, dekāns Ritori, kurš visu šo laiku stāvēja pie austrumu sienas, sāka savu monologu.

      – Rektora kungs, Adepta Leinas uzvedība ir nepieņemama, es pieprasu viņu izslēgt. Kāds jūsu fakultātes adepts uzbruka diviem mana absolvēšanas gada labākajiem adeptiem,” uz šiem vārdiem kauslinieki piekrītoši pamāja ar galvu.

      – Din Ritori, vai esat pārliecināts, ka viss bija tieši tā? – rektors atbalstīja galvu rokās.

      – Protams, es pats to redzēju! – ragana uzmeta visnevainīgāko skatienu.

      – Kā jūs man paskaidrosiet ceturtā adepta piedalīšanos tādā gadījumā? – rektors paskatījās uz Tašu, kuru dekāns, šķiet, neņēma vērā.

      “Leins viņai uzbruka, un meitenes palīdzēja Adeptam Lorgūdam,” pēc šiem vārdiem es sašutumā vienkārši pavēru muti, bet kauslinieki pacēla degunu vēl augstāk.

      "Tādā gadījumā es iesaku izmantot atmiņas bumbu, pieņemu, ka jūs neiebilstat?" – rektors nospieda domofona pogu un Entonijs ienāca kabinetā ar stikla lodi rokās.

      Ritori kļuva balti, un Sendijs un Linsija sekoja piemēram.

      – Kurš ir gatavs, lūdzu? – rektors norādīja uz sfēru.

      Taša piecēlās un bezbailīgi pieskārās sfērai. Bumbā parādījās cīņas brīdis.

      – Izrādās, ka Adepts Leins sargāja savu draugu. Adepts Lorgūds, jūsu uzvedība ir nepieņemama, taču, tā kā jūs tikko ieradāties akadēmijā, jūs nezināt visus noteikumus, un turklāt jūs neesat cīņas ierosinātājs. Adepts Losh,” pēc šiem vārdiem Sendijs piecēlās, “es pastāstīšu Dīnam Ronam par tavu aizvainojumu un ļaušu viņam izlemt, kādu sodu tu esi pelnījis.

      "Paldies, rektora kungs," Sendijs bija nomākts un paskatījās uz grīdu.

      "Adepts Šeins," par šiem vārdiem Linsija tikai īgni pasmaidīja, paredzot nesodāmību, "jūs kopā ar drosmīgi izbēgušo adeptu Noisu divas nedēļas tīrīsit akadēmijas teritoriju.

      Blondīne pat atvēra muti, viņa to acīmredzami nebija gaidījusi.

      "Bet, rektora kungs," ragana mēģināja nogāzt svarus.

      "Dārgān Ritori, es lūdzu jūs turpmāk pievērst lielāku uzmanību tam, kurš ir patiesais pamudinātājs," atcirta rektors.

      – Jā, rektora kungs, – ragana savilka žokļus tik stipri, ka sakoda zobus.

      – Lūdzu, dāmas, varat būt brīvas.

      Visi piecēlās un klusēdami izgāja no kabineta.

      Uzgaidāmajā telpā Entonijs man uzsauca.

      “Rīt vēl brīva diena, bet ja neesi aizņemts, tad nāc, es tev visu pastāstīšu un parādīšu šeit,” puisis pasmaidīja.

      "Labi, es nākšu," viņa atvadījās un devās uz kopmītni.

      Vēsais gaiss it kā rotaļīgi kutināja ādu.

      – Ak, tur tu esi! – atskanēja neapmierināta balss. "Tu kaut kur pakavējies, bet viņi mani nelaiž kopmītnē." Viņi teica, ka, tā kā viņi mani nepazīst, viņi var ienākt tikai ar savu lietpratēju! – aizvainotais kaķis ielēca manās rokās.

      Svētās debesis, es jūtu, ka apmācība būs ilga.

      9. nodaļa

      Pie hosteļa ieejas mani apturēja vecāka gadagājuma sētniece, maza auguma sieviete ar sīkstu skatienu.

      – Ei, kāpēc tu te aizmirsi? – viņa kliedza, maisot čības manā virzienā.

      "Tas ir tas, par ko es runāju," Bubliks uzpūta, iekāpdams somā.

      "Tātad tā esmu es, lietpratējs, viņi mani šeit iekārtoja," viņa neizpratnē mirkšķināja acis.

      – Kur šeit? – sardze neatlaidās.

      "Septītā istaba, otrajā stāvā," viņa lasīja, izņēmusi no kabatas salocītu papīra lapu.

      "Ak, nāc," vecmāmiņa izrāva palagu no rokām. – Kā ir ar otro? Tur dzīvo tikai kaujinieki! Meitene puišiem? Kāda samaitātība! Kāda nelaime! Varbūt Hegs kļūdījās? Meitiņ, par ko tu mācies? – Sardze atkal paskatījās uz mani ar šķielētu skatienu, acīmredzot, tā ir viņas firmas zīme.

      "Tā arī saka, ka mēs mācāmies kaujas maģiju!" –