Burping Toothy varde. Fantāzijas komēdija. СтаВл Зосимов Премудрословски

to, kā barot galotnes. – smīnēdams atbildēja ģenerālis Zasišics.

      – — Un kāds ir tavs uzdevums? – ar ļaunprātību, šņaukšanu un tauku saķeršanu uz oficiālā izcirtņa, Čerevič. Galu galā viņiem katram bija divi no sava personīgā Kazula, bet pēc tam viens visiem. – Mans darbs ir domāt, un jūsu šņukstēšana un beršana bez vārda tam ir domāta, lai es nenovērstu uzmanību. Čerepuks stingri paskatījās uz Čereviču un iekožoja.

      – — Mūsu uzdevums ir aizsargāt jūsu ass-krūzi!!

      – — Un pabarojiet … – Čerevičs pacēla plaisu un no augšas skaudri paskatījās.

      Ģenerālis Shrovet neko neteica, pagriezās pret šķembām un pavēlēja:

      – — Nosakiet sevi!!!! – tas ir, būvēt. Visas šķembas uzreiz tika saliktas vienā rindā, gaidot komandu.

      – — Tātad, cīnītāji!! – Čerepuks pārbaudīja savu padoto šķembas, vienaudžīgi vienaudžīgi, cerēdams kaut ko atrast pret likumā noteikto, bet bez rezultātiem.

      – — Mani bērni!!! Ej tēvi un meklē!!!! Ātri!!! OOOOTOTSTOOOY!!!!

      – — Un ko meklēt, dēls? – jautāja viens no cīnītājiem. Ļaujiet man paskaidrot, ka “dēls” ir aicinājums vecākajam, un “tēvs” – jaunākam vai padotajam.

      – — Es neesmu tavs dēls, Chmyr. Es esmu tavs ģenerālis!! – Zasratačs bija sašutis, viņš bija konservatīvs un pie tā bija pieradis vecmodīgi, ierindā un amatā, pretējā gadījumā disciplīna ir veltīga. – saproti?

      – — Jā, dēls!!! – cīnītāji vienbalsīgi atbildēja. Viņus mācīja jaunā veidā, un viņi nesaprata, par ko vispār runā.

      – — Oboltus … – iespļāvu Zasratich un paskatījos uz kolēģiem. Ne tā paaudze, kas bija pirms tam, viņš domāja. – Un ko meklēt, vaicājiet Čerevičam. – un ar smaidu pievērsa skatienu Chmor Iko kungam.

      – — Vai esat aizmirsuši, sapuvušās eļļas, ka es – es esmu rev.?! Par nepaklausību jums tiks atņemts ēdiens!! Vai esat dzirdējuši visu?

      – — Kura mute ir farta, tas ir tas, ar kuru jūs cienāties Burrow, un šeit jūs esat parastais FOOMOO!! ģenerālis kliedza un stomped ar eļļām. – Vai jūs joprojām esat šeit? viņš šņācās pie kaujiniekiem, kuri acumirklī aizbēga tumsā. Čerevičs pļāva ar dusmām kā ziepju burbulis, bet atturējās un neko neteica.

      – — nestrīdies pie tevis. – mierināja viņus Kasulija. – Mēs nevaram strīdēties. Mēs visi esam vienā sūdā. Spēlēsim ar kaut ko labāku? Sēdiet aplī…

      Cīnītāji visi skrēja pa zāli; paklupa, nokrita, strauji cēlās un pat, juties noguris, neuzdrošinājās palēnināties. Pasūtīt – ir pasūtījums.

      – — Un cik ilgi mēs skrienam? – jautāja pirmais, un gavilēja par otro.

      – — Uh.., uh.., uh.. aizturiet elpu. – atbildēja kaimiņš, paklupdams pār kaut ko un apgāza galvu pār papēžiem. Trešā, piektā un desmitā daļa paklupa viņam, kā arī zaudēja līdzsvaru un nokrita. Pārējie aizbēga.

      – — Sveiki idioti, pagaidiet!! – kliedza pirmais, bet: ceturto, sesto, septīto, astoto un devīto viņi nedzirdēja un slēpa tumsā. – šeit ir auni…

      – — Un kas tie ir – auni? piektais jautāja, izlīdzinot kājas kaulu. Viņa pagrieza viņa ceļgalu uz leju.

      – — Es nezinu. – atbildēja otrais un ar grūtībām izvilka kājas kaulu no desmitā galvaskausa. Šķembu blīvums acīmredzot nebija tik spēcīgs kā tērauda, un tāpēc ar labu triecienu galvaskauss nevarēja plaisāt, bet gan absorbēt asāku priekšmetu, kā tas ir šajā gadījumā.

      – — ko mēs darīsim? – jautāja pirmais. – skriet tālāk?

      – — ar kroplētām eļļām?! Nooo. Jums jāierodas savās sajūtās un atpūsties. – ieteica trešo un iemeta nolauzto kaulu dziļi zālē.

      – — Jā! – kāds kliedza tumsā. Šķembas bija modras.

      – — Kas to kliedza? – čukstēja otrais.

      – — Ne es?! – pārsteigts pirmais.

      – — Un ne es. – atkārtoja piekto.

      – — Un es parasti esmu kurls un mēms. – Viņš teica savas dzīves pirmajā desmitajā reizē un izklausījās.. – vienreiz, vienreiz, redīsos, abirvalgā… es saku, kolēģi, es saku!!! viņš kliedza un lēca kā basketbols.

      – — klusē. – pirmais iekodis. – Ej labāk paskaties, no kurienes kliedziens nāca.

      – — Nav bazaru. – un desmitais priecādamies, ka saņēmis pavēli, aizskrēja prom, uzreiz piecēlās kājās un pateicās visiem tieši tāpat un atkal aizbēga.

      Nekavējoties pēc pazušanas tumšajā desmitajā tumsā, atskanēja skaņas un svilpe, kas pastiprinājās, kad kaut kas tuvojās atmosfēras berzei pret atmosfēru.

      Yeps! no pieres līdz pieri nolaidās piektajā ieradies desmitajā.

      – — Ko jūs vēlaties bazāru? – Piektais uzlēca uz kājām un ieņēma cīņas pozīciju.

      – — bremzes, planējošs. Tur, tur. – desmitais norādīja ar kaulu tumsā, no kurienes viņš lidoja. – tur, natūrā, kāds piekarina, kvēlo un, pats galvenais, muca.

      – — Sooooo! Tā un tā. – otro apsargāja. – iedegas, bazārs?.. Tieši tā?..

      – — Jā, lai sevi apklātu ar gaļu, kāds tu esi?

      – — Ja tu nevelc kokvilnu, tad mums tā ir vajadzīga. Tad mirdz. – un desmitais noklikšķināja uz viņa ceļgaliem un muguras lejasdaļu ar kaklu.. – radioaktīvs.

      – — ko mēs esam izglābuši? – atbalstīja pirmo jautājumu. – Mēs viņu vilksim pie Kazuli Zeke.

      – — Viņa ēdīs un…

      – — IOHOOOO!! – visi kliedza.

      – — Un pabarojiet mūs visus!! – visi ziņo korī.

      – — Nu ko, skaidas, iesim? – ierosināja pirmo un devās tumsā.

      – — Nē, es neiešu.. – desmitais pretojās, viņš sitās. – un tad aizbēga no bailēm un… atkal bija sastindzis. Es gribēju kaut ko pateikt, bet tas izrādījās tikai izklausās – pazeminājās.

      – — Nu, sēdiet šeit. – visi tika paziņoti korī un skrēja uz atradumu.

      – — Ahhh!!! – desmitais uzplauka un skrēja visiem klāt.

      Un tajā laikā…

      – -… es teicu, sazinieties ar mani: PĀRSKATIET BLACK IKO TOP UAU, pats Generalisiphilis vecākais padomnieks, visu nesalīdzināmo Galupijas kungs!!!!! – kliedza un apzīmogoja zemes Čereviča kaulus. – Vai jūs saprotat nits?

      – — Sūdi, tu esi Galups, nevis godbijīgais. Bet par puvi, kaut arī es nezinu, kas tas ir, jūs atbildēsit!! – vecais ģenerālis sadusmojās un, stāvēdams uz vainaga, ar kāju kauliem uz laicīgās shardi sejas ieplēsa ratu. Viņš aizlidoja, darot trīskāršu ķekaru.

      – — Kā tu uzdrošinies? Es! Es!! – Čerevičs Chmors Iko aizrijās ar savu čīkstēšanu, izsitot ar bumbu.

      – — Jūs esat nolauzis galvu … – Zasratačs kautrējās izrunāt nobeigumu sirsnīgās Kasulijas klātbūtnē un visas dusmas pārvērta fiziskā triecienā.