Karalienes zvērests. K. V. Gortners

sarauca pieri. – Nevienu neinteresē, kas man mugurā.

      – Šķiet, ka donam Andresam tas nav vienalga, – es atbildēju.

      Mana draudzene sašutusi iespieda plaukstas gurnos. – Vai jūs visu dienu mani ķircināsiet? Ja tā, lūdzu man par to paziņot, lai varu izlikties jūs nedzirdam.

      – Tu esi karstasinīga, Beatrisa! – Es noskūpstīju viņu uz vaiga. – Lūdzu piedošanu. Apsolu vairs par to neieminēties.

      – Lieliski. Jo nav jau nekā, par ko ieminēties. Man tikai labpatika ar viņu aprunāties. – Beatrisa piemiedza aci, un mēs abas apslāpējām spurdzienus, ieejot zālē, kur mums zem kājām čaukstēja pa grīdu izkaisītais rozmarīns.

      Es virzījos uz paaugstinājuma pusi, kur blakus Enrikem un karalienei jau sēdēja Alfonso. Kad es aizelsusies apsēdos, Žuana veltīja man ļaunuma pilnu skatienu, un es nospriedu, ka turpmāk vajadzēs ierasties laikus. Līdz šim es vienmēr nokavēju.

      Karalienei mugurā bija purpurkrāsas samta tērps, kas īpaši izcēla viņas nevainojamās krūtis. Kaklu rotāja mirdzoša briljantu un pērļu rota, kas uztvēra gaismu un pārvērta to par ugunīgu spozmi. Pamanījusi, ka es to pētu (nekad vēl nebiju redzējusi tik brīnišķīgus dārgakmeņus), Žuana pieskārās rotai un pajautāja: – Vai jums patīk?

      – Ļoti skaista. – Es nepiebildu, ka rota izskatās arī neticami dārga.

      – Tā ir Enrikes dāvana par godu mūsu meitas dzimšanai. – Viņa iecietīgi uzsmaidīja karalim un atkal pievērsās man. Pieklājīgais pārmetums viņas balsī tik tikko slēpa nicinājumu. – Vai šis pats tērps jums nebija mugurā arī vakar? Izabella, bērns, ļaujiet man parūpēties par jūsu garderobi! Jums vienmēr jāparādās savam stāvoklim atbilstošos tērpos. Te nav Arevalo. Galmā izskats ir ļoti svarīgs.

      Tobrīd es jutos kā aplieta ar aukstu ūdeni. Kā Žuana varēja nojaust, ka es nupat domāju tieši par to pašu? Es piepeši atcerējos, kā uz mani skatījās Fernando, kad dejojām dārzā, un apbrīnu viņa acīs. Viņam nerūpēja, kā esmu ģērbusies. Enrike man bikli uzsmaidīja. – Jā, Izabella, pieņemiet Žuanas palīdzību. Viņa zina visu par jaunākajiem apģērbiem.

      – Turklāt, – karaliene turpināja, medainajā balsī ieskanoties ļaunīgumam, – varu jums aizdot arī dažas vecākas dārglietas. Katrai princesei nepieciešamas skaistas rotas, vai ne? Es nodūru skatienu. – Jūsu Augstība ir ļoti labsirdīga. Es justos pagodināta.

      – Neapšaubāmi. – Viņa atkal pievērsa uzmanību zālei, un kalpotāji ienesa pirmos ēdienus. Es nospriedu, ka Enrike un karaliene acīmredzot atrisinājuši savas iepriekšējā dienā radušās nesaskaņas, jo Žuana smējās un sačukstējās ar vīru, it kā nebūtu noticis nekas slikts. Pamanīju arī, ka viņas izskatīgais pavadonis Beltrans de la Kveva pusdieno kopā ar karalienes dāmām un nepiedienīgi daudz uzmanības velta Mensijai de Mendosai. Dienasgaismā šis vīrietis izskatījās vēl labāk. Sulīgi zilajam dubletam bija itāliešu ieviestie, ar sīkiem briljantiņiem apdarinātie šķēlumi, kuros bija redzamas krekla piedurknes. Bet karaliene tēloja, ka viņu nemaz neredz, un manas domas pievērsās Alfonso, kurš bija neparasti kluss.

      Beigu beigās es pajautāju brālim, kā viņš pavadījis dienu. – Normāli. – Viņš ar nazi pabikstīja brieža gaļas cepeša gabalu.

      – Neizklausās, ka viss būtu normāli. – Es nopētīju Alfonso. – Kas noticis? Vai jums pārāk daudz jāmācās? Ja vēlaties, es palūgšu, lai arhibīskaps Karriljo jums palīdz…

      – Tu neko nesaproti, Izabella! – Alfonso saniknots paziņoja. – Tu esi tikai muļķa meitene.

      Enrike palūkojās uz mums. Es centos pasmaidīt, kaut gan brāļa negaidītais uzbrukums mani sāpināja. Viņš vienmēr bija bezrūpīgs zēns un reti ļāvās nelāgai omai. Tagad viņš šķita svešāds, un es sapratu, ka mēģinu apvaldīt biedējošu asaru lēkmi. Nupat nosaukta par muļķa meiteni, es nepavisam negribēju sākt raudāt un pierādīt, ka tāda tiešām esmu.

      – Alfonso, – karalis pārmetoši noteica, atklādams, ka ir dzirdējis mūsu vārdu apmaiņu. – Izabella noteikti raizējas par jums un…

      Zāles durvis skaļi atsprāga vaļā, un ienāca Viljenas marķīzs kopā ar savu milzīgo brāli Hironu un sešiem sargiem. Viņi tuvojās mums, un Hirons izvilka no maksts zobenu;

      švīksts piepešajā klusumā atgādināja čūskas šņācienu.

      Alfonso sastinga un zem galda satvēra manu ceļgalu. Arī Enrike nekustējās, tronī sēdēdams. Kad grandi nostājās pie paaugstinājuma, karaliene izbijusies iekliedzās, un Beltrans de la Kveva pielēca kājās.

      Viljens pasmaidīja. Hirons spēji pagriezās pret karalienes favorītu un tikai par mata tiesu tam netrāpīja, spēcīgi novēzējot zobenu.

      – Kuces dēls! – Hirons ierēcās. – Sper tuvāk kaut soli, un es tevi uzduršu uz sava ieroča un izbarošu suņiem!

      Kveva nebija apbruņots; likums liedza galminiekiem nēsāt ieroci karaļa klātbūtnē. Viņš stāvēja, strauji elpodams, un pārāk vēlu aptvēra savu kļūdu. Hirons draudīgi paliecās uz priekšu. Mensija un pārējās dāmas steidzās pamest bīstamo vietu, un Hirons spēcīgi trieca dūri Kvevam sejā. Karalienes favorīts nokrita uz galda; piederumi, kausi un šķīvji nokrita zemē un saplīsa.

      Karaliene ieraudājās. Tumsnējie sargi pameta savu vietu pie sienas un, satvēruši sirpjus, sastājās rindā pie paaugstinājuma. Enrike ieķērās troņa roku balstos.

      – Kas… kas te notiek, marķīz? – viņš drebošā balsī iejautājās.

      Viljens norādīja uz Kvevu. Izskatīgais vīrietis bija notraipījies ar vīnu un ēdienu, un viņa sejā jau veidojās milzīgs zilums. Mensija raudādama palīdzēja viņam piecelties. Galminieki bija atkāpušies, un daži jau skrēja uz tālāko durvju pusi, it kā gatavodamies ugunsgrēkam.

      – Jūs piešķīrāt šim dižmanīgajam muļķim diženā Santjago ordeņa mestra titulu! – Viljens skanīgi iesaucās. – Es esmu jūsu labā tik daudz darījis, bet godu jūs izrādāt viņam!

      – Kā jūs uzdrošināties! – spalgi iesaucās Žuana.

      – Jūs esat aizmirsis, ar ko runājat, marķīz, – Enrike attrauca. – Karalis esmu es. Un es pagodinu tos, kurus vēlos pagodināt.

      – Nē, jūs pagodināt tos, kas prot izpatikt jūsu palaistuvei no Portugāles, – Viljens atcirta. Viņa dzeltenīgi zaļajās acīs mirdzēja salts naids, un viņš lūkojās pretī Enrikem. Abus caurstrāvoja sāpju pilna, bet kopīga pagātne, par ko man nekas nebija zināms. Tomēr es nespēju noticēt, ka grands, par spīti aizvainojumam, uzdrošinās tā uzvesties sava valdnieka priekšā. – Viņa nav jūsējā, – Viljens turpināja. – Zīdainis, ko iecēlāt par savu mantinieci, ir svešs. Man šķita, ka jūs to nenojaušat, bet tagad saprotu, ka esmu maldījies. Tikai ragnesis, kurš visu saprot, spēj piešķirt titulu savas sievas mīļākajam.

      – Jā, – Hirons piebalsoja, siekalām šķīstot no mutes. Viņš cieši satvēra savu zobenu un pētīja sargus, it kā alkdams mesties virsū bezkaislīgajiem mauriem. – Varat slēpties aiz saviem netīrajiem melnajiem, cik vien vēlaties, bet beigu beigās Dieva taisnība uzvarēs!

      Vienu šausmu pilnu mirkli man šķita, ka Enrike tūlīt pavēlēs sargiem nogalināt marķīzu, viņa brāli un visus vīrus, bet karalis tikai sēdēja tronī, nedaudz trīsēdams, un apjukums viņa sejā liecināja par nespēju noticēt šādam pavērsienam.

      – Dariet kaut ko! – Žuana nošņāca. – Aizturiet šos neģēļus. Viņi melo, un tā ir valsts nodevība.

      – Vai