Karalienes zvērests. K. V. Gortners

Augstībai jāpilda svarīgi pienākumi. Vai ne, princi?

      Mans brālis nopūtās. – Jā, laikam. Ej vien, Izabella. Varbūt varam satikties vēlāk?

      – Protams. – Es pamāju. Man nepatika arhibīskapa īpašnieka tonis, bet neatlika nekas cits, kā vien ticēt, ka viņš parūpēsies par manu brāli. Tomēr, skūpstīdama Alfonso uz vaiga, es nočukstēju: – Tikai nevajag neko apsolīt.

      Alfonso satrūkās. Es nepiespiesti atkāpos un uzsmaidīju Karriljo, kurš atbildēja uz manu smaidu tikpat starojoši. Pēc tam es nokāpu lejā, kur mani jau gaidīja jaunais Aragonas princis.

      – Pastaigāsimies, Izabella! – Fernando sniedza man roku.

      Mēs devāmies uz dārzu, un Beatrisa kopā ar Andresu de Kavreru mums neuzkrītoši sekoja.

      Gaiss vēl bija dzestrs, tomēr vasara jau šķita jaušama siltajā vēja pūsmā un rožu pumpuros uz ērkšķainiem kātiem. Uz taciņas mums zem kājām mirgoja kvarcs; atstatu cits no cita bija izvietoti krāsainām flīzēm rotāti soliņi, un uz tiem atainoti seno karaļu varoņdarbi. Tie visi cīnījās, lai izrautu Kastīliju no mauru rokām.

      Fernando gāja man blakus, sperdams vienmērīgus soļus.

      Es negribēju pirmā pārtraukt mūsu draudzīgo klusēšanu;

      mani priecēja šī atelpa, iespēja pabūt ārpus sienām un izbaudīt svaigo gaisu. Kad tuvojāmies strūklakai un Beatrisa kopā ar Kavreru aizgriezās, lai mūs netraucētu, es dzirdēju Fernando nokremšļojamies.

      – Es atvainojos par savu uzvedību vakar. Negribēju jūs aizvainot.

      Pēc šiem vārdiem es brīdi vēroju Fernando. Likās, ka viņš gan ir jauns, tomēr nav radis kādam lūgt piedošanu, it īpaši meitenei. Fernando bija Aragonas Huana vienīgais mantinieks un noteikti lutināts, kaut gan man šķita, ka greznību viņš nav baudījis. Rupja auduma dublets un ādas zābaki bija tīri, bet novalkāti, un uz šosu ceļgala bija ielāps, kaut gan šuves bija nevainojamas un tik tikko pamanāmas. Es prātoju, vai šo ielāpu uzlikusi viņa māte, Kastīlijā dzimusī Aragonas karaliene. Šuvums bija prasmīgas rokas darināts, un tikai karaliskās dzimtas sievietēm vai mūķenēm pietika laika to apgūt.

      – Es jau teicu, ka tas nav nepieciešams. Jūsu vārdi mani neaizvainoja.

      – Tomēr man nevajadzēja tā izteikties par karalieni, – viņš sacīja.

      – Taisnība. – Es sakārtoju tērpu un apsēdos uz akmens soliņa pie strūklakas. Saules stari rotaļājās mirguļojošajā ūdenī; duļķainajās dzīlēs šaudījās sīkas, krāsainas zivtiņas. Es pacēlu galvu, ielūkodamās Fernando acīs. Šajā gaismā tās bija brīnumskaistas, tumši brūnas ar kausēta medus krāsas dzirkstīm, un ieslīpie kaktiņi paspilgtināja acu mirdzumu. Reiz viņš spēs iekarot sirdis ar vienu vienīgu skatienu. Viņš jau bija neatvairāmi pievilcīgs, pat nesasniedzis vīra gadus. Fernando piepeši ierunājās: – Šodien es došos uz Aragonu.

      Es vīlusies jutu, ka sažņaudzas sirds. – Tik drīz?

      – Diemžēl jā. Es saņēmu vēsti no tēva. Mana māte… Esmu viņai nepieciešams. – Fernando lūpas iedrebējās; ieraudzījusi asaras viņa acīs, es pavirzījās sānis, lai atbrīvotu viņam vietu uz soliņa.

      – Lūdzu, apsēdieties, – es aicināju, un viņš paklausīja, bet sēdēja sasprindzis, it kā baidītos ļaut vaļu izjūtām. Es pagaidīju, līdz Fernando savaldījās un atkal ierunājās.

      Tagad viņa balss tikai viegli ietrīsējās: – Viņa ir smagi slima. Ārsti nesaprot, kas viņai kaiš. Viņa tikai kļūst arvien vārgāka. Senāk viņa vienmēr cēlās pati pirmā, vienmēr gāja gulēt pēdējā; viņa vadīja mūsu galmu. Un tagad, kad mans tēvs arvien vairāk zaudē acu gaismu, māte palīdz viņam valdīt. Bet tēvs raksta, ka viņa sabrukusi dažas dienas pēc manas aizbraukšanas un lūdz mani atgriezties.

      Fernando sejā atspoguļojās mokas; viņš centās apslāpēt savas bēdas. Man gribējās viņu apskaut un mierināt, bet tas nebūtu piedienīgi. Mums nemaz nevajadzētu pavadīt laiku divatā, kaut gan Beatrisa un Andress de Kavrera bija tepat tuvumā, radot mānīgo iespaidu, ka esam droši uzraudzīti.

      – Man ir ļoti žēl, – es beigu beigās noteicu. – Zaudēt mīļotu cilvēku noteikti ir grūti.

      Sasprindzinājis žokļus, Fernando pamāja un pievērsās man. – Jūs zaudējāt tēvu. Jums labāk nekā daudziem citiem zināms, kādas sāpes tas rada.

      – Kad tēvs nomira, man bija tikai trīs gadi. Es viņu gandrīz nemaz nepazinu.

      Fernando veltīja man biedējoši ciešu skatienu. – Vai vienmēr esat tik atklāta?

      – Man nekad nav bijis iemesla tādai nebūt.

      – Tātad jūs neņemsiet vērā manu padomu par nepieciešamību izlikties galmā?

      Es brīdi domāju. – Man nepatīk melot.

      – Nebiju domājis, ka jums jāmelo. Bet jums nevajadzētu tik tieši runāt par savām jūtām. Ne jau šeit. Tas nav ne droši, ne prātīgi. Šeit draud briesmas, ko jūs neizprotat.

      – Vai jūs apgalvojat, ka pazīstat mana brāļa galmu labāk nekā es? – Biju grasījusies viņu nokaunināt, tomēr, tiklīdz vārdi izspruka pār lūpām, es apjautu, cik naivi tie izklausās. Fernando zināja, ka esmu dzīvojusi tālu no galma un viņš, jau sen mums naidīgās un reizēm arī sabiedrotās valsts princis, to izprot tik skaidri, kā es nekad nespētu.

      Tomēr viņš necentās pierādīt savu pārākumu un neapvainojās par maniem vārdiem. Viņš tikai pieliecās man tuvāk un klusi noteica: – Neapmierinātība ar troņa mantošanas pēctecību pieņemsies spēkā.

      – Kāpēc jūs tā sakāt? Manam brālim ir mantiniece. Tas nevar būt cēlonis neapmierinātībai.

      Fernando skatienā pavīdēja gandrīz sāpjpilna neizpratne.

      – Jūs zināt, par ko es runāju.

      – Jā, – es vēsi atbildēju. – Šķiet, mēs atkal esam ķērušies pie nepiedienīgām baumām.

      – Tās nav tikai baumas. Daudziem Kastīlijas augstmaņiem ir nopietni iebildumi pret karali un viņa izvēlēto mantinieku. Viņi neuzticas Beltranam de la Kvevam un karalienei un uzskata, ka troņmantnieka tiesības pieder jūsu brālim Alfonso…

      – To visu es jau esmu dzirdējusi, – es viņu pārtraucu.

      – Vai vēlaties mani atkal mocīt ar šādām runām?

      – Lūdzu, piedodiet! – Fernando satvēra manu roku, un es pārsteigta ievilku elpu. – Tomēr gribu jūs brīdināt, pirms dodos prom, – viņš sacīja, – jo uz spēles likta šo karaļvalstu nākotne.

      – Vai jūsu tēvs, karalis Huans, lika nodot man šo vēsti? – es painteresējos.

      Fernando sarāvās. – Es nemūžam nepildītu mana tēva ziņneša lomu. Gribu tikai jums palīdzēt, lai jūs varētu aizsargāt savu troni.

      – Troni? – es skarbi jautāju. – Par kādu troni jūs runājat? Mana brāļameita ir Astūrijas princese, Kastīlijas troņmantniece. Ja ar viņu, lai Dievs nedod, notiek kaut kas slikts, nākamais pēctecības rindā ir mans brālis Alfonso. Viņš apprecēsies un radīs pats savus bērnus, kas valdīs pēc viņa. Es nemūžam nebūšu karaliene.

      – Būsiet! Mans tēvs vienmēr kvēli alcis panākt, lai mēs apprecamies. Jūs būsiet karaliene, Izabella. Aragonas karaliene un mana sieva. – Es sastingusi lūkojos uz viņu. – Tā būtu laba savienība, – viņš piebilda, satverdams manus pirkstus ciešāk. Man nekad vēl nebija pieskāries kāds ar tik siltām plaukstām. – Es