Nāras sauciens. Kamilla Lekberga

nu jā, man par to nekas vairāk nav sakāms. – Viss ķermenis bija sasprindzis, un viņš zem galda slaucīja plaukstas biksēs.

      – Paldies, ka atnāci pie mums uz sarunu par savu kritiķu augsti novērtēto romānu “Nāra”. – Andešs Krafts pacēla pret kameru grāmatu un smaidīja. Kristianu pārņēma atvieglojums, kad viņš saprata, ka intervija ir galā.

      – Izdevās diezgan labi, – Kristīna Kaspersena teica, savākdama papīrus.

      – Jā, tiešām, – Andešs Krafts piekrita, celdamies kājās. – Atvainojiet, bet man jāsteidzas vadīt televīzijas spēli.

      Vīrietis ar austiņām galvā atbrīvoja Kristianu no mikrofona, lai viņš var piecelties. Viņš pateicās Kristīnai un sekoja paviljona administratorei laukā no studijas. Rokas joprojām trīcēja. Viņi uzkāpa pa kāpnēm, pagāja garām bufetes galdam un izgāja saltajā gaisā. Viņš jutās apžilbis un apjucis un nebija īsti drošs, vai grib tikties ar Gabiju no izdevniecības, kā iepriekš bija sarunājuši.

      Taksometrs brauca uz centru, un viņš skatījās laukā pa logu. Viņš juta, ka zaudējis kontroli.

      – Labi, kā tas notiks? – Patriks skatījās pāri ledus klajumam jūrā.

      Tūrbjērns Rūds kā parasti nemaz neizskatījās uztraucies. Viņš allaž saglabāja mieru, lai cik sarežģīts būtu paredzamais uzdevums. Viens no Udevallas kriminālistikas ekspertiem bija pieredzējis atrast izeju no visdažādākajām situācijām.

      – Jāizzāģē ledū āliņģis un jāizvelk viņš ar virvi.

      – Vai ledus izturēs jūsu svaru?

      – Ar īsto aprīkojumu sarežģījumiem nevajadzētu rasties. Manuprāt, vairāk būtu jāuztraucas, ja izzāģēsim āliņģi, bet ķermenis atbrīvosies un straume to zem ledus aizraus prom.

      – Kā jūs to novērsīsiet? – Patriks vaicāja.

      – Vispirms izurbsim mazu caurumiņu un satversim ķermeni, tad uzlauzīsim vairāk ledus.

      – Vai esat kādreiz ko tādu darījuši? – Patriks aizvien nebija pārliecināts.

      – Hmm… – Tūrbjērns vilcinājās, apsvērdams jautājumu. – Nē, šķiet, ka mums vēl nav bijis ledū iesalis līķis. Es atcerētos, ja būtu bijis.

      – Skaidrs, – Patriks teica, atkal pievērsdams skatienu vietai, kur it kā gulēja līķis. – Ķerieties klāt un dariet, kas jādara. Man jāaprunājas ar liecinieku. Patriks ievēroja, ka Melbergs iegrimis sarunā ar vīrieti, kurš bija atradis līķi. Bertilam nedrīkstēja ļaut ilgāku laiku uzturēties kāda cilvēka sabiedrībā neatkarīgi no tā, vai tas bija liecinieks vai kāds cits.

      – Sveiki. Mani sauc Patriks Hedstrēms, – viņš teica, piegājis pie Melberga un viņa sarunbiedra.

      – Jēte Pēšons, – vīrietis sarokodamies atbildēja, vienlaikus cenzdamies savaldīt žiperīgu zeltaino retrīveru.

      – Rokijs grib skriet atpakaļ. Man nebija viegli aizdabūt viņu līdz sauszemei, – Jēte teica, asi paraudams pavadu, rādot sunim, kurš te ir noteicējs.

      – Vai viņu atrada jūsu suns?

      Jēte pamāja ar galvu. – Jā, viņš izskrēja uz ledus un atteicās nākt atpakaļ. Stāvēja un rēja. Es baidījos, ka ielūzīs ledū, tāpēc gāju pakaļ. Un tad es ieraudzīju… – Vīrietis nobālēja, atcerēdamies līķa seju zem ledus kārtas. Tad viņš noskurinājās un vaigos atgriezās sārtums. – Vai es jums vēl ilgi būšu vajadzīgs? Meita brauc uz dzemdību namu. Pirmais mazbērns.

      Patriks pasmaidīja. – Tad es saprotu, kāpēc gribat tikt prom. Palieciet vēl pavisam mazu brītiņu, un mēs jūs palaidīsim, lai neko nenokavējat.

      Tas Jēti apmierināja, un Patriks uzdeva vēl dažus jautājumus. Taču jau drīz kļuva skaidrs, ka neko vairāk vīrietis nevarēja piebilst. Viņam vienkārši bija tā nelaime nokļūt nepareizajā vietā nepareizajā laikā vai varbūt pareizajā vietā pareizajā laikā atkarībā no tā, kā uz to skatās. Pierakstījis kontaktinformāciju, Patriks ļāva topošajam vectēvam Jētem pamest notikuma vietu. Viņš, mazliet pieklibodams, aizsteidzās uz autostāvlaukumu.

      Patriks atgriezās krastā vistuvāk vietai, kur kriminālistikas eksperts tobrīd rūpīgi ielaida āķi ledū izurbtā caurumā un piestiprināja pie līķa. Drošības dēļ eksperts bija nogūlies uz vēdera, un viņam ap vidu bija apsieta virve. Virve un pie āķa piestiprinātais kabelis sniedzās līdz krastam.Tūrbjērns negrasījās riskēt ar saviem darbiniekiem.

      – Kā jau teicu, tiklīdz būsim viņu pieāķējuši, izzāģēsim ledū lielāku āliņģi un izvilksim laukā. – Patriks salēcās, pie kreisās auss izdzirdēdams Tūrbjērna balsi. Viņš bija tā iegrimis notiekošā vērošanā, ka nedzirdēja kolēģa tuvošanos.

      – Vai tad vilksiet viņu krastā?

      – Nē. Negribam pazaudēt pierādījumus, kas varētu būt palikuši uz drēbēm. Mēģināsim viņu iecelt līķu maisā turpat uz ledus un tikai tad vilksim uz krastu.

      – Vai tiešām pēc tik ilga laika ūdenī var būt saglabājušies kādi pierādījumi? – Patriks skeptiski jautāja.

      – Lielākā daļa droši vien ir gājusi bojā, bet nekad neko nevar zināt. Varbūt kaut kas ir kabatās vai apģērba krokās. Labāk neriskēsim.

      – Tev noteikti taisnība. – Patrikam šķita maz ticams, ka viņi ko atradīs. Viņš arī agrāk bija redzējis no ūdens izceltus līķus, un, ja viņi tajā gulējuši krietnu laiku, nekas daudz nebija saglabājies.

      Viņš pielika virs acīm plaukstu. Saule bija pakāpusies mazliet augstāk debesīs, un ledus spīdēja tik žilbinoši, ka acīs sariesās asaras. Samiedzis acis, viņš redzēja, ka āķis acīmredzot ir piestiprināts, jo tobrīd ledū tika zāģēts lielāks āliņģis. Lēni, ļoti lēni no ūdens tika izcelts līķis. Tas notika pārāk tālu, lai Patriks saskatītu sīkumus, un labi, ka tā.

      Uz ledus uzmanīgi izrāpoja vēl viens eksperts, un, kad ķermenis bija pavisam izcelts no ūdens, divi roku pāri to uzmanīgi ieguldīja melnā līķu maisā, kuru pēc tam rūpīgi aiztaisīja. Viņi pamāja vīriem krastā, un kabelis nospriegojās. Centimetru pēc centimetra maisu vilka uz sauszemi. Patriks instinktīvi pakāpās atpakaļ, kad tas pietuvojās, taču tad nolamāja sevi, ka izturas kā mīkstčaulis. Viņš lūdza ekspertiem atvērt maisu un saņēmās paskatīties uz vīrieti, kurš bija gulējis zem ledus. Aizdomas apstiprinājās. Viņš bija gandrīz pārliecināts, ka atraduši Magnusu Šelneru.

      Skatīdamies, kā eksperti hermētiski noslēdz maisu, tad paceļ un aiznes līdz zālienam aiz peldvietas, kas kalpoja par stāvlaukumu, viņš jutās iekšēji iztukšots. Pēc desmit minūtēm līķis jau bija ceļā uz tiesu medicīnas laboratoriju Gēteborgā, kur tiks veikta sekcija. No vienas puses, tas nozīmēja, ka tagad viņi saņems atbildes un varēs sekot pēdām. Būs kaut kāds atrisinājums. Bet, no otras puses, tiklīdz būs apstiprināta bojāgājušā personība, viņam to vajadzēs paziņot ģimenei. Un to nu viņš nepavisam neilgojās darīt.

      Beidzot atvaļinājums bija galā. Tēvs bija sakravājis visas viņu mantas, salicis mašīnā un motormājā. Māte, kā parasti, gulēja gultā. Viņa bija vēl vājāka, vēl bālāka. Tagad viņa teica, ka vēlas vienīgi braukt mājās.

      Beidzot tēvs bija izstāstījis, kāpēc viņa izskatās tik slima. Izrādījās, ka patiesībā viņa nemaz nebija slima. Viņai tikai vēderā bija bērniņš. Mazs brālītis vai māsiņa. Viņš nesaprata, kāpēc viņai tāpēc jājūtas tik slikti. Bet tēvs teica, ka tā ir.

      Sākumā viņš priecājās. Brālis