Karalienes zvērests. K. V. Gortners

dzimtajā valodā, un tie visi vienlaikus atkāpās gluži kā labi apmācīti suņi. Man nebija nekādu šaubu, ka pietiktu ar karaļa pavēli, lai mauri nevilcinoties nogalinātu Viljenu un Hironu.

      Žuana strauji devās prom no paaugstinājuma un, dāmu pavadīta, pameta zāli. Kveva palika stāvam, apjucis un vientuļš, un lūdzoši skatījās uz Enriki, bet karalis novērsās. Tikai tad es pamanīju Karriljo, kas iesteidzās zālē pa sānu ieeju. Arhibīskapa koši pietvīkušajā sejā vīdēja raizes, un viņam sekoja vairāki pils sargi.

      – Jūsu Majestāte, es nupat saņēmu ziņu, – viņš sacīja.

      – Kāds neprāts! Viljens spēris soli par tālu. Vai drīkstu…

      – Vediet viņus prom, – Enrike nočukstēja.

      Karriljo pamāja. – Nāciet man līdzi, bērni. Ātri!

      Mēs ar Alfonso neveikli piecēlāmies. Beatrisa iznira no galminieku pūļa un pievienojās mums. Karriljo izveda mūs ārā no zāles, un es paguvu ieraudzīt, kā Enrike sabrūk savā tronī, ieslēpis seju plaukstās, it kā būtu saņēmis nāvējošu triecienu.

      Gaitenī Karriljo pavēlēja Kavreram vest mūs uz apartamentiem. – Parūpējieties, lai viņi šonakt paliek savās istabās, – arhibīskaps noteica, un viņa balsī ieskanējās kaut kas tik drūms, ka es palūkojos uz Alfonso. Mans brālis stāvēja blakus Karriljo un sargiem, pagalam nobijies.

      Kavrera mudināja mūs iet tālāk; es dzirdēju, kā nograb sargu bruņas, kad tie sekoja Karriljo un Alfonso uz citu pusi.

      – Izabella! – mans brālis piepeši iesaucās, un es apcirtos. Viņš skrēja atpakaļ un metās manās skavās. – Piedod, – viņš izdvesa.

      – Es negribēju tā teikt. Tu neesi muļķe. Es tikai… ļoti baidos.

      – Kāpēc? Kas noticis, Alfonso? Kāpēc jūs baidāties? – Runādama es palūkojos uz Karriljo, kurš nepacietīgs iespieda rokas gurnos. Baltais talārs krita līdz pat potītēm un pašķīrās, atklājot melnu tuniku, bet tuklo vidukli apjoza ādas josta, platāka par manu roku, un pie tās bija piestiprināts makstī ieslēpts zobens.

      Arī viņš bija atnācis uz galmu ar zobenu. Dieva kalps, ģērbies kā cīnītājs. Es gara acīm piepeši ieraudzīju Karriljo kaujas laukā, asinskāres pārņemtu; viņš rēca un vicināja zobenu, cērtot ienaidniekam galvu. Mana sirds iepukstējās straujāk.

      – Palieciet šeit, pie mums, – es uzrunāju Alfonso. – Lūdzu, neejiet viņam līdzi.

      Mans brālis papurināja galvu. – Nevaru. Es apsolīju pildīt savu pienākumu. Lūdzu, piedod, Izabella. – Viņš mīloši noskūpstīja mani un atgriezās pie Karriljo. Es stāvēju sastingusi, un gaisma no augstajiem logiem plūda man apkārt, veidojot dūmakainus starus, kamēr es vēroju arhibīskapu apliekam ozolkoka bluķim līdzīgo roku manam brālim ap pleciem un aizvedam viņu prom.

      Es gribēju skriet viņiem līdzi un izspiest no Alfonso solījumu, ka viņš nedarīs neko tādu, kas varētu apdraudēt viņa dzīvību.

      Tomēr es jau sapratu, ka nekādi vārdi vai rīcība nemainītu turpmākos notikumus. Alfonso teica patiesību; es biju tikai muļķa meitene bez varas un ietekmes. Man nebija nekādu iespēju lemt mūsu nākotni.

      Tobrīd es apjautu, ka aizritēs ilgs laiks, līdz es atkal sastapšu savu brāli.

      Pēc divām dienām, kad mēs ar Beatrisu sēdējām savā sveču izgaismotajā istabā un klausījāmies, kā menažērijā šņāc neapmierinātie leopardi, ieradās Kavrera un pavēstīja jaunumus.

      – Arhibīskaps Karriljo ir pametis galmu. Viņš aizveda sev līdzi arī infantu Alfonso un paziņoja, ka jūsu māte uzticējusi viņam sava dēla dzīvību. Karalis pavēlējis abiem atgriezties, bet neviens nezina, kur viņi pazuduši. Karriljo ir daudz īpašumu, un vasaļi viņu atbalsta. Viņš varētu būt jebkur. Es darīšu visu iespējamo Jūsu Augstības labā, bet…

      – Arī man pašai par sevi jāparūpējas, – es pabeidzu viņa teikumu, piespiesti smaidīdama. Kopš Karriljo un Alfonso nozušanas šis krietnais cilvēks un Beatrisa bija mani vienīgie draugi galmā.

      Kavrera izņēma no kamzoļa salocītu papīra lapu. Beatrisa klusēdama ieģērbās apmetnī. – Mēs atstāsim jūs vienu, lai varat izlasīt vēstuli, – viņa noteica un sekoja Kavreram ārā pa durvīm.

      Es ilgi lūkojos uz lapu, tad uzlauzu vaska zīmogu ar Aragonas ģerboni un nesteidzīgi atlocīju stingro papīru.

      Vēsts bija īsa.

      “Nezaudējiet drosmi, Izabella. Gaidiet mani.”

      8. nodaļa

      Pēc pavasara sākās svelmīga vasara, un jaunumi izplatījās visā Kastīlijā. Tirgotāji tos aizveda uz tālākajām provincēm un pilsētām, kur pilsoņu sievas izsēja tos kā sēklas vasaļu vidū, un tie savukārt steidzās ziņot augstmaņiem pilīs. Rudenim sākoties, visi jau bija dzirdējuši par Alfonso spējo nozušanu no galma un Viljenas marķīza sacelšanos, kuras dēļ šaubas par princeses Huanas izcelsmi nokļuva ļaužu mutēs.

      Es nesaņēmu vēstis no brāļa un Karriljo un arī pati neuzdrošinājos neko sūtīt. Kaut gan dzīvoju savās istabās pilī, kur manā rīcībā bija vairāki karaļa apmaksāti un donjas Kavreras uzraudzīti kalpotāji, katrs mans solis tika novērots, un mana brīvība bija ierobežota. Ja vēlējos spert soli aiz vārtiem, man nācās lūgt karaļa atļauju un doties ceļā sargu pavadībā.

      Beatrisa man ziņoja par visām galma baumām; ar viņas starpniecību es noskaidroju, ka Viljens un vairāki citi grandi pulcējušies Burgosā valsts ziemeļos un tur izsludinājuši savienības veidošanu mana brāļa tiesību aizstāvībai. Pilsoņu kara drauds milza pār Kastīliju kā mākonis pirms pērkona negaisa, un nepagāja neviena diena, kad Žuana nekūdītu Enriki sūtīt armiju pret dumpiniekiem.

      Viņa neiekoda mēlē pat kādu rītu, kad klāt biju es un sēdēju karalienes istabas stūrī, cenšoties sarauties tik maza, cik vien iespējams.

      – Visu sarīkojis Karriljo! – Žuana uzsauca manam apjukušajam pusbrālim. – Viņš atradis iespēju atriebties un grasās to izmantot pret jums. Nedrīkstēja pieļaut, lai viņš aizved Alfonso. Jums vajadzēja viņu apturēt, kamēr tas vēl bija izdarāms!

      – Lūdzu, Žuana! – Enrike žņaudzīja rokās savu sarkano vilnas turbānu. – Alfonso vēl ir bērns. Kā viņš varētu apdraudēt…

      – Tas bērns, kā viņu dēvējat, varētu noskaņot visu valsti pret mums! Dievs Tēvs Debesīs, vai tiešām esat tik akls, ka nesaskatāt patiesību? Viljens un Karriljo vada šo muļķīgo savienību; viņi kopā iecerēja sarīkot izrādi galmā, lai varētu aizlavīties kopā ar Alfonso. Pielieciet punktu šai nodevībai, kamēr vēl nav par vēlu!

      Enrike pielieca galvu un klusi noteica, ka neesot nekādu pierādījumu par valsts nodevību un viņš neko nevarot darīt. Pēc tam viņš kā atvainodamies palūkojās uz mani un steigšus aizbēga uz savu Elpardo pili meža ielokā pie Madrides, kā mēdza rīkoties bieži. Es paliku, un pār mani gāzās karalienes neapvaldītās dusmas.

      – Es nepieļaušu, lai ļaundari apmelo manu meitu, kas ir Kastīlijas likumīgā mantiniece, – viņa paziņoja, norādīdama uz mani ar gredzeniem rotātu pirkstu. – Ja Karriljo uzdrošināsies pievienoties tiem nodevējiem Burgosā, viņš samaksās ar savu… un jūsu brāļa galvu. Lūdziet Dievu dedzīgāk, infanta, jo es nogalināšu viņus visus, nevis ļaušu atņemt manam bērnam mantojumu!

      Šos draudus dzirdot, es nodrebinājos, bet vienlaikus kaunējos karalienes vietā. Viņa lieliem soļiem staigāja pa zāli savā košajā tērpā, rokas iepletusi, un zvērēja atriebties tik rupjiem