Hipnotizētājas mīlas stāsts. Laiena Moriartija

izlaidu no acīm. Viņi grasījās doties kaut kur uz Milsona ragu vai Kiribili. Man gribējās ēst, un tāpēc es nemaz necentos braukāt apkārt, lai sameklētu viņa automašīnu. Atgriezos mājās, ēdu sardīnes ar grauzdiņiem un skatījos amerikāņu detektīvseriālu, nolikusi kasti uz grīdas sev blakus.

      Ikreiz, kad sākās reklāma, es iebāzu roku kastē un uz labu laimi kaut ko no tās izvilku. Pēc tam es šo lietu izpētīju kā tādu norādi vai atrisinājumu, it kā es būtu viena no detektīvseriāla varonēm, kura cenšas atšķetināt pagātnes noslēpumus.

      Dzimšanas dienas apsveikuma kartīte, tās kartons vēl aizvien stingrs un spīdīgs. Itin nemaz nav izbalējis. It kā es to būtu saņēmusi tikai vakar.

      Mīļo Saskij,

      Daudz laimes dzimšanas dienā no Taviem puikām.

      Mēs Tevi mīlam.

      Patriks un Džeks xx

      Fotogrāfija, kurā mēs ar Džeku esam redzami pie vienas no mūsu plastilīna pilsētām. Mēs tās būvējām stundām ilgi. Es uz ēdamistabas galda biju uzklājusi kartona loksni, un mēs tur izveidojām ceļus, apkārtceļus un luksoforus. Veikalus un mājas. Vienai pilsētai mēs veltījām vairākas dienas: Džeksvilai, Džeklendai, Džektaunai. Man šīs pilsētas patika būvēt tikpat ļoti kā viņam. Es jutos kā pilsētas plānotājs, kam nebija jānoņemas ne ar politiku, ne ar dokumentiem.

      Lidmašīnas iekāpšanas talons uz Kvīnstaunu Jaunzēlandē. Mēs ar Patriku tur nedēļu vizinājāmies ar sniegadēļiem. Džeku pieskatīja viņa mamma. Atceros, kā Patriks apstājās, lai mani noskūpstītu, kad mēs iegājām iekšā pēc karstās šokolādes. Siltas lūpas; ap mums krīt aukstas sniegpārslas, maigas kā glāsti.

      Karte, ko Patriks man uzzīmēja, lai ierādītu ceļu uz kāda nekustamo īpašumu attīstītāja biroju netālu no lidostas.

      Atceros, kā pateicu viņam: "Tā ir visskaistākā karte, kādu jebkad esmu redzējusi."

      Ceturtā nodaļa

      Saskaņā ar šo Likumu "vajāšana" ietver sekošanu kādai personai, vai arī tās novērošanu, vai biežu uzturēšanos pie šādas personas dzīvesvietas, uzņēmuma, darbavietas vai jebkuras citas attiecīgās personas bieži apmeklētas vietas sabiedriskas vai izklaides darbības veikšanas nolūkos.

KRIMINĀLLIKUMA 8. NODAĻA (VARDARBĪBA, KAS NORISINĀS ÌIMENĒ VAI TIEK VĒRSTA PRET KĀDU PERSONU)

      – Tātad viņa staigā jums pa pēdām? Visur? Kā tas vispār ir iespējams?

      – Nu, ne jau visur. Pagājušajā reizē mēs bijām aizgājuši uz kino.

      – Varbūt viņa tur gadījās nejauši.

      – Var jau būt, taču viņa mēģināja iekļūt tai pašā restorānā un pēc tam atstāja vēstuli uz Patrika auto vējstikla, bet viņš to nemaz neizlasīja. Cik var noprast, viņa gaida aiz Patrika mājas stūra un tad seko viņa automašīnai. Viņš teica: ja sanākot doties uz kādu neierastāku vietu, viņa bieži vien netiekot līdzi, bet, ja tā esot kāda ierasta vieta, piemēram, Kremornas kinoteātris, tad viņa viegli visu atrodot.

      – Augstā debess!

      – Zinu.

      – Tev tas noteikti šķiet briesmīgi. Tiek sabojāts tas brīnišķīgais laiks jūsu attiecību sākumā. Jums vajadzētu sapņaini skatīties vienam otra acīs, nevis uzmanīties no viņa trakās bijušās draudzenes.

      – Mani tas neuztrauc. Patiesībā man tas savā ziņā šķiet pat interesanti.

      – Tu esi nenormāla.

      Dzirdot Džūlijas apņēmīgo balsi, Elena iesmējās un labpatikā izstaipījās. Bija sestdienas rīts, un viņas nupat bija izpeldējušās vietējā baseinā. Nu abas gulēja uz baltiem dvieļiem saunas karstuma viļņos. Elenas kājas un pleci no peldēšanas smeldza. Džūlijas dēļ viņai vienmēr nācās peldēt ātrāk un cītīgāk, nekā viņa to darītu, būdama viena. Varēja manīt, kā pār visu ķermeni slīd sviedru lāsītes; lejup pār muguru, krūšu bedrītē. Viegli uzlikusi plaukstas uz augšstilbiem, viņa sajutās gluda, slidena un jutekliska. Attiecību sākumā nemaz nebija grūti piekopt klātesamības apziņu. Tas notika automātiski. Tik daudz seksa. Tik daudz ķīmisko vielu, kas šaudījās pa visu ķermeni.

      Un tik liela atzinība. Tieši tāpēc iemīlēties bija tik brīnišķīgi. Šķita, ka Patriks ārkārtīgi augstu novērtē visu jauno, ko bija atklājis par viņas augumu, pagātni, raksturu. Elena varēja justies ne vien seksīgāka, bet arī jautrāka, gudrāka, mīļāka, laipnāka, viscaur brīnišķīgāka. Viņa bija neievainojama! Šķita, ka viņas dzīve plūst un viļņojas izsmalcinātā saskaņā, it kā viņa būtu sasniegusi apgaismību. Viņas klienti bija jauki un pateicīgi, draudzenes – burvīgas, māte vairs nemaz nešķita kaitinoša. ("Kad tad es varēšu ar viņu iepazīties?" viņa vaicāja telefona sarunas laikā, runādama sirsnīgi un priecīgi, tieši tā, kā droši vien būtu runājusi jebkura normāla māte.) Visi vajadzīgie pirkumi veikalā vienmēr uzradās tieši acu priekšā; viņai tuvojoties, luksoforā ieslēdzās zaļā gaisma; automašīnas atslēgas, saulesbrilles un somiņa paklausīgi un parocīgi gulēja uz priekšnama galda. Vēl šorīt viņai tikai vienas stundas laikā bija vajadzējis apmeklēt banku, automašīnu reģistru un ķīmisko tīrītavu, un viņa to izdarīja pat ātrāk, nekā bija iecerēts, un visi, ar ko viņai nācās runāt, pat automašīnu reģistrā, bija izturējušies burvīgi. Ar bankas kasieri viņa bija uzsākusi ļoti emocionālu sarunu par laika apstākļiem. (Kasiere bija no Apvienotās Karalistes un domāja, ka Austrālijas ziemas ir "dievišķīgas", un Elenu bija pārņēmis asarains lepnums, it kā viņa, būdama neievainojama, būtu vienpersoniski atbildīga par Austrālijas klimatu.)

      Ja vien šo sajūtu varētu kaut kā saglabāt uz visiem laikiem! Ar prātu Elena apzinājās, ka tā nevarēs ilgt mūžīgi, taču sirds – viņas muļķīgā sirds – čiepstēja: "Ai, jā, var gan! Kāpēc gan ne? Tāda tu tagad esi! Tāda turpmāk būs tava dzīve!"

      – Es nemūžam sevi tā nepazemotu, – Džūlija ieteicās.

      Ko? Ak tā. Viņa runāja par vajāšanu.

      – Nu, tā sieviete laikam gan vienkārši nespēj viņu aizmirst, – Elena sacīja. Šobrīd viņu bija pārpildījusi maiga līdzcietība pret visu cilvēci.

      Džūlija nicīgi nosprauslojās. Viņa gulēja uz lāvas pretī Elenai, aptinusi ap galvu dvieli kā tādu turbānu. Draudzenei bija slaids, garš, sportisks augums un nesavaldāmi, gaiši, cirtaini mati, un viņu gandrīz vai varēja nosaukt par ārkārtīgi skaistu. Ikreiz, kopā ar viņu ejot pa ielu, Elena manīja, kā vīriešu skatieni neapzināti atgriežas pie Džūlijas, lai viņu vēlreiz vērtējoši nopētītu. Diemžēl šķita, ka Džūlijas skaistums piesaista tikai noteikta tipa vīriešus: tos, kuri prata novērtēt kvalitāti un bija gatavi par to atbilstoši samaksāt. Diemžēl šādiem vīriešiem pastāvīgi bija vajadzīgi jauni datori, automašīnas, sievietes. Tāda bija viņu daba. Viņi bija aizrautīgi patērētāji, izcili ekonomikas attīstības veicinātāji. Pēc gandrīz piecus gadus ilgušas laulības Džūlijas vīrs Viljams bija nolēmis, ka viņam jau sen pienācis laiks iegādāties šobrīd modernāko sievietes modeli – divdesmit trīs gadus vecu bruneti.

      (Elenai allaž patika domāt, ka tie vīrieši, ko piesaistīja viņa pati, automātiski bija pārāki par tiem, kuri izvēlējās Džūliju, jo viņu skaistuma izpratni nenoteica reklāmas. Viņi nebija sekli; viņi bija personības. Diemžēl šī teorija nebija īsti pamatojama, jo viņas attiecību vēsture bija tikpat katastrofāla kā Džūlijai.)

      (Nudien, parakņājoties dziļāk, kļuva skaidrs, ka visa šī teorija bija tikai veids, kā likt sev justies labāk, jo lielākajai daļai vīriešu nebija nekādas