Hipnotizētājas mīlas stāsts. Laiena Moriartija

vien uztvēra visu pārāk burtiski. Vīriešu dzimuma klients vēlāk varētu pateikt: jums vajadzēja vispirms likt man uzklāt gruntējumu. Sievietēm bija nosliece aizdomāties par citām lietām. Viena no viņas pirmajām klientēm bija teikusi, ka viņai ļoti patīk cepināties saulē, un Elena, nospriedusi, ka ir izvēlējusies pavisam drošu metodi, bija sākusi runāt par gulēšanu tropu pludmalē. Vēlāk kliente bija atzinusies, ka visu seansa laiku pūlējusies izvēlēties sev vispiemērotāko peldkostīmu.

      Elena vēroja, kā Rozijas acis aiz plakstiņiem strauji grozās. Viņas ķermenis saspringa: pleci uzrāvās, rokas ieķērās krēsla malās, pirksti iespiedās dziļi ādā. Aiz loga pāri saulei aizpeldēja mākonis, un gaismas stars atspīdēja Rozijas masīvā saderināšanās gredzena briljantos.

      – Ikreiz, redzot, kā kustas ota, sajūtiet, kā jūsu ķermenis aizvien vairāk atslābst. Jūs droši vien manīsiet, ka sākat elpot vienā ritmā ar otas kustībām. Augšup… lejup… ieelpa… izelpa… augšup… un… lejup. Ieelpa… izelpa.

      Viņa redzēja, ka Rozijas mazo, melno feju zābaciņu purngali pavēršas uz āru. "Vēro viņu kājas," Flins savulaik bija mācījis. "Tās viņus nodod."

      – Siena ir gandrīz pabeigta. Kad tā būs kļuvusi viscaur zila… vai varbūt nedaudz vēlāk… jūs sajutīsieties tik burvīgi atslābinājusies kā vēl nekad.

      Rozijas mute pavērās, seja atslāba, galva nokārās uz vienu pusi. Dažas no viņas klientēm, uzzinot, kā izskatījušās transa laikā, noteikti būtu šausmu pārņemtas. Elena par to nevienam nemēdza ieminēties arī tad, ja runāja ar citiem hipnoterapeitiem. Šķita, ka tas ir kaut kas ārkārtīgi personisks, kas viņai ir kopīgs ar saviem klientiem.

      Labi, Elena, ko tieši tu grasies darīt ar zilo sienu sev priekšā?

      Viņa to zināja. Dažreiz strādājot viņa jutās neveikla un samocīta. Citkārt, piemēram, šodien, viss norisinājās dabiski un plūstoši. Arī viņu pašu bija pārņēmis viegls transs. Viņa bija nonākusi tā dēvētajā "zonā".

      – Rozij, jūs spējat pārvērst šo sienu par krāšņu, tumši zilu aizkaru, līdzīgu skatuves priekškaram. Un aiz šī aizkara jūs gaida kāds nozīmīgs cilvēks. Es nezinu, kurš tas ir, taču šis cilvēks ir ļoti gudrs, un jūs viņam pilnīgi uzticaties. Tūlīt jūs atvilksiet aizkaru, un šis cilvēks jūs jau gaidīs. Varbūt viņš pat panāksies uz priekšu, lai jūs apskautu.

      Viņa nogaidīja un vēroja.

      – Vai jūs esat kopā ar šo cilvēku?

      Rozija pacēla labo rādītājpirkstu; abas bija vienojušās, ka šāds signāls nozīmēs "jā".

      – Es ticu, ka šis cilvēks vēlas jums kaut ko pavēstīt. Varbūt viņš varēs pateikt, kāpēc jums ir tik grūti pārstāt smēķēt, vai dos spēku atteikties no šī ieraduma. Tagad es nedaudz paklusēšu, kamēr jūs paklausīsieties, ko viņš saka.

      Saulei priekšā atkal aizslīdēja mākonis, un telpu piepildīja siltums. Elena juta, ka viņas krūtis cilājas tieši Rozijas elpas ritmā. Rozijas seja vēl aizvien izskatījās neizteiksmīga, tomēr viņa bija sākusi kodīt lūpu.

      Pēc neilga brīža Elena atkal ierunājās.

      – Rozij, – viņa sacīja, – varbūt jūs gribētu man pastāstīt, ko esat uzzinājusi. Protams, ja vien vēlaties man to teikt.

      Rozija mirkli klusēja. Tad viņa sāka runāt. Viņas piesmakusī balss skanēja monotoni un lēni.

      – Es negribu ar viņu precēties, – viņa sacīja. – Lūk, kāpēc es negribu pārstāt smēķēt… tāpēc, ka negribu precēties.

      Elena strauji savilka uzacis, un viņas skatiens aizslīdēja pie mirdzošajiem briljantiem Rozijas pirkstā.

      – Patiesībā man viņš nemaz tik ļoti nepatīk, – Rozija piebilda.

      – Tā, šis ir mans dēls Džeks!

      Patriks stāvēja Elenas priekšnamā, uzlicis plaukstas uz dēla kalsnajiem pleciem.

      – Nu, sveiks, Džek! Kā tev klājas? – Elena runāja tieši tā, kā bija baiļojusies: kā bibliotekāre, kura lasa bērniem pasakas.

      – Labi, paldies. – Zēns aši uzmeta Elenai skatienu un atka novērsās. Viņam bija tādas pašas nedaudz iegarenas, gaiši zaļas acis kā tēvam. Biezie, gaišie mati bija gari, izspūruši un virs ausīm apcirpti kā sešdesmito gadu rokzvaigznei.

      – Labi! Nu, tad jau… lieliski! Ceru, ka tev garšo sviestmaizes ar desu. – Sev par priecīgu atvieglojumu, Elena pirms viņu ierašanās saldētavā bija atradusi dažas desiņas.

      Šķita, ka Džeks to nemaz nav dzirdējis. Viņš bija nodūris galvu un raustīja savu sporta kreklu, it kā vēlētos pārbaudīt auduma izturību.

      Patriks noklepojās.

      – Elena tev uzdeva jautājumu, draudziņ.

      – Neuzdeva vis.

      – Uzdeva gan. Viņa apvaicājās, vai tev garšo desas. Tev taču ļoti garšo desas, vai ne?

      Džeks paraustīja plecus, lai nokratītu tēva rokas.

      – Patiesībā man negaršo desas, tēt. Un vispār viņa nemaz nejautāja, vai man garšo desas. Viņa teica: ceru, ka tev garšo sviestmaizes ar desu. Tas nav nekāds jautājums. Tas ir teikums. Saproti? Viņa neteica: es ceru, ka tev garšo desas.

      – Labi, tātad… – Elena iesāka.

      – Man ļoti garšo pica. Tu teici, ka es šovakar varēšu pasūtīt picu.

      – Es teicu, ka varbūt mēs šovakar pasūtīsim picu, bet, ja Elena tev ir pagatavojusi sviestmaizes ar desu, tad tās tu arī ēdīsi. – Patriks veltīja Džekam bargu, tēvišķīgu un zināmas panikas pilnu skatienu.

      – Patiesībā es tās vēl nemaz neesmu pagatavojusi, – Elena iejaucās. – Ja tev labāk garšo pica, Džek, tu vari to dabūt, protams, ka vari.

      – Jā. Paldies, es to gribētu! – Džeks skaļi nopūtās, it kā beidzot būtu izdzirdējis saprātīgu valodu. – Vai tagad es varu paskatīties savu filmu?

      – Džek. Lūdzu. Nevajag jau uzreiz skatīties filmu. Tas nav pieklājīgi.

      Elena redzēja, ka Patriks ir ievilcis vaigus, it kā viņa zobi būtu cieši sakosti. Viņš izmisīgi vēlējās, lai Džeks uz viņu atstātu labu iespaidu. Viņas uztraukums pagaisa.

      – Tas nekas, – viņa uzrunāja Džeku. – Mans atskaņotājs ir sabojājies, bet tu vari noskatīties filmu manā datorā, ja vien esi ar mieru.

      – Jā, esmu gan, – Džeks laipni apstiprināja. – Es protu tikt galā ar datoru. – Pirmo reizi viņš pacēla galvu, lai pienācīgi uzlūkotu viņu.

      – Tu noteikti esi vīlies, ka tavs draugs ir saslimis, – viņa sacīja.

      – Jā, – viņš nepacietīgi atteica. – Eu, vai jūs, lūdzu, varat mani nohipnotizēt? Un vai varat man iemācīt, kā nohipnotizēt manus draugus? Lai viņi darītu visu, ko es pavēlu? Tas būtu tik forši! Viņi varētu būt mani vergi.

      – Diez vai tas būtu ētiski, – Elena iebilda.

      – Ko?

      – Labi, uzliksim tev to filmu, – Patriks sasita plaukstas. – Tu uzvedies galīgi dīvaini, tēt, – Džeks sarauca pieri.

      Patriks bikli uzsmaidīja Elenai.

      – Vai tad dīvaināk nekā parasti, Džek?

      Džeks sērīgi pašūpoja galvu.

      – Nopietni,