Hipnotizētājas mīlas stāsts. Laiena Moriartija

vēl kaut kas cits. Nežēlīgi izveicīgi viņa atlobīja savas apziņas kārtas, lai atklātu kailo, neglīto patiesību.

      Viņa gribēja kļūt par šī bērna pamāti. Viņa gribēja, lai viņu kāzās viņš būtu ģērbies glītā, mazā uzvalciņā. Viņa gribēja, lai viņš kļūtu par lielo brāli viņas pašas mazulim, jo viņai bija trīsdesmit pieci gadi, un vairāk olšūnu viņai nevarēja būt. Viņa gribēja, lai šī zēna tētis būtu viņas īstais, jo viņa vairs nespēja atvērt nevienu briesmīgās interneta iepazīšanās vietnes profilu un ieraudzīt kārtējo plikpauraino, tuklo pusmūža vīrieti, kurš iedomīgi blenza viņai pretī no datora ekrāna, pieprasīdams "slaidu dāmu, kura gādā par sevi, ar kuru varētu samīļoties un doties ilgās pastaigās pa pludmali". Jā, viņa gribēja, lai šis bērns viņu mīl, pieņem viņu un paglābj no tuklu, iedomīgu vīriešu mīlestības izpausmēm.

      Un, protams, tas viss bija par daudz, par ātru un ļoti mulsinoši, un, ja šis bērns sajutīs viņas neprātīgo izmisumu (un viņai bija aizdomas, ka bērni, tāpat kā suņi, prata instinktīvi sajust bailes), tad…

      Pie durvīm kāds nepacietīgi piezvanīja.

      Elena paskatījās pulkstenī. Kliente, kurai vajadzēja ierasties divos. Lēkdama pār pakāpieniem, viņa noskrēja lejā, tad apstājās un, kā jau pirms katras vizītes, noskaitīja savu ierasto apgalvojumu: ieelpa, tagad es pilnīgi pievēršos vienīgi šim klientam, izelpa, es sniegšu viņam visu, ko vien spēju.

      Viņa atvēra durvis, smaidīdama mierīgi un profesionāli. Neirotiskā Elena bija droši noglabāta aizslēgtā skapī kaut kur prāta tālākajā stūrī.

      Bija atnākusi Rozija: topošā līgava, kura bija apsolījusi savam līgavainim, ka līdz kāzām pārstās smēķēt.

      Tā bija apaļīga neliela auguma sieviete ar lielām, uzticīgām, apaļām acīm. Starp viņas priekšzobiem bija sīciņa sprauga, kas lika viņai izskatīties nevainīgai un bērnišķīgai. Patiesībā Elena nemaz nespēja iztēloties viņu smēķējam. Tas būtu tāpat kā noskatīties uz mazu ķiparu ar cigareti mutē.

      Pirmā seansa laikā Rozija bija ieminējusies, ka precas ar Īanu Romenu, un gaidpilni uzlūkojusi Elenu.

      Tātad man ir jāzina, kas viņš tāds ir, Elena nodomāja.

      – Viņš darbojas plašsaziņas līdzekļu jomā, – Rozija paskaidroja. – Viņš ir ļoti… ē… slavens.

      Un tad Elena iedomājās: Īans Romens! Tas bija viens no vārdiem, kuri ienāca zemapziņā osmozes ceļā. Šim vīrietim piederēja laikraksti, televīzijas stacijas vai kaut kas tamlīdzīgs. Viņa vārds bija lasāms finanšu lappusēs. Elena gan parasti nemēdza tās lasīt.

      – Tātad pēc kāzām mani sauks Rozija Romena, – Rozija klusi, neīsti iesmējās.

      – Uzvārds jau nav jāmaina, – Elena aizrādīja.

      – Nē, nē, es jau neesmu nekāda karjeras sieviete vai kas tamlīdzīgs, – Rozija noraidoši atmeta ar roku, it kā viņai nupat būtu piedāvāts kaut kas pārāk dārgs. – Es esmu tikai parasts cilvēks.

      Izskatījās, ka Rozijai šodien ir slikts garastāvoklis. Sieviete pagrozīja galvu, it kā viņai sāpētu kakls, un tad spēcīgi paraustīja džempera apkakli, it kā tas mazgājot būtu sarāvies.

      – Kā sokas ar kāzu plānošanu? – Elena apvaicājās, vezdama viņu augšā pa kāpnēm.

      – Labāk nejautājiet, – Rozija atteica.

      – Ak vai.

      – Ir muļķīgi atmest smēķēšanu, kad no stresa var prātu zaudēt.

      – Nav teikts. Bieži vien paradumus visvieglāk ir mainīt tad, kad ikdienas rutīna ir izjaukta.

      – Var jau būt. – Rozija nešķita pārliecināta.

      Kad abas iegāja stiklotajā kabinetā, Elena redzēja, ka Rozijas pleci atslābst. Gaismas un okeāna ainavas apvienojums bija tik iedarbīgs, ka dažkārt viņai šķita: droši vien klientu labā nemaz nevajadzētu darīt neko daudz, vienīgi atļaut viņiem tur pasēdēt.

      – Kā tad īsti sokas? – Elena apvaicājās, kad viņas jau grasījās apsēsties.

      – Es joprojām kūpinu kā skurstenis, – Rozija atcirta. Pirms vēl Elena bija paguvusi atbildēt, Rozija noteica: – Piedodiet. Tā nav jūsu vaina. Es zinu, ka pati esmu vainīga. Es pat neesmu noklausījusies to disku, kuru jūs man iedevāt.

      Elena bija viņai iedevusi vienu no saviem diskiem ar īpaši sagatavotām instrukcijām smēķēšanas ieraduma izbeigšana. Viņa tos bija sagatavojusi pirms vairākiem gadiem, un klienti par tiem bieži vien izteicās jūsmīgi, lai gan viņai pašai sava balss šķita neizturama.

      – Kāpēc jūs to nenoklausījāties?

      Daudzi klienti nemaz nemēģināja noklausīties Elenas diskus, un viņi to vienmēr paziņoja, izskatīdamies vainīgi un izaicinoši, it kā būtu spiesti atzīt, ka nav izpildījuši mājasdarbu, tomēr apzinātos, ka par to nedraud nekādas nepatikšanas, jo viņi taču bija pieauguši, turklāt par to visu maksāja.

      Rozija paraustīja plecus.

      – Nezinu. Šķiet, es spēju domāt vienīgi par kāzām. Piemēram, man riebjas tā krāsa, kuru es izraudzījos līgavas māsu kleitām. Aprikožu tonis! Ir tāda sajūta, it kā mani būtu piemeklējis īslaicīgs neprāts.

      Viņa paņēma no trauka šokolādes konfekti un tad atkal ļāva tai iekrist atpakaļ.

      – Mans līgavainis pārstāja smēķēt pirms daudziem gadiem. Kādu dienu, braukdams pa F3 šoseju, viņš vienkārši tā izlēma. Nolaida logu, izmeta ārā pustukšo cigarešu paciņu un vairs nekad nesmēķēja.

      – Piegružotājs, – Elena noteica.

      Rozija pārsteigta uzlūkoja viņu un ieķiķinājās.

      – Jā. – Tad sievietes smaids pēkšņi pagaisa, it kā viņa būtu pieķerta.

      Kaut kas te īsti nebija kārtībā. Elenai radās sajūta, ka Rozija viņai melo. Protams, cilvēki vienmēr meloja, vai nu apzināti, vai arī neapzināti.

      – Vai jūs gribat izbeigt smēķēt? – Elena noprasīja.

      Rozija iepleta acis.

      – Protams!

      – Vai zināt, dažreiz zemapziņā pastāv šķēršļi, kas neļauj mums atbrīvoties no kāda ieraduma. Manprāt, mēs šodien varētu paveikt kaut ko nedaudz atšķirīgu un papētīt šo jomu.

      – Protams, – Rozija nopūtās. – Kaut gan es jums varu pateikt, ka tur nav nekā noslēpumaina. Man vienkārši trūkst gribasspēka.

      – Nu, paskatīsimies. – Elena uz mirkli apklusa, mēģinādama izlemt, kādu paņēmienu izmantot. Tad viņai prātā iešāvās īsti piemērota metafora. – Kādu krāsu jūs būtu labprātāk izvēlējusies savām līgavas māsām?

      – Zilo, – Rozija tūlīt atteica.

      – Labi. Vai jūs varētu uz sienas izvēlēties kādu vietu, uz kuru koncentrēt uzmanību? Kur vien vēlaties?

      Rozija nopūtās, paraustīja plecus un palūkojās apkārt. Tad, ar skatienu ieurbusies tai pašā tālākajā labajā telpas stūrī, ko mēdza izvēlēties gandrīz visi, viņa paziņoja:

      – Gatavs.

      – Drīz jūs samirkšķināsiet acis.

      Rozija samirkšķināja acis.

      – Tieši tā, – Elena sirsnīgi sacīja. – Un agri vai vēlu jūsu acis aizvērsies. Tas