Hipnotizētājas mīlas stāsts. Laiena Moriartija

daudz darba? – Patriks apjautājās.

      – Ne vairāk kā parasti, – Elena atteica. – Piecas vizītes. Man ar to pietiek. Esmu secinājusi: ja pieņemu vairāk klientu, tad patiešām ļoti nogurstu.

      Viņa apzinājās, ka kopš pēdējām attiecībām vēl aizvien nav tikusi pāri sajūtai, ka vajag nemitīgi aizstāvēties. Džona nicinājums pret viņas profesiju allaž bija neuzkrītošs, kā viegla smarža; nenosakāms un tāpēc arī neiznīcināms. Viņš bija vēl kaislīgāks un apņēmīgāks ateists nekā viņas māte. (Viņa mīļākā grāmata bija "Dieva maldi".) Viens no viņa visiecienītākajiem izteicieniem skanēja šādi: "Es gribu redzēt empīriskus pierādījumus." Ikreiz, kad Elena sāka runāt par savu darbu, Džons piešķieba galvu un pacietīgi, tēvišķīgi smaidīja, it kā viņa būtu maza, burvīga meitenīte, kura nespēj vien beigt vāvuļot par pasaku princesēm. Tad viņš izmeta kādu humora pilnu, ķircinošu piezīmi, kuras nolūks gan īsti nebija pasaku princešu esamības noliegšana, tomēr tā tika izteikta, lai sasmīdinātu jebkuru līdzās esošo pieaugušo cilvēku. "Elenai ir hipnoterapijas bakalaura grāds," viņš mēdza citiem stāstīt, šādā veidā sarkastiski liekot noprast, ka Elenai vispār nav nekādas izglītības, jo šāds grāds, protams, nemaz nepastāvēja. (Viņa bija sākusi studēt psiholoģiju un otrā semestra vidū pametusi mācības, lai ķertos pie hipnoterapijas apgūšanas. Viņas māte par to vēl aizvien sēroja.)

      Tikai tad, kad Elena un Džons jau bija šķīrušies, Elenai bija kļuvis skaidrs, cik ļoti viņa bija pūlējusies nepadoties visā viņu kopdzīves laikā. Radās sajūta, ka ikreiz, kaut ko sakot, viņa gan centās neuztvert sevi pārāk nopietni – paklau, es nemaz neņemu galvā tādu nelielu, vieglu ķircināšanu! – , gan vienlaikus pūlējās attaisnot visu savu eksistenci: jā, es drīkstu būt tāda, kāda esmu. Jā, es ticu gan sev, gan saviem vārdiem. Es neesmu vieglprātīga un nenozīmīga, kaut gan varbūt tomēr esmu.

      – Vai tas ir nogurdinoši, jo… – Patriks pakasīja vaigu, sarauca pieri un palūkojās augšup uz zvaigznēm. – Ē… kāpēc, pareizāk sakot, kā tieši tas tevi nogurdina?

      Viņš bija godbijīgi samulsis.

      – Droši vien tāpēc, ka es nevaru vienkārši peldēt pa straumi, – Elena paskaidroja. – Man pilnīgi jākoncentrējas vienīgi uz klientu. Es nekad neizmantoju iepriekš sagatavotus scenārijus. Es pielāgoju katru ievadīšanu…

      – Ievadīšanu?

      – Metodi, ko es izmantoju hipnozes izraisīšanai, – piemēram, liekot iztēloties, ka cilvēks kāpj lejā pa kāpnēm, vai mudinot viņu pamazām atslābināt visu ķermeni. Es pielāgoju šo metodi gan klienta interesēm, gan īpatnībām – atkarībā no tā, vai viņš vairāk ir vizuālists vai analītiķis, vai arī kas cits.

      – Vai tev gadās arī sarežģīti klienti? – Patriks pagriezās uz sāniem un atbalstīja galvu plaukstā. – Tādi, kurus ir ļoti grūti nohipnotizēt?

      – Gandrīz ikviens zināmā pakāpē pakļaujas hipnozei, – Elena paskaidroja, – taču dažiem šajā jomā, šķiet, piemīt lielāks talants, jo viņiem ir laba iztēle un viņi spēj pa īstam koncentrēties un kaut ko iztēloties.

      – Ha, – Patriks novilka. – Interesanti, vai arī es to spēju? – Es varu pārbaudīt, cik viegli tu esi ietekmējams, – Elena piedāvāja. Juzdamās visnotaļ pacilāta, viņa notupās uz ceļgaliem; viņai nemūžam nebūtu izdevies izdarīt kaut ko tādu ar Džonu.

      Patriks lūkojās viņā.

      – Vai tas ir kaut kas līdzīgs lētticības pārbaudei?

      – Nē, nē, tas ir tikai neliels vingrinājums, lai tu aptvertu savas iztēles spēku. Atslābinies! Tas nav nekas neparasts. Tu droši vien to esi jau darījis kādā tirdzniecības konferencē vai kaut kur citur.

      – Labi. – Patriks notupās viņai pretī un drosmīgi iztaisnoja plecus. Viņa līdzeklis pēc skūšanās jau bija sācis smaržot pazīstami, tomēr vēl aizvien pietiekami neierasti, lai tas šķistu uzbudinoši. – Vai man jāaizver acis?

      – Nē. Vienkārši saliec rokas tā. – Elena savija pirkstus kā lūgšanā un tad pacēla abus rādītājpirkstus, lai tie atrastos viens otram līdzās, tomēr nesaskartos. Patriks izdarīja tāpat un ieskatījās viņai acīs. Tas šķita ļoti seksīgi.

      – Tagad iztēlojies, ka tavus pirkstus kopā velk spēcīgs magnēts. Tu cīnies, taču nespēj noturēties pretī. Skaties uz saviem pirkstiem. Magnēts kļūst spēcīgāks. Vēl spēcīgāks.

      Tas ir pārāk stiprs – lūk.

      Patrika pirkstgali sakļāvās kopā.

      – Redzi? Tava zemapziņa noticēja, ka šis magnēts patiešām pastāv.

      Patriks skatījās uz saviem pirkstiem, kuri vēl aizvien bija saspiesti kopā.

      – Nu ko. Jā. Tas ir… es nezinu. Šķiet, sajūta bija reāla, tomēr tikai tāpēc, ka es klausīju tam, ko tu teici.

      Elena pasmaidīja.

      – Tieši tā. Visa hipnoze ir pašhipnoze. Tā nav nekāda maģija.

      – Izdari vēl kaut ko.

      – Labi. Šoreiz aizver acis un izstiep rokas sev priekšā.

      Viņš paklausīja, un Elena uz mirkli pakavējās, vērodama viņa sejas plaknes un ieplakas, ko apspīdēja mēness gaisma.

      – Nu? – viņš noprasīja.

      – Piedod. Labi. Iztēlojies, ka es pie tavas labās plaukstas locītavas piesienu milzīgu hēlija balonu. Tas velk tevi augšup. Sajūti, kā tas raustās. Tagad tavā kreisajā rokā es ielikšu spaini. Tas ir ļoti smags, pilns ar smagām, slapjām pludmales smiltīm.

      Patrika labā roka tūlīt uzlidoja augšup, bet kreisā nolaidās lejā. Vai nu viņš to darīja, lai izpatiktu Elenai, vai arī patiešām izcili pakļāvās hipnozei.

      – Atver acis, – viņa sacīja.

      Patriks atvēra acis un paskatījās uz savām rokām.

      – Ha, – viņš noteica, nolaida rokas un aplika tās viņai ap vidukli. Tad pieliecās, kā grasīdamies viņu noskūpstīt, aprāvās un pēkšņi apsviedās, lai atskatītos.

      – Kas ir? – Elena satrūkusies noprasīja.

      – Piedod, – Patriks sacīja. – Man šķita, ka es kaut ko dzirdēju. Nodomāju, ka tā ir viņa.

      Nu jau vairs nevajadzēja vaicāt, par ko viņš runā. Elena palūkojās visapkārt uz patiltes ēnām, meklēdama tur slapstošos sievieti. Viņa ievēroja, ka izjūt vieglu satraukumu, patīkamu adrenalīna uzplūdu, ko bija radījusi apziņa, ka Patrika vajātāja varētu viņus slepeni novērot.

      – Tu taču šovakar neesi viņu redzējis, vai ne? – Elena pajautāja. Iepriekšējā vakarā abi bija aizgājuši uz kino un pēc tam pavakariņojuši, un Patriks nebija pat ieminējies, ka būtu pamanījis Saskiju, taču tad viņi bija atgriezušies pie automašīnas un uz vējstikla atraduši viņas rakstītu vēstuli.

      Samiedzis acis, Patriks palūkojās apkārt. Tad viņš no jauna apsēdās.

      – Nē, es viņu vispār neesmu redzējis. Manuprāt, viņa šovakar ir nolēmusi mūs netraucēt. – Viņš apskāva Elenu.

      – Piedod. Dažreiz es kļūstu tik nemierīgs.

      – Varu iedomāties, – Elena līdzjūtīgi noteica. Vai pie tā tilta balsta kaut kas kustējās? Nē. Tā bija tikai gaismas ilūzija, nolādēts.

      – Tātad tavs darbs ir saistīts ar prāta spēku, – Patriks