Nāras sauciens. Kamilla Lekberga

parāvis, ko tas nozīmē… – Melbergs iztaisnojās no pusguļus stāvokļa krēslā un skatījās uz Patriku.

      – Vai tu kādreiz iemācīsies pieklauvēt pirms ienākšanas? – Policijas šefs sakārtoja sarežģīto sasuku. – Nu? Neredzi, ka esmu aizņemts? Ko tu gribi?

      – Es domāju, ka esam atraduši Magnusu Šelneru.

      Melbergs izslējās taisnāks. – Tiešām? Kur tad viņš ir? Kādā Karību salā?

      – Ne gluži. Viņš ir zem ledus. Netālu no Selvīkas.

      – Zem ledus?

      Ernsts juta gaisā spriedzi un saspicēja ausis.

      – Tikko zvanīja vecs vīrs, kurš tur pastaigājies ar suni un atradis līķi. Protams, vēl nevaram būt droši, ka tas ir Magnuss Šelners, jo līķis nav identificēts, taču tas ir visai ticams.

      – Ko tad tu, velns parāvis, vēl gaidi? – Melbergs prasīja, pielēkdams kājās. Viņš paķēra jaku un paspraucās garām Patrikam. – Nesaprotu, kāpēc šajā iecirknī visi ir tik neaptēsti! Cik daudz laika vajag, lai pavēstītu jaunumus? Braucam! Tu sēdēsi pie stūres! Melbergs jau skrēja uz garāžu, kamēr Patriks aizsteidzās uz savu kabinetu pēc jakas. Viņš nopūtās. Būtu labāk, ja priekšnieks nebrauktu līdzi, taču viņš lieliski saprata, ka Melbergs neparko nelaidīs garām iespēju nokļūt notikumu epicentrā. Ja vien pašam nekas nebūs jādara.

      – Labi, pedāli grīdā! – Melbergs jau sēdēja pasažiera vietā.

      Patriks apsēdās pie stūres un pagrieza aizdedzē atslēgu.

      – Pirmoreiz esat televīzijā? – vīteroja jauna sieviete, uzklādama viņam grimu.

      Kristians noķēra spogulī viņas skatienu un pamāja ar galvu. Mute bija sausa, un plaukstas sasvīdušas. Viņš bija pieņēmis aicinājumu piedalīties TV4 raidījumā “Rīts” pirms divām nedēļām un tagad rūgti nožēloja šo lēmumu. Garajā nakts braucienā ar vilcienu uz Stokholmu viņš bija cīnījies ar impulsu griezties riņķī un braukt mājās.

      Gabija bija sajūsmā, kad bija piezvanījis TV4 producents. Viņš teica – paklīdušas baumas, ka tūliņ pie literatūras debesīm uzlēks jauna zvaigzne, tāpēc viņi gribot rezervēt televīzijas interviju. Gabija bija paskaidrojusi Kristianam, ka šī ir vislabākā reklāmas iespēja grāmatai, ko pat pēc īsas uzstāšanās televīzijā pirkšot kaudzēm.

      Un viņš bija ļāvies pierunāties. Kristians bija atprasījies no darba bibliotēkā, un Gabija bija nopirkusi vilciena biļeti un rezervējusi viesnīcu Stokholmā. Sākumā viņš bija priecājies par iespēju reklamēt “Nāru” televīzijā. Bet kliedzošie avīžu virsraksti nedēļas beigās visu bija sabojājuši. Kāpēc viņš bija ļāvies Gabijas pierunāšanai? Viņš tik daudzus gadus bija dzīvojis pavisam noslēgti, un nu iegalvojis sev, ka jau var iznākt atklātībā. Pat tad, kad sāka pienākt vēstules, Kristians turpināja maldīgi uzskatīt, ka viss beidzies, ka viņš ir drošībā.

      Avīžu virsraksti bija izrāvuši no šiem maldiem. Kāds pamanīs, kāds atcerēsies. Viss atkal nāks gaismā. Viņš nodrebinājās, un grimētāja paskatījās uz viņu.

      – Tikai nesaki, ka salst. Šeit ir ļoti silts. Vai esi kaut ko saķēris? Kristians pamāja ar galvu un pasmaidīja. Tā bija visvienkāršākā atbilde, nevajadzēja neko skaidrot.

      Grims uz sejas izskatījās biezs un nedabisks. Miesas krāsas krēms bija uzklāts pat uz ausīm un plaukstām. Dabiskais ādas tonis televīzijā it kā izskatoties bāls, pat viegli zaļgans. Savā ziņā viņam nebija iebildumu. Grims bija pielīdzināms maskai, aiz kuras varēja paslēpties.

      – Tā. Kārtībā. Paviljona administratore pēc brīža atnāks tev pakaļ. – Grimētāja nopētīja savu darbu, kamēr Kristians skatījās uz sevi spogulī. Maska skatījās uz viņu.

      Pēc dažām minūtēm viņu aizveda uz atpūtas telpu pie televīzijas studijas durvīm.Tur bija saklāts iespaidīgs brokastu bufetes galds, taču viņš apmierinājās ar mazu glāzi apelsīnu sulas. Ķermenī kūsāja adrenalīns, un, ceļot glāzi pie mutes, roka mazliet drebēja.

      – Laiks, – paviljona administratore teica. – Nāc līdzi. – Viņa ar rokas mājienu aicināja Kristianu sekot. Viņš nolika pusizdzerto sulas glāzi. Ceļi ļodzījās, kad viņš sekoja sievietei studijā, kas bija vienu kāpņu posmu zemāk.

      – Sēdies šeit, – viņa čukstēja, ierādīdama vietu. Kristians apsēdās un satrūkās, sajutis uz pleca roku.

      – Piedod. Es tikai piespraudīšu mikrofonu, – čukstēja vīrietis ar austiņām galvā. Kristians pamāja ar galvu. Tagad mute bija vēl sausāka, ja tas vispār bija iespējams, un viņš izdzēra visu priekšā uz galda nolikto ūdens glāzi.

      – Sveiks, Kristian. Priecājos tikties. Lasīju tavu grāmatu un atzīšos, ka, manuprāt, tā ir brīnišķīga. – Kristīna Kaspersena pastiepa sveicienam roku, un, brīdi vilcinājies, Kristians pieklājīgi atņēma sveicienu. Viņa plaukstas bija tik sasvīdušas, ka sieviete droši vien jutās kā sarokojoties ar slapju sūkli. Tad pienāca un apsēdās arī otrs sarunu raidījuma vadītājs Andešs Krafts. Viņš sasveicinājās ar Kristianu un nosauca savu vārdu.

      Uz galda gulēja grāmatas eksemplārs. Viņiem aiz muguras prognozi klāstīja laika ziņu vadītājs, tāpēc saruna bija jāturpina čukstus.

      – Uztraucies? – Kristīna smaidīdama jautāja. – Nevajag.

      Pievērsies tikai mums, un viss būs kārtībā.

      Kristians mēmi pamāja ar galvu. Viņa ūdens glāze bija piepildīta, un viņš to vienā rāvienā izdzēra.

      – Sāksim pēc divdesmit sekundēm, – Andešs Krafts sacīja, piemiegdams viņam ar aci. Kristians juta, ka pretī sēdošā vīrieša un sievietes pašpārliecinātība nomierina viņu. Viņš centās nedomāt par visapkārt esošajām kamerām, kas tūlīt tiešraidē pārraidīs interviju lielai daļai Zviedrijas iedzīvotāju.

      Kristians gribēja ko bilst, bet tieši tobrīd sieviete sāka runāt, skatīdamies punktā viņam aiz muguras, un viņš saprata, ka raidījums ir sācies. Sirds dauzījās, ausīs dunēja, un viņam bija ļoti jāsaņemas, lai dzirdētu, ko Kristīna saka. Pēc īsas iepazīstināšanas viņa uzdeva pirmo jautājumu.

      – Kristian, kritiķi jūsmo par tavu pirmo romānu “Nāra”. Un arī lasītāji izrāda neparasti lielu interesi vēl pirms tā iznākšanas. Kā tu jūties?

      Sākumā balss mazliet drebēja, bet Kristīna nenovērsdamās skatījās acīs viņam, nevis kamerā, kuru viņš manīja ar acs kaktiņu. Dažos vārdos sastostījies, viņš juta, ka pamazām balss kļūst drošāka.

      – Tas ir neticami. Allaž esmu sapņojis kļūt par rakstnieku, un sapņa piepildīšanās un šāda atsaucība pārspēj manas pārdrošākās cerības.

      – Izdevēja tavai grāmatai sarīkojusi pamatīgu publicitātes kampaņu. Plakāti grāmatnīcu skatlogos, un baumo, ka pirmā tirāža bijusi daudz lielāka nekā parasti. Izskatās, ka visu laikrakstu grāmatu apskatnieki sacenšas savā starpā, ar kuriem literatūras dižgariem tevi vislabāk salīdzināt. Vai nekļūst par grūtu? – Andešs Krafts draudzīgi skatījās uz viņu.

      Kristians jutās pašpārliecinātāks, sirds atkal sitās ierastajā ritmā. – Man tas ļoti daudz nozīmē, ka izdevēja man tic un tik plaši reklamē grāmatu. Tomēr es jūtos dīvaini, kad mani salīdzina ar citiem rakstniekiem. Mums katram ir savs atšķirīgs stils. – Nu jau viņš juta zem kājām cietu pamatu. Viņš sāka atbrīvoties, un vēl pēc pāris jautājumiem domāja, ka varētu tā sēdēt un pļāpāt visu dienu. Kristīna Kaspersena kaut