Nāras sauciens. Kamilla Lekberga

no laikapstākļiem, un katrs noietais metrs bija uzvara.

      Suns atkal parādījās redzeslokā. Nu jau viņš bija liedagā, kaut ko ošņāja netālu no Selvīkas peldvietas un reizēm paskatījās atpakaļ, lai pārliecinātos, ka saimnieks nav apmaldījies. Jēte izmantoja iespēju apstāties un atvilkt elpu. Simto reizi viņš iebāza roku kabatā un pataustīja līdzi paņemto mobilo telefonu. Jā, tas aizvien bija turpat. Drošības pēc viņš to izņēma un pārbaudīja, vai aparāts ir ieslēgts un vai nejauši nav izslēdzies zvans. Viņš negribēja palaist garām zvanu, bet neviens nebija zvanījis. Vīrietis nepacietīgi iebāza telefonu atpakaļ kabatā.

      Viņš zināja, ka ir smieklīgi katras piecas minūtes skatīties telefonā. Viņi bija apsolījuši zvanīt, kad brauks uz slimnīcu. Viņa pirmais mazbērns. Meita Īna bija pārstaigājusi nolikto laiku gandrīz par divām nedēļām, un Jēte nespēja saprast, kā viņa ar vīru varēja būt tik mierīga. Godīgi sakot, viņš pat saklausīja aizkaitinājumu meitas balsī, kad todien desmito reizi piezvanīja, lai apjautātos, vai nekas vēl nenotiek. Izskatījās, ka viņš ir daudz vairāk nobažījies nekā viņi. Pēdējās naktis viņš lielākoties bija pavadījis nomodā, skatīdamies te uz modinātājpulksteni, te mobilo telefonu. Parasti šādas lietas notika nakts vidū. Un ja nu viņš bija ieslīdzis pārāk ciešā miegā un nebija dzirdējis zvanu?

      Jēte nožāvājās. Bezmiega naktis bija atstājušas savas pēdas. Īnas un Jespera paziņojums, ka viņi gaida bērnu, uzvandīja tik daudz jūtu. Viņš to uzzināja pāris dienu pēc tam, kad pēc kritiena bija ar ātro palīdzību aizvests uz Udevallas slimnīcu. Viņi bija gribējuši mazliet nogaidīt ar šo paziņojumu, jo grūtniecība vēl bija tikai pašā sākumā un paši tikko bija uzzinājuši. Bet neviens neticēja, ka Jēte izdzīvos. Viņi pat nebija droši, vai viņš tos dzird, gulēdams slimnīcas gultā, pieslēgts pie dažādām caurulēm un aparātiem.

      Bet viņš dzirdēja; viņš bija dzirdējis katru vārdu. Un šie jaunumi bija tieši tas, pie kā viņa spītīgais gars varēja pieķerties. Kaut kas, kā dēļ dzīvot. Viņš būs vectēvs. Vienīgajai meitai, viņa acuraugam, būs bērns. Kā viņš varēja palaist garām tik svarīgu notikumu. Jēte zināja, ka Brita Māri viņu gaida, un viņam nebūtu nekas pretī atteikties no dzīves, lai tikai vēlreiz viņu ieraudzītu. Kopš viņa bija nomirusi un atstājusi viņus ar Īnu vienus, viņam sievas trūka katru dienu, katru minūti. Bet tagad viņš bija vajadzīgs, kā Jēte paskaidroja Britai Māri, stāstīdams, ka vēl nevar viņai piebiedroties, jo bija vajadzīgs meitai šaipasaulē.

      Bet Brita Māri saprata. Viņš zināja, ka tā būs. Viņš bija atguvis samaņu, pamodies no miega, kas bija pavisam citāds un daudzējādā ziņā vilinošs. Viņš bija izkāpis no gultas, un katrs solis kopš tā laika tika sperts mazā mazdēla vai mazmeitas vārdā. Viņam bija tik daudz ko dot, un viņš grasījās izmantot katru uzdāvināto dzīves minūti, lai lutinātu šo mazbērnu. Lai Īna un Jespers iebilst, cik tīk. Tā bija vectēva privilēģija.

      Mobilais telefons kabatā spalgi iezvanījās, tas viņu iztrūcināja un izrāva no pārdomām. Viņš ar skubu izrāva telefonu, gandrīz nomezdams zemē. Ieskatījās displejā. Pleci saguma, ieraugot laba drauga vārdu. Viņš neuzdrīkstējās atbildēt. Negribēja, lai līnija būtu aizņemta, kad zvanīs meita.

      Viņš vairs neredzēja Rokiju, tāpēc iebāza mobilo atpakaļ kabatā un kliboja uz vietu, kur pēdējoreiz bija redzējis suni. Ar acs kaktiņu viņš pamanīja kaut ko košu un pagrieza galvu, lai paskatītos uz ūdeni.

      – Rokij! – viņš sauca, balsī bija jaušams satraukums. Suns bija izgājis uz ledus. Dzīvnieks bija gandrīz divdesmit metru attālumā, stāvēja galvu nolaidis. Izdzirdējis Jētes saucienu, viņš sāka mežonīgi riet un skrāpēt ledu. Jēte aizturēja elpu. Ja ziema būtu auksta, viņš tik ļoti neuztrauktos. Visai bieži, parasti pēc Jaunā gada, viņi ar Britu Māri bija iesaiņojuši sviestmaizes un termosu ar kafiju un devušies pastaigā pāri ledum uz vienu no tuvējām salām. Bet šoziem ūdens te sasala, te atkusa, un viņš zināja, ka šādam ledum nevar uzticēties.

      – Rokij! – viņš atkal sauca. – Nāc šurp! – Viņš mēģināja saukt bargā balsī, bet suns neklausīja.

      Tagad Jētem galvā bija tikai viena doma. Viņš nevarēja zaudēt Rokiju. Suns ietu bojā, ja izkristu cauri ledum un nonāktu saltajā ūdenī, Jēte vienkārši nevarēja to pieļaut. Viņi bija biedri vairāk nekā desmit gadus, un gara acīm viņš bija iztēlojies tik daudz ainu, kurās vēl nedzimušais mazbērns spēlējas ar suni. Viņš nespēja iedomāties dzīvi bez Rokija.

      Vīrietis gāja gar krastu, tad ar vienu kāju pārbaudīja ledu. Acumirklī uz virsmas parādījās neskaitāmas sīciņas plaisiņas, bet ledus izturēja. Acīmredzot tas bija pietiekami biezs, lai izturētu viņa svaru, tāpēc Jēte gāja pie Rokija, kurš aizvien rēja un skrāpēja ledu.

      – Nāc šurp, puika, – Jēte aicināja, bet suns palika, kur bijis, un nekustēja ne no vietas.

      Šeit ledus šķita biezāks nekā pie krasta, tomēr Jēte nolēma samazināt risku, noguļoties uz vēdera. Viņš ar pūlēm nometās ceļos un pēc tam nolaidās garšļaukus, cenzdamies nelikties ne zinis par aukstumu, kas durstīja ķermeni, lai gan viņš bija satuntuļojies ziemas drēbēs.

      Bija grūti rāpot uz vēdera. Kājas slīdēja, kad viņš centās atsperties, un Jēte vēlējās, kaut nebūtu bijis tik iedomīgs un uzvilcis apavus ar dzelkšņiem. Tā slidenā laikā darīja visi prātīgi Zviedrijas pensionāri.

      Viņš paskatījās apkārt un pamanīja divas rungas, ko varētu izmantot. Jētem izdevās līdz tām aizrāpot un izmantot kā improvizētus ledus cirvjus. Tagad kļuva vieglāk, centimetru pēc centimetra viņš tuvojās sunim. Reizēm Jēte mēģināja Rokiju atkal pasaukt, bet tas bija tik ļoti ieinteresējies par savu atradumu, ka ne mirkli nenovērsa no tā skatienu.

      Kad Jēte bija gandrīz sasniedzis Rokiju, viņš dzirdēja, ka ledus zem viņa svara sāk brakšķēt. Viņš iedomājās, kāda tā būtu ironija, ja, pavadījis daudzus mēnešus atgūstot kustīgumu, tagad ielūztu Selvīkas ledū un noslīktu. Taču ledus vēl izturēja, un viņš bija tik tuvu, ka varēja pasniegties un pieskarties Rokija kažokam.

      – Labi, puika, tev nevajadzētu te palikt, – viņš glāsmaini teica, pierāpodams vēl tuvāk, lai satvertu suņa kaklasiksnu. Viņam nebija ne jausmas, kā aizvilks sevi un iespītējušos suni līdz krastam. Bet gan jau kaut kā.

      – Nu, kas tev tur ir tik interesants? – Viņš sagrāba Rokija kaklasiksnu. Tad paskatījās lejup.

      Tajā brīdī kabatā iezvanījās mobilais telefons.

      Pirmdienas rītā, kā parasti, bija grūti pieķerties darbam. Patriks sēdēja, sacēlis kājas uz rakstāmgalda malas. Viņš cieši vēroja Magnusa Šelnera fotogrāfiju, it kā vēlētos to pierunāt atklāt, kur viņš ir. Vai drīzāk – kur ir viņa mirstīgās atliekas.

      Turklāt Patriks raizējās par Kristianu. Viņš atvēra rakstāmgalda atvilktni labajā pusē un izņēma plastmasas maisiņu ar vēstuli un kartīti. Viņam būtu gribējies abas nosūtīt uz ekspertīzi, pameklēt pirkstu nospiedumus. Taču bija tik maz informācijas, un vēl nekas nebija noticis. Pat Ērika, kas atšķirībā no Patrika bija izlasījusi visas vēstules, nevarēja droši pateikt, ka kāds vēl Kristianam ļaunu. Taču viņas instinkts brīdināja, ka viņam draud briesmas. Un Patriks domāja tāpat. Viņi abi juta šajos vārdos kaut ko naidīgu. Viņš pie sevis pasmaidīja. Kas par vārdu izvēli. Naidīgs. Nav gluži zinātniska definīcija. Taču šķita, ka vēstules pauž vēlmi darīt ļaunu. Tas bija visprecīzākais vērtējums. Un šīs izjūtas darīja viņu bažīgu.

      Viņš bija apspriedies ar Ēriku, kad sieva atgriezās no Kristiana apciemojuma. Patriks arī bija gribējis aiziet aprunāties ar viņu, taču Ērika bija atrunājusi.