Pārmaiņu vējš. Kārena Vaita

apstājies.

      Paraustīju plecus, kā baidīdamās no tā, kas atrodas man aiz muguras, tāpat kā no tā, kas atrodas priekšā. Taču rokām izdevās apgriezt mani apkārt, un maigajā apgaismojumā es pazinu Metjū skaisto seju.

      – Metjū, – noteicu, un atvieglojums lika maniem ceļgaliem saļimt. Sabruku viņa rokās, vīrs pacēla mani augšup un tad apsēdās uz koka pakāpiena.

      – Kas notika? Pasaki man, lai varu visu vērst par labu. – Viņš noskūpstīja mani uz pieres.

      Atvēru muti, lai viņam pateiktu, un tad aprāvos.

      – Es nevaru, – beidzot noteicu. – Tikai pasaki, ka tu mani mīli, – nočukstēju, piespiedusi galvu viņam pie krūtīm.

      – Es mīlu tevi, Ava. Tu to zini.

      Pamāju, taču nesajutu atvieglojumu, jo atcerējos ar roku apgleznotās flīzes virtuvē, it kā tie būtu viņa mirušās sievas pēdu nospiedumi, iezīmējot mūsu māju un mūsu laulību.

      – Lūdzu, ved mani mājās.

      Metjū palīdzēja man piecelties kājās un nostāties stabili.

      – Ļauj man aizvest tevi uz mašīnu. Pēc tam pateikšu Tišai, ka mēs braucam projām, jo tu nejūties labi. – Pamāju un ļāvu viņam vest sevi uz priekšu, līdz mēs tikām pie Metjū mašīnas. Viņš aizsprādzēja drošības jostu un tad nopietni mani uzlūkoja. – Vai varēsi palikt viena pāris minūtes?

      Pamāju, pasaulei griežoties reibinošos virpuļos. Noskatījos, kā viņš aiziet, baidīdamās aizvērt acis un atkal sajust vajāšanas sajūtas radīto paniku. Sāku dungot, atpazīdama melodiju no vecās mūzikas kastītes un arī saprazdama, ka cenšos aizturēt vārdus, kas nenoklusa manā prātā. Viņi domā, ka es viņu nogalināju.

      Sāku dziedāt pa pusei aizmirstos vārdus vēl skaļāk, gaidīdama, kad Metjū ieradīsies un aizvedīs mani mājās.

      Septītā nodaļa

GlorijaEntioka Džordžijā2011. gada maijs

      Bīdāmās skapja durvis Avas vecajā guļamistabā aiz kaut kā aizķērās, kad mēģināju dabūt tās vaļā. Gadiem ilgi biju krājusi meitenes bērnības atmiņas – trofejas, sakaltētu puķu pušķus, lelles ar tukšiem acu dobumiem un četru gadu laikā sakrātos karsējmeitenes zižļus. Tie bija manas meitas augšanas ceļa rādītāji, tādu notikumu ceļa rādītāji, kurus es netiku redzējusi. Ceļa rādītāji dzīvei, kuru man bija tas gods pieredzēt, taču kurā piedalīties es baidījos.

      Pieliecos un izvilku ārā pa durvīm fotoaparāta filmiņu, un tad atliecos, lai to nopētītu. Savā ziņā es sapratu Avas aizraušanos ar citu cilvēku fotogrāfijām, ar ielūkošanos citu dzīvēs, tāpat kā Alise bija lūkojusies trusīša alā. Un tāpēc biju centusies viņu no tā atradināt. Tomēr jo vairāk es teicu nē, jo apņēmīgāk viņa palika pie sava. Kā allaž.

      Iebāzu roku skapī un satvēru pakaramos, kas bija sakrauti tālākajā stūrī. Brūngani un zeltaini spīguļi no viņas karsējmeitenes kostīmiem vēl aizvien mirdzēja, svārku ieloces vēl aizvien bija ideāli iegludinātas. Biju to gatavojusi Avai, šuvusi ikvienu spīguli ar rokām par spīti Mimī uzstājīgajiem palīdzības piedāvājumiem. Biju to darījusi, ar katru diega un adatas vilcienu pierādīdama, ka mīlu savu meitu par spīti viņas apgalvojumiem par pretējo.

      Ar ašām kustībām notraucu tērpus no pakaramajiem, tad uzmanīgi salocīju katru no tiem un saliku kastē. Man nenāca ne prātā nosūtīt tos uz Sentsaimonsu. Ja Ava tos vēlēsies, viņai vajadzēsies atbraukt uz mājām un iznest kastes no pagraba. Mans šīsdienas nolūks bija tikai iztīrīt istabu, lai arī vēl nebiju izdomājusi, ar ko aizpildīt tukšo vietu. Man tikai vajadzēja izdzēst ikdienas atgādinājumus par to, ka laiks ir beidzies.

      – Neaizmirsti šos.

      Pagriezos un ieraudzīju Mimī, kura stāvēja durvīs ar dažiem veciem fotogrāfiju albumiem rokās.

      Izslējos, automātiski paberzēdama muguru. Saraukusi pieri, uzlūkoju albumus.

      – Kas tie tādi?

      Mimī piegāja pie gultas ar sārtu pārsegu un uzmanīgi uzlika savu nešļāvu uz tā. Izšūta rozā ziloņa kāja apturēja to slīdēšanu uz gultas malu.

      – Tie ir albumi, kurus es izveidoju Avai, kad viņa bija maza meitene. Iedomājos, ka viņa varētu tos gribēt.

      Sajutu, kā kaut kas iesūrstas acīs, sens aizvainojums, kura izcelsmi vairs neatcerējos.

      – Es neko nesūtīšu Avai, tikai saiņoju mantas. Turklāt nekad neesmu viņai sūtījusi fotogrāfiju albumus. Tā paša iemesla dēļ, kāpēc es viņai tādus neiekārtoju.

      Dzedri noraudzījos uz savu māti, taču viņa nepievērsa man uzmanību, apsēzdamās uz gultas malas un atvērdama augšējo albumu.

      – Viņa bija tik skaists bērns.

      Nespēdama noturēties, nostājos Mimī aiz muguras. Viņai bija taisnība. Ava bija skaists bērns ar gaišiem matiem un brūnām acīm biezu skropstu ielokā. Viņa nebija atstājusi savu skaistumu bērnībā, kā tas notiek ar daudziem, un pat tagad man dažreiz aizrāvās elpa. Efektu vēl vairāk pastiprināja Avas pašas pilnīgā neziņa par to.

      Viņas mati tā arī nekļuva tumšāki, pretēji mūsu paredzējumiem, un skolas laikā sapratām, ka krāsa paliks nemainīga. Apmēram ap to pašu laiku Mimī sāka krāsot savus matus blondus, un, lai arī neviens no mums to neizteica skaļi, es sapratu, kāpēc. Jutos pateicīga tā, kā to spēj tikai meita brīdī, kad saprot, ka māte ir viņas papildinājums, vēl viens loceklis, vēl viena sirds, kas spēj nest sāpes un tajā pašā laikā tevi atbalstīt.

      Klusēdama stāvēju Mimī aiz muguras, kamēr viņa pāršķīra albuma lapas, norādīdama uz Avas mīļākajiem Visu svēto dienas kostīmiem, kas bija manu roku darināti, uz Ziemassvētku rītiem, mūsu retajiem atvaļinājumiem Roksitijā, Tenesijā un Mamutu alā Kentuki. Mēs nekad nedevāmies uz pludmali atvaļinājuma laikā, par spīti zēnu lūgumiem. Bija viegli izmantot Avas bailes no okeāna par attaisnojumu, taču tāpat kā visi pārējie attaisnojumi dzīvē, tas tikai dejoja apkārt īstajam iemeslam gluži kā balerīna uz aptumšotas skatuves, kad nevar redzēt tās malu.

      – Tev vajadzētu aizsūtīt Avai šo. – Garš, sarkani lakots nags norādīja uz lielu fotogrāfiju, kas aizņēma veselu albuma lapu. Tur bija redzama Ava apmēram divu gadu vecumā, ģērbusies sārtā kleitā ar rišiņām un gaiši zilu atlasa jostu. To bija darinājusi Mimī vecmāmiņa un uzdāvinājusi Mimī pēc viņas piedzimšanas. Vestibilā atradās ierāmēta Mimī fotogrāfija, kurā viņa bija ģērbusies šajā kleitā divu gadu vecumā, un manējā tajā pašā kleitā gandrīz pēc divdesmit gadiem. Nebiju piekarinājusi tām līdzās Avas portretu, lai arī tiku paturējusi vietu brīvu. Ava beidzot bija pārstājusi man jautāt, kāpēc.

      – Fotogrāfiju? – es jautāju.

      Mimī papurināja galvu, neskatīdamās uz mani. – Nē. Kleitu. Kad viņai pašai būs maza meitiņa.

      Raudzījos uz divgadīgās Avas krāsu fotogrāfiju, uz viņas apaļīgajiem vaigiem un sārto kleitu, kas lika viņas ādai mirdzēt, atcerēdamās dienu, kad fotogrāfija tika uzņemta, tā, it kā tas būtu noticis vakardien. Biju izņēmusi kleitu no vecā riekstkoka skapja, Mimī vecmāmiņas kāzu dāvanas. Kleita bija salocīta starp ietinamā papīra slāņiem, droši paglabāta, jo pēdējoreiz to biju valkājusi es. Ja būtu iespējams ceļot laikā, šis sārtā auduma gabaliņš kļūtu par pavadoni, iemūžināts katrā paaudzē ar fotogrāfijas palīdzību.

      – Vēl ir par agru. Esmu pārliecināta, ka viņi ar Metjū tik drīz neplāno ģimenes pieaugumu.

      Mimī