Akadēmija. Bēgšana no vajāšanas. Edgars Auziņš

var iesist burvju jūdzes attālumā," vecmāmiņa sarauca degunu.

      "Mans," viņa apstiprināja, saspiežot plosošo Bagelu.

      – Kāds mežonīgs, nu, tagad es zināšu, kurš, viņš var mierīgi staigāt. Starp citu, šeit mēs esam, ja kas, es esmu lejā,” sarga pagriezās un atkāpās.

      "Paldies," viņa kliedza pēc viņas.

      "Nē, rektors ir pilnīgi traks, šie Hērodi aprīs meiteni, un viņa ir laba meitene," tante Aglaja vaimanāja viņai zem deguna.

      Atgrūdusi durvis, viņa iegāja istabā.

      – Paldies debesīm, man likās, ka tu esi prom! – Makss staigāja pa istabu. – Kas notika?

      "Ragana savus lietpratējus uztvēra pret Tašu un mani, un mēs bijām pie rektora," puisis acis rāpoja viņam uz pieres, "viss izrādījās labi."

      "Viņa neatstās tevi vienu, tu esi pārāk aizskāris viņas lepnumu," Makss izbrauca ar roku caur saviem matiem. – Labi, iekārtosimies, kādu gultu tu vēlies? Starp citu, es pagaidām dabūju ekrānu, lai jūs nesamulsinātu. Jā, un istabā var mierīgi runāt, es iemetu klusuma nojume, koridorā visu dzirdēsim, bet neviens mūs nevarēs noklausīties.

      – Kāpēc mēs dzīvojam vienā istabā? – šis jautājums mani satrauc, kopš ieraudzīju Maksimiliāna papīra lapu.

      "Rektors ir mana tēva vecais draugs, tāpēc viņš palīdzēja." Atvainojiet, jums, iespējams, ir neērti dzīvot ar mani vienā istabā," Makss paskatījās prom.

      “Nāc, es tevi atceros, kad tu biji mazs, kad tu kails peldēji dīķī,” es iesmējos.

      "Bija laiks, tad mans tēvs bija sērgas vadītājs un tavs," viņš apstājās.

      – Un manējais bija dzīvs. Viss ir kārtībā – jau sen tiku tam pāri. "Nu, izpakosim jūsu lietas, tad es aizņemšos pusi no loga."

      Istaba bija pietiekami liela diviem, tajā bija divas gultas, divi galdi, divi naktsgaldiņi un divi skapji, kopumā visa bija daudz.

      Es sāku izpakot mantu lādi.

      "Lūk, es tikko devos paņemt dažas grāmatas un formas tērpu," Makss man pasniedza iespaidīgu grāmatu kaudzi un to pašu drēbju kaudzi.

      "Oho, es neesmu pārliecināts, ka viss ietilps skapī," kaķis nosvilpa, apskatījis mantu kaudzi.

      "Tu vari paņemt daļu no mana skapja, tas tik un tā ir pustukšs."

      – Paldies. Maks, kā ar dušu? – Sardze man teica, ka uz grīdas dzīvo tikai puiši.

      "Es varu stāvēt pie dušas durvīm, lai neviens nenāktu iekšā," viņš pilnā nopietnībā ieteica.

      – Vairāk iespēju? – Man nepatika iespēja četrus gadus turēt roku dušā.

      "Trešais stāvs ir sievietēm, jūs varat iet uz turieni," puisis smējās, saprotot manu neveiklību.

      Steidzīgi izsaiņojusi mantas, viņa devās uz dušu. Es nevienu nesatiku otrajā stāvā, un galu galā tas nav pārsteidzoši, bija jau sen pāri pusnaktij. Paceļoties uz trešo stāvu, es dzirdēju mūziku. Nevis prātīgi piekritēji klupās pa grīdu, un daudzi patiesībā svārstās.

      Pēkšņi uz grīdas nodzisa gaismas.

      – Atas, profesori! – kāds puisis kliedza.

      Kāds satvēra manu roku. Viņa satvēra svešinieku un ievilka viņu dušā.

      "Tik izlēmīgas dāmas sen nebiju satikusi," atskanēja pazīstama balss, paceļot skatienu un sastapdama aukstu, sīkstu skatienu. Kungs, kuru es pagrūdu uz ielas, vai viņš arī nav lietpratējs?

      „Neglaimo sev,” viņa iesmējās, klausīdamies, ka koridors bija kluss.

      – Vai jums patīk ballītes? – kungs sarkastiski turpināja.

      "Man patīk mazgāties," es viņam atbildēju tādā pašā tonī.

      – Tu gribi teikt, ka tikko taisīji ieiet dušā? – Viņš man noteikti neticēja.

      – Vai tu ej uz ballītēm ar dvieli? – pakratīja sejā vannas piederumus.

      – Kāpēc tad tu slēpies? – viņš iesmējās.

      – Klusi! Es nevēlos vēlreiz apmeklēt rektora biroju,” šis puisis sāka mani kaitināt.

      – Atkal? – interese pazibēja svešinieka balsī.

      "Tā nav jūsu darīšana, un vispār šī ir sieviešu duša, jums jāiet," atverot durvis, viņa iestūma smejošo vīrieti koridorā.

      Pēc tam aizvēru durvis ar aizbīdni un beidzot varēju nomazgāties.

      Siltais ūdens ļāva muskuļiem atslābt, un smaržīgās ziepes nomazgāja visas pagājušās dienas grūtības un grūtības. Es iestājos Hound Academy, un man tas izdevās. Mums izdevās.

      Atceļā nevienu nesatiku. Makss jau gulēja un es sekoju viņa piemēram. Pārsteidzošā kārtā miegs mani uzreiz uzvarēja.

      10. nodaļa

      No rīta pamodos, jo Bubļiks skrāpēja nagus man uz pleca.

      –Vai esi pilnībā zaudējis bailes? – viņa norūca mazliet skaļāk, nekā vajadzēja.

      – Viv, vai viss kārtībā? – Maksimiliāns pacēla galvu no spilvena, kamēr acis palika aizvērtas.

      "Jā, atvainojos, ka pamodināju," skatoties pulkstenī, man gribējās vaidēt. – Sešos no rīta, tu esi galīgi traks? – pārslēdzās atpakaļ uz pazīstamo.

      "Tu pats lūdzi mani pamodināt tevi agri," melnādainajam noteikti bija jautri.

      "Bet ne sešos no rīta," viņa rezignēti izdvesa, apgūlās uz spilvena.

      – Vai tam vajadzēja būt piecos? – Viņš teatrāli aizsedza muti ar ķepu.

      – Sasodīts, žurkas tevi aizvilka! Lai gan, lai nu kā, es pats tevi drīz nevarēšu piecelt,” saprotot, ka viņi neļaus man gulēt, sāku taisīties.

      Šodien mani sagaidīs Entonijs Hegs, bet viņš neteica, cikos. Es negribēju vazāties zem rektora pieņemšanas telpas durvīm, bet arī negribēju piespiest sevi gaidīt.

      Nopūtusies viņa paņēma vannas piederumus un devās uz trešo stāvu mazgāties.

      Trešā stāva koridors atgādināja kaujas lauku, acīmredzot ballīte turpinājās arī pēc profesoru aiziešanas. Steidzīgi nomazgājusies, viņa pagriezās atpakaļ, ar to nepietika, lai atkal uzdurtos tam zemiskajam puisim, nevar zināt, kura istabā viņš varēja palikt pa nakti.

      Kad atgriezos istabā, Maksimiliāns jau stāvēja kājās.

      "Piedod, ka pamodināju," es patiesi pasmaidīju.

      "Tas ir labi, es vienmēr ceļos agri," ar šiem vārdiem puisis uzmeta pār plecu dvieli un devās uz dušu.

      "Labi, paskatīsimies, kas mums šeit ir," es piegāju pie skapja.

      Tur tiešām bija ko redzēt. Skapis bija pārpildīts ar mantu pārpilnību, un arī Maksimiliāna skapis. Bija ducis kleitu no vienkāršām mājas kleitām līdz vakara kleitām, blūzes, pāris svārki, bikses, T-krekli, džemperi, siltināts apmetnis un pat kažociņš piebāzu siltus džemperus, lietusmēteli, vairākus pārus ziemas apavu , rudens zābakus un vasaras kurpes Mortona skapī. Kaķis, guļot uz gultas, svilpa.

      "Jums mājās bija mazāk lietu," ir grūti strīdēties.

      Man nekad nebija vajadzīgs liels drēbju skapis, es vienmēr iztiku ar minimālu lietu daudzumu. Man pietiktu ar formas tērpu, pāris biksēm, pāris T-krekliem un varbūt ar vieniem svārkiem.

      Paskatījusies ārā pa logu, viņa nodrebēja