.

es, ak, mans ļoti mocītais lasītājs, esmu iesūcies šajā patiesajā atkritumā, kas rakstīts nevis kādas citas ietekmes ietekmē, bet gan kā tīra prātīga apziņa, ka mūsu laikā jūs to diez vai varat atrast, un tas ir slikti. Tā teikt, mans stāsts ir videi draudzīgs produkts ar nosaukumu “Toothy Frog Belching”. Es apņemos to atvieglot un tulkot pats no Galupsky uz Sparrow un atpakaļ, protams, izmantojot cilvēku valodu. Un nākamie šajā verbālajā caurejā, kas atkal tika uzrakstīta tīri skaidrā apziņā, arī nekavējoties runās un atbildēs cilvēcīgi, jo jūs un es, jūsu pazemīgais kalps, nerunājam citā valodā. Jā, un mazāk laika tiks veltīts lasīšanai. Nu, mēs tagad pārtrauksim septītās sajūtas reklamēšanu un redzēsim, kā beidzas šī rindkopa šajā stāstā.

      Ak!!.. Bet viņi, uzņēmēji un zvirbulis, neatrodas šajā vietā, kur es biju apjucis un izskaidroju valodas?! Kur viņi ir? Un šeit, un ne tur. Rakstot jums, viņi meta. Ahh! Tur viņi ir, mani trūkumi, sēžu un runāju. Atvainojiet, es atvainojos, es aizmirsu, ka Zeme griežas ap savu asi ne tikai patiesībā zem mūsu kājām, bet arī praktiski zem kājām. Un viņiem ir ātrāk, tāpēc viņi apgāzās pār fantāziju horizontu, un, stāvēdami uz kārkliņa un noliecot man kaklu, es viņus uzreiz atradu…

      – — Lūk, Stasjans, vispār, tas viss … – ar skumjām ar asaru acī Zeka pabeidza stāstu par Galupijas problēmu un viņu komandējuma mērķi. – Mums jāatrod kaut kas, kas aizstāj pārtiku, piemēram, jūsu radiācija ir radioaktīva.

      – — Mdaaaa. – Stasjans ar pliku spārnu saskrāpēja savu pliku galvu.

      – — Bet, ja jūs no jums izsūc visu starojumu, tad kur vēl mēs varam atrast ēdienu pa ceļam?! Mēs nesasniegsim mērķi un neglābsim Galupiju. Un mūsu cilvēki mirs izsalkuši brutālā nāvē. – turpināja ģenerālis Zasratich.

      – — Jā, un ļaujieties mums no bada. – piebilda Čerevičs Chmor Iko.

      – — Āda. galvaskauss sašūpojās un ar kaulu uz smiltīm uzzīmēja kvadrātu. – tu domā par savu vēderu. – Man nepatika laukums, un viņš vidū uzzīmēja apli. – skapja radījums.

      Čerevičs to nevarēja izturēt un aizskrēja pie ģenerāļa. Viņš apstājās un ar spēku viņu nospieda. Ģenerālis atrāvās. Chmore Iko visu savu dzīvi ēda vairāk, un viens pret vienu bija nepārprotami spēcīgāks par jebkuru shard. Viņš apsēdās Zasratich vietā un apļa vidū uzzīmēja trīsstūri, kas bija paralēlais un ar meitu. Čerepuks atguva samaņu, piecēlās un gribēja uzbrukt tikai Čerevičam, iejaucoties Kazūlijai.

      – — Kluss, kluss… Nomierinies! – un viņa nāca klajā un čīkstēdama izdzēsa zīmējumus.

      – — Es zinu, ko darīt. – Stasjans muļķīgi sacīja.

      – — Ko? – visiem jautāja korī.

      – — Un tas, ka visiem ir jāapvienojas un jāsaprot, ka mēs visi mirsim uz zemes vienādi. Iznīcinot viens otru, mēs kavējam attīstību, un, vairojoties, mēs to stulbam. Un tikai cilvēki nesapratīs, kuru klausīties un kuru dzirdēt. Bet nebūtu vieglāk sapulcēties un pārdomāt visu, kā arī padarīt pasauli divus vienā.

      Patiešām, principā tiem un tiem ir gan godīgi, gan zagļi. Jautājums ir par šo vai to skaitu?! Šeit jūs esat godīgi Galups, jūs nogalināt zagļus, un jūs zog, un viņš, kurš visu radīja, nesapratīs, kuru iznīcināt un kuru atstāt. Galu galā atkal no kreisās puses notiks tas pats. Laužiet šo loku, piedodiet viens otram un apvienojieties. Kļūsti par pionieri nevis apskauž, bet atbalsta viens otru. Tā kā viņam bija apnicis gaidīt parādīšanos tev…

      – — Tātad, ko darīt? – pēc pauzes desmitais vaicāja un atkal aizgāja kurls un sastindzis.

      – — Vajag skriet!! Uz priekšu un tikai uz priekšu un neatgriezieties, neatkārtojiet senču kļūdas!!

      – — Es tevi nemaz nesapratu, ķemmēju mums kaut kādas muļķības.. – Zasratich pauda. – Tieši izskaidrojiet, ko darīt?

      – — bēgt!! – Zvirbulis uzlēca uz savām ķepām. – Skrien un skrien tikai neatgriežoties.

      – — Nopietni?! – uzmundrināja Kasulija Zaka.

      – — Nu, gods kungam, sakārtots!! – priecājās Čerevičs Čmors Iko un pievērsās ģenerālim. – un daži nekautrējās atvainoties.

      – — Pagaidiet Šišu.. – Zasratich iesaucās.

      – — lamājieties!! Caurumā caurumsaaaa!! – kliedza šķembas un dziedāja viņu dziesmu: “Hai, hi hylaek, bir julomas birlaek”. Diemžēl tas nav tulkots cilvēku vārdos, bet jutekliski tas ir kā… Uh … “ēda nogatavojušos apelsīnu”, tāda ir dziesmas sajūta.

      – — Pagaidi!!! Pagaidi!! – stingri kliedza Kasulija Zeka. Visi iesaldēja: kurš uz zemes un kurš gaisā lēkā. Viņi vienkārši antigravitēja, un smagums viņus nerūpēja, piemēram, īsziņu kameras vai digitālās paketes, kas lido visā pasaulē. Čerevičs iesaldēja uz ragiem, un galvaskauss, lecot no kājas uz kāju, iesaldēja: divas kājas uz augšu, bet divas citas – uz zemes. Gaisā karājās trīs šķembas: pirmā rotājums; septītais ir auklā, bet desmitais savas ķepas savijis virvē.

      – — Kas notika, Zeka? – jautāja Čerevičs.

      – — Un kur skriet? Kurā virzienā? – Zeka iepletīja aci.

      Visi paskatījās viens uz otru, un viņu acis apmetās uz zvirbuļa. Viņš juta, ka tiek apšaubīts citu neticīgais izskats.

      – — Ahh? 1 Kāpēc tu uz mani šādi skaties? Mēs varam skriet pat kur: pa labi, pa kreisi, atpakaļ, uz priekšu, uz augšu, uz leju… Vismaz kur, joprojām šeit atgriezties.

      – — Kāpēc? – viņi jautāja visiem korī.

      – — Zeme, jo tā ir apaļa. – atbildēja zvirbulis un viņš atkal cieta. – Es lidoju, saskaņā ar ideju, šeit.. es lidoju. Vai dzirdi Es lidoju, bet negāju un neskrēju … – Stasjans piecēlās un saskrāpēja savu astes kaulu. – aste, vai tā aug?

      – — Nāc, neuztraucies. – iesitās galvaskausā un ieņēma cīņas pozīciju. Kaujinieki sekoja viņam. Stasjans atteicās.

      – — Nē, nē, ko tu?! Es atcerējos. Šī spožā bumba, Saule, ripoja tur … – un norādīja uz austrumiem. – un es lidoju pie viņa atvasēm.. Tātad, mums jānoskrien aizmugurē, kur slēpjas saule, aiz joslas.

      – — Apvārsnis.

      – — Ak jā. Gudrākais rakstnieks. – Stasjans savu pliku spārnu debesīs salidināja kā dzejnieks. – Balso …, u… Īsi sakot, aizmugurē. Kur tas slēpās – es lidoju, bet tagad man jāskrien, kur tas kāpj.

      – — Un kas tur ir? – Kasulija vaicāja.

      – — Tur Čeļabinska, vai drīzāk River Tech. Un kādreiz notika sprādziens un tik daudz garšīgu radioaktīvo vielu, ka viss vienkārši spīd. Un joprojām ir pasaules atkritumu radioatkritumi. Tas ir labs mūžīgajiem laikmetiem. – — Un Stasjans izliekās ar muguru, pakļaujot krūtīm ar riteni.

      – — Nu, tāpēc viņi skrēja, ka mēs turamies apkārt kā irbulīši mucā? – uzlēca Kasulija.

      – — Cīnītāji, būvniecība!! – pavēlēja galvaskausu un visi sašūpojās sakārtoti. – Begoooo, aiz zvirbuļa, gājiens!!!

      Un visi skrēja tieši pretēji, atstājot aiz muguras lauku putekļu bumbuļus. Un saule nolija virs viņu galvām. Viņi paātrinājās tik ātri, ka naktij vairs nebija laika nākt. Un saule lēnām sāka atpalikt un viss notika ātrāk un ātrāk. Un tāpēc skrējēju