Akadēmija. Bēgšana no vajāšanas. Edgars Auziņš

sauc Bubliks, un viņš nevarēs tik tālu aiziet, viņam ir liekais svars," viņa piemiedza Maksimiliānam, gatavojoties sava pazīstamā reakcijai.

      – Tas ir par daudz! – kaķis izlēca no somas un devās nezināmā virzienā.

      "Neuztraucieties, viņš varēs jūs atrast, jūs esat savienots," Makss uzsitīja man pa plecu, kad es vēroju, kā melnais pazūd aiz ēkas stūra ar lepni paceltu asti.

      "Galvenais, lai viņš neiekļūst nepatikšanās," es nogurusi izdvesu.

      Mēs gājām pa piebraucamo ceļu, kas veda uz akadēmijas galveno ieeju. “Dokumentu pieņemšana ziemeļu spārnā” vēstīja uzraksts uz durvīm. Par laimi, bija norādes, kur bija jādodas tālāk.

      Nebija grūti noteikt, ka mēs ejam pareizajā virzienā, ar katru soli balsu burzma pieauga. Kurtu akadēmijā studēt gribētāju bija daudz vairāk, nekā biju iedomājies.

      Pretendenti ieņēma kāpnes, soliņus, teritoriju pie strūklakas, drūzmējās grupās, daži sēdēja zālienā.

      Pēkšņi atvērās durvis uz ziemeļu spārnu, un uz sliekšņa parādījās tievs jauneklis ar piezīmju blociņu rokās.

      "Tie, kam nav maģisku spēku, jūs varat būt brīvi," sekretāre paskatījās apkārt strauji retinātajam pūlim. "Hound Academy uzņem tikai labākos no labākajiem, tāpēc rūpīgi pārdomājiet, vai esat piemērots mums." Iestājpārbaudījums ir ļoti bīstams, iespējama savainojums vai pat nāve,” ar šiem vārdiem puisis nocirta sev uz sejas uzkritušo matu šķipsnu.

      It kā apstiprinot viņa vārdus, aiz durvīm atskanēja sirdi plosošs kliedziens. Viņa neviļus paspēra soli atpakaļ. Pieteicēji ātri nobālēja un, paņēmuši savas mantas, devās uz izeju no teritorijas.

      “Labi,” kad bija palikuši ap piecdesmit cilvēku, kas vēlējās izmēģināt veiksmi, puisis pasmaidīja. – Mani sauc Entonijs Hegs, esmu akadēmijas absolvents. Uz laiku pildu rektora sekretāra pienākumus, ceru, ka ne ilgi. Ja kāds vēlas ieņemt šo garšīgo amatu, priecāšos, un apmēram puse no stipendijas tiek maksāta par sekretāres darbu. Tagad par galveno, iedodiet mums savus dokumentus, lai varu jūs pievienot sarakstam.

      Makss bija pirmais, kas nodeva mūsu dokumentus.

      –Jūs esat pāris? – Hegs paskatījās uz mums sānis, kad viņam rokā iekrita divas ID kartes.

      – Vai tam ir nozīme? – Makss samiedza acis.

      "Nomierinieties, man bija vienalga, akadēmijā ir daži noteikumi par to." Citādi tās bieži tiek pārkāptas,” Entonijs pasmaidīja.

      Kad visi pretendenti bija sarakstā, Entonijs paziņoja, ka mums piezvanīs, un tad aizgāja.

      Ievērojami bija tas, ka piekritēji tikai iekļuva ēkā, bet neviens neizgāja. Noteikti bija cita izeja.

      "Maksimilian Mortone, izpildiet testu," pa burvju skaļruni atskanēja sekretāres balss.

      Pieteicēju vidū sāka izplatīties čuksti, tomēr Mortonu klans ir pazīstams ar savu noraidīšanu pret jauno imperatoru, un satikt vienu no viņiem šeit šķiet traki. Ja mēs to darīsim, tad no liekas uzmanības neizvairīsies.

      Ignorējot pretendentu ieinteresētos skatienus, Makss uzkāpa uz lieveņa un iegāja akadēmijas ziemeļu spārnā. Svētās debesis, palīdziet viņam.

      Mani pārņēma satraukums, tāpēc sāku staigāt pa zālienu ieejas priekšā. Pat ja Bubļiks parādījās, viņa prombūtne tikai vairoja satraukumu. Turklāt pēc Maksimiliāna aiziešanas pretendentu uzmanība pievērsās man. Daudzi cilvēki skatījās, daži čukstēja, bet neviens neuzdrošinājās ar mani runāt.

      "Viss būs labi, viņš ir Mortons, un viņi ir vieni no labākajiem," rudmatainā meitene mēģināja mani nomierināt, kā man pietrūkst matu. "Es esmu Taša Lorgūda," viņa pastiepa man roku.

      "Vivjena Leina, tas ir prieks," viņa paspieda izstiepto roku.

      – Vai jūs uztraucaties par viņu vai par sevi? – Taša jautāja.

      "Abus," es godīgi atzinu.

      "Es arī esmu nedaudz noraizējies, jo man šī ir iespēja izlauzties starp cilvēkiem."

      – Atvainojiet? – Viņa neizpratnē pamirkšķināja acis.

      – Es esmu no Deloittes, mazas pilsētiņas uz dienvidiem no šejienes. Ģimenē esam pieci cilvēki un tāpēc vecāki nevar apmaksāt manu izglītību. Hound Academy ir laba stipendija un pilnīgs atbalsts,” Taša pasmaidīja.

      "Es saprotu, akadēmija ir laba iespēja izpausties, un turklāt viņi garantē darbu," es gribēju nedaudz novērst uzmanību un vēl parunāt ar Tašu, tomēr mūs pārtrauca sekretāres balss.

      – Vivjen Leina, kārto testu.

      Viss iekšā palika auksts. Ja vien Makss nepiegāzās.

      "Lai veicas," Taša mani apskāva.

      Nelokāmām kājām es uzkāpu uz lieveņa.

      6. nodaļa

      Lielā, plašā zālē sēdēja atlases komisija trīs cilvēku sastāvā.

      "Vivjen Lein, nāc uz apļa centru," vīrieša balss skanēja kā pērkons, un viņš pats bija ļoti iespaidīgs. Garš un tik platiem pleciem, ka likās, it kā viņš būtu apsēdies pie bērnu galda.

      Viņa neviļus paspēra soli atpakaļ.

      "Din Rorn, jūs biedējat mūsu pretendentu," sirms vīrietis ar garu bārdu un mazām brillēm šķībi paskatījās uz viņu. "Lūdzu, Vivjen," vīrietis norādīja uz apļa centru un es ieņēmu norādīto vietu.

      Mana sirds mežonīgi pukstēja, nezinot, kam gatavoties.

      "Rektora kungs, jūs esat pārāk laipns pret piekritējiem," iesaucās sieviete, kas sēdēja pa labi no rektora, liekot zvanīt vāciņam ar zvaniņu uz viņas galvas. Ragana, tikai viņi valkā tādas cepures.

      Tikmēr sieviete samiedza zaļās, kaķim līdzīgās acis un centās smaidīt. Iegūtā grimase kopā ar viņas košo sarkano lūpu krāsu izskatījās rāpojoši. Uzreiz atcerējos Džeku, putnubiedēkli, ar kuru mans vectēvs aizbaidīja putnus no zemeņu dobēm. Jāatzīst, ka viņam labi padevās arī bērnu biedēšana.

      "Prāns Ritori, ja mēs vēlamies redzēt visu, uz ko šī meitene ir spējīga, tad mums nevajadzētu viņu biedēt," pavirši sacīja rektors. Bija sajūta, ka rektors garīgi nobolīja acis.

      "Nu, es domāju, ka ir pienācis laiks sākt," Dīns Rorns mēģināja runāt maigāk un klusāk, kas man lika pasmaidīt. – Tavos dokumentos norādīts, ka esi elementārs burvis, ar gaisa specializāciju, tad tavs pārbaudījums būs maģisks. Starp citu, ja tu ar to netiksi, esmu gatavs tevi uzņemt savā karotāju fakultātē, maģijai mums nav goda,” piemiedza dekāns.

      – Dekn Rorn, jūs jau esat aizpildījis savu fakultāti līdz galam, un divas trešdaļas adeptu mācās pie jums! – Ritori rūca, izaicinoši uzmetot lūpas.

      "Pietiek, kungi," rektors viņus pārtrauca. "Mēs esam sapulcējušies šeit, lai pārbaudītu Leinas jaunkundzi, nevis lai klausītos jūsu simtgadīgās ķildas."

      Dekāni uzbļāva, kā ļauni adepti, bet klusēja. Rorns paņēma rezultātu lapu, un Ritori sāka vilkt nost cimdus.

      Es sāku nervozēt, tāpat kā visi no Halordu klana, mana galvenā specializācija bija uguns, savukārt citi elementi, lai gan tie man padevās, bija nedaudz sliktāki, bet Maksa māsai bija gaiss kā vadošais, un es pat to nedarīju. apnikt to noskaidrot iepriekš.

      "Pārbaude sākas," paziņoja Ritori, izveidojot pār mani maģisku kupolu.

      Sākumā man likās, ka nekas nenotiek, un tad jutu, ka no kupola tiek izsūknēts