Sâkums. Дэн Браун

bija sasniedzis sava ārkārtīgi konservatīvā tēva paspārnē, gandrīz visi spāņu tradicionālisti šķita pārliecināti, ka viņš, tāpat kā līdzšinējie karaļi, nelokāmi ievēros visas tradīcijas, saglabājot Spānijas kroņa cieņu un turpinot uzturēt jau iedibinātās paražas, atzīmēt rituālus un, pats svarīgākais, nezaudēt bijību pret Spānijas bagātīgo katolicisma vēsturi.

      Jau daudzus gadsimtus katoļticīgo karaļu mantojums bija kalpojis par Spānijas morāles centru, tomēr pēdējo gadu laikā sāka rasties iespaids, ka valsts ticības pamats pamazām drūp. Spānijā izcēlās varmācīgas cīņas starp to, kas bija vissenākais, un to, kas bija vismūsdienīgākais.

      Aizvien vairāk brīvdomātāju pārpludināja memuārus un sociālos tīklus ar baumām par to, ka Huljans, beidzot atbrīvojies no tēva ēnas, atklās savu patieso būtību un izrādīsies par pārdrošu, progresīvu, laicīgu valsts vadītāju, kas būs ar mieru sekot tik daudzu Eiropas valstu piemēram un pilnībā atteikties no monarhijas.

      Huljana tēvs vienmēr bija ļoti aktīvi pildījis savus karaļa pienākumus, gandrīz nemaz neļaujot dēlam piedalīties politikā. Karalis atklāti apgalvoja, ka, pēc viņa uzskatiem, Huljanam vajadzētu izbaudīt jaunību. Tikai tad, kad princis būs apprecējies un ticis pie bērniem, viņš beidzot varēs iesaistīties valsts lietās. Un tā nu savas dzīves pirmos četrdesmit gadus, ko nerimtīgi aprakstīja visa Spānijas prese, Huljans bija pavadījis privātskolās, izjādēs, dažādos atklāšanas un labdarības pasākumos un ceļojumos pa visu pasauli. Kaut arī netika paveicis neko ievērojamu, princis tomēr neapšaubāmi bija Spānijas iekārojamākais neprecētais vīrietis.

      Gadu gaitā pievilcīgais princis bija neslēpti saticies ar neskaitāmām brīvām sievietēm, bet nevienai nebija izdevies nolaupīt viņa sirdi, kaut arī viņam piemita bezcerīga romantiķa reputācija. Tomēr pēdējo mēnešu laikā Huljans vairākas reizes bija manīts kopā ar skaistu sievieti, kura gan izskatījās pēc atvaļinātas modeles, taču patiesībā bija ārkārtīgi cienījamā Bilbao Gugenheima muzeja direktore.

      Plašsaziņas līdzekļi nekavējoties sāka slavināt Ambru Vidalu kā "ideāli piemērotu mūsdienīgam karalim". Viņa bija izglītota, panākumiem bagāta un, vissvarīgākais, nebija cēlusies ne no vienas spāņu dižciltīgo ģimenes. Ambra Vidala bija nākusi no tautas.

      Cik varēja noprast, tad arī princis bija vienisprātis ar preses novērtējumu un pēc ļoti īsa aplidošanas posma Ambru Vidalu ārkārtīgi negaidīti un romantiski bildināja, un viņa šo bildinājumu pieņēma.

      Turpmāko nedēļu laikā prese ik dienu rakstīja par Ambru Vidalu, atzīmējot, ka viņa izrādījusies ne tikai par skaistuli vien. Pavisam drīz atklājās, ka viņa ir kvēli neatkarīga sieviete. Kaut gan Ambrai drīzumā vajadzēja kļūt par Spānijas karaļa sievu, viņa kategoriski atteicās ļaut Karaliskajai gvardei traucēt savu ikdienas darbu un bija ar mieru izmantot apsardzi tikai lielu sabiedrisko pasākumu laikā.

      Kad gvardes komandieris neuzkrītoši ieminējās, ka Ambrai vajadzētu sākt nēsāt tērpus, kas būtu daudz konservatīvāki un ne tik pieguloši, Ambra par to publiski pajokoja, ka esot saņēmusi pārmetumus nevis no gvardes, bet gan no garderobes komandiera.

      Viņas seja bija redzama uz visiem liberāļu izdevumu vākiem. "Ambra! Spānijas skaistā nākotne!" Ja viņa atteicās no intervijas, viņu slavināja kā neatkarīgu; piekritusi sniegt kādu interviju, viņa tika slavināta kā pieejama.

      Konservatīvie izdevumi deva prettriecienu, izzobojot jauno, nekaunīgo karalieni un dēvējot viņu par varaskāru oportūnisti, kura varētu bīstami ietekmēt topošo karali. Lai to pierādītu, tika pieminēta neslēptā necieņa, ar kādu Ambra izturējās pret prinča reputāciju.

      Vispirms viņi sāka raizēties par Ambras ieradumu uzrunāt princi Huljanu vienīgi vārdā, izvairoties no tradicionālās paražas dēvēt viņu par donu Huljanu vai viņa augstību.

      Toties otrs iebildums šķita daudz nopietnāks. Jau dažas nedēļas Ambra darba dēļ bija gandrīz pilnīgi pārtraukusi satikties ar princi un tomēr vairākkārt tika manīta Bilbao netālu no muzeja ieturam pusdienas kopā ar cilvēku, kurš nemaz neslēpa, ka ir ateists, – ar amerikāņu tehnoloģiju speciālistu Edmondu Kiršu.

      Kaut gan Ambra uzstājīgi apgalvoja, ka šīs pusdienas ir tikai ieplānotas tikšanās ar vienu no muzeja lielākajiem ziedotājiem, avoti pilī lika noprast, ka Huljana asinis pamazām sāk vārīties.

      Neviens gan nevarētu princi par to vainot – Huljana satriecoši skaistā līgava tikai dažas nedēļas pēc abu saderināšanās sāka lielāko daļu sava laika pavadīt kopā ar citu vīrieti.

      Divdesmit trešā nodaļa

      Lengdona seja vēl aizvien bija cieši iespiesta zālienā. Viņam virsū bija smagi uzgūlis gvards.

      Savādi, taču viņš neko nejuta.

      Viņu bija pārņēmušas juceklīgas un trulas emocijas – sagriezušās skumju, baiļu un sašutuma kārtas. Viens no pasaules ģeniālākajiem prātiem, viņa dārgais draugs, nupat bija nežēlīgi nonāvēts visu acu priekšā. "Viņš nogalināts dažus mirkļus pēc tam, kad grasījās nākt klajā ar sava mūža lielāko atklājumu."

      Nu Lengdons aptvēra, ka bija piedzīvojis ne vien traģisku cilvēka nāvi, bet arī zaudējumu zinātnei.

      "Tagad pasaule varbūt vairs nekad neuzzinās, ko Edmonds bija atklājis." Lengdons pietvīka pēkšņās dusmās. Tad viņu pārņēma tēraudcieta apņēmība. "Es darīšu visu, kas vien būs manos spēkos, lai noskaidrotu, kurš par to ir atbildīgs. Es parādīšu godu tevis atstātajam mantojumam, Edmond. Es gādāšu, lai par tavu atklājumu uzzinātu visa pasaule."

      – Jūs zinājāt, – viņam pie auss griezīgā balsī šņāca sargs. – Jūs devāties uz podija pusi, it kā gaidītu, ka tur kaut kas notiks.

      – Es… tiku… brīdināts, – Lengdons izmocīja, gandrīz nespēdams paelpot.

      – Kas jūs brīdināja?

      Lengdons sev pie vaiga sajuta šķībi sagriezušās radioaustiņas.

      – Tas audiogids… tas ir datorizēts ekskursiju vadītājs. Mani brīdināja Edmonda Kirša dators. Tas viesu sarakstā konstatēja kaut ko neparastu, proti, pensionēta Spānijas flotes admirāļa vārdu.

      Apsargs pieliecās tuvu Lengdonam pie auss, lai varētu labāk sadzirdēt. Radioaustiņās atskanēja sprakšķis, kam sekoja balss. Tā bija aizelsusies un runāja steidzīgi. Kaut gan nebija īpaši labs spāņu valodas pratējs, Lengdons tomēr saklausīja pietiekami daudz, lai varētu atšifrēt nelāgos jaunumus.

      – …el asesino ha huido…

      Slepkava bija aizbēdzis.

      – …salida bloqueada…

      Izeja aizšķērsota.

      – …uniforme militar blanco…

      Izdzirdējis vārdus "militārā uniforma", apsargs nedaudz atslābināja tvērienu.

      – Flotes uniforma? – viņš noprasīja savam partnerim. – Balta… kā admirālim?

      Atbilde bija apstiprinoša.

      "Vinstonam patiešām ir taisnība," Lengdons secināja.

      Apsargs atlaida Lengdonu un piecēlās.

      – Apgriezieties uz muguras! – Lengdons ar pūlēm izpildīja pavēli un atbalstījās uz elkoņiem. Viņam reiba galva. Krūtis sāpīgi smeldza. – Nekustieties! – apsargs pavēlēja.

      Lengdons nemaz negrasījās kustēties; spēcīgais virsnieks, kurš stāvēja blakus, svēra vismaz divsimt mārciņas un jau bija apliecinājis, ka savus darba pienākumus uztver nāvīgi nopietni.

      – Nekavējoties!