Pārmaiņu vējš. Kārena Vaita

vecāku interesi. Mani brāļi un viņu sievas ieradās par godu īpašiem notikumiem, taču māja allaž likās saspiesta, it kā tā nevēlētos sarūmēties.

      Pie sienas virs lielas bufetes karājās ar ogli zīmēts cietokšņa attēls purvāju vidū. Piegāju tuvāk, zinādama, kas to uzzīmējis, vēl pirms spēju saskatīt mākslinieka iniciāļus: AMF.

      Aplūkoju zīmējumu uzmanīgāk: smalki izzīmētās cietokšņa sienas ar gārni priekšplānā: tas neuzticīgi nolūkojās uz mākslinieci. Biju redzējusi cietokšņa fotogrāfijas, tāpēc zināju, kāds tas šobrīd izskatās. Taču te cietoksnis bija attēlots pirms laika un dabas stihiju nodarītajiem postījumiem, it kā laika kapsula uz īsu mirkli būtu mani aiznesusi pagātnē.

      Pieliku glāzi pie lūpām, atskārzdama, ka jau esmu izdzērusi vīnu. Divas vīna glāzes bija radījušas patīkamu mīkstu barjeru ap manu galvu, liekot saplūst kopā skaņām un krāsām.

      – Vai tev patīk?

      Gandrīz izmezdama glāzi no rokām, es pārsteigumā pagriezos.

      – Džon! Es tā priecājos, redzot pazīstamu seju! – Atminējos Tišas sejas izteiksmi, pamanot viņu pie durvīm. – Nezināju, ka tu te būsi.

      – Es arī ne. Nebiju iekļauts viesu sarakstā, taču pazīstu Raienus gadiem ilgi – vidusskolā mēs ar viņu dēlu Riku bijām labākie draugi. Nodomāju, ka viņiem nebūs iebildumu, ja ieradīšos uz lielo pieņemšanu par godu tev un Metjū.

      Iedomājos, vai tas ir alkohols, kas piešķīra Džona vārdiem skarbumu.

      – Nu, es priecājos, ka esi te. Esmu iepazinusies ar dažiem cilvēkiem, taču nejūtos pārāk labi lielā pūlī.

      Džons palūkojās uz mani, un viņa neparastās acis likās saprotošas.

      – Vai tev tas patīk? – viņš apjautājās, pievērsdamies zīmējumam.

      – Jā, – atbildēju bez vilcināšanās. – Patīk gan. Māksliniece bijusi neparasti talantīga. – Ieskatījos viņam acīs. – To zīmējusi Metjū pirmā sieva.

      Džons iedzēra malku no alus skārdenes.

      – Zinu. – Viņam bija vajadzīgs kāds brīdis, lai to norītu, itin kā kaut kas aizšķērsotu ceļu.

      – Vai tu viņu pazini? – izgrūdu. Tad papurināju galvu. – Neņem galvā. Es tikai iedomājos: ja reiz tu pazīsti Metjū, tad droši vien būsi pazinis arī… viņu. – Nespēju izrunāt viņas vārdu.

      Viņš dīvaini palūkojās uz mani.

      – Tu nepateici Metjū par satikšanos ar mani pie muliņa, vai ne?

      Palūkojos savā tukšajā glāzē, izmisīgi alkdama pēc vēl kāda vīna malka. Īsti nezināju, kāpēc neesmu pastāstījusi Metjū par satikšanos ar Džonu. Cerēju, ka tam ir kāds sakars ar manu vēlmi pašai uzveikt savas bailes, nogaidīt, līdz būšu gatava nodemonstrēt viņam, kā esmu iemācījusies drosmīgi tuvoties ūdenim. Pat ļaut vilnim apskalot manas pēdas. Nodrebinājos, zinādama, ka esmu spērusi tikai pirmo soli.

      – Laikam būšu aizmirsusi, – noteicu, gribēdama saņemt atbildi uz savu jautājumu par Adriēnu, taču juzdamās pārāk samulsusi, lai uzdotu to vēlreiz.

      – Ava.

      Tuvojās Metjū, satvēris divas pilnas vīna glāzes tik cieši, ka man jau likās – to kājiņas salūzīs. Pasmaidīju tikai tāpēc, ka nespēju izdomāt neko citu, ko iesākt.

      – Vai tas ir man? – apjautājos, nolikdama savu tukšo glāzi un paņemdama pilno, lai iedzertu no tās pamatīgu malku. – Mēs ar Džonu nupat runājām par zīmējumu. Tas ir skaists, vai ne?

      Gaiss viņu starpā sabiezēja, liekot man iedomāties par atmosfēru tieši pirms negaisa.

      – Sveiks, Metjū, – Džons noteica saspringtā balsī.

      – Džon, – Metjū atbildēja, īsi palocīdams galvu. – Šķiet, tu esi iepazinies ar manu sievu.

      – Patiesībā mēs iepazināmies viņdien krastmalā. Viņa brauca ar divriteni, un es biju devies skrējienā. Jūtos pārsteigts, ka viņa tev neko nav pateikusi.

      Metjū zods saspringa, taču viņa sejas izteiksme nemainījās.

      – Nē, neteica gan. – Viņš paskalināja vīnu savā glāzē, taču nedzēra no tās. – Kā klājas taviem vecākiem?

      Džons sarauca pieri, taču viņa skatiens kļuva asāks.

      – Turpina sērot. Ir grūti samierināties ar meitas nāvi.

      Apskaidrības adatiņas sāka durstīt manu vīna apmigloto apziņu, vērojot, kā abi vīrieši sarunājas, nepasakot to, ko patiesībā vēlas. Meitas nāve…

      – Tava māsa ir… – es iesāku, īsti nezinādama, kā pabeigt teikumu.

      Džons pacēla alus skārdeni pret zīmējumu, kā uzsaukdams tostu.

      – Adriēna Makmahona Freizere. Baidos, ka viņai tika visi ģimenes talanti.

      AMF. Adriēna Makmahona Freizere. Protams. Atcerējos vēsumu Džona skatienā, kad biju pateikusi, kas esmu. Paraudzījos uz Metjū un redzēju, ka viņš mani klusējot uzlūko, un viņa agrāk izteiktie vārdi skaļi atbalsojās manās domās. Viņi domā, ka es viņu nogalināju.

      – Ak, – es nomurmināju, nespēdama izdomāt citu sakāmo. Pieliku glāzi pie lūpām, taču netrāpīju, izlaistīdama daļu no sārtā šķidruma uz savas kleitas.

      Metjū uzmanīgi izņēma glāzi no manas rokas un nolika to uz galdiņa.

      – Varbūt tev pietiks.

      Džons nolika savu skārdeni līdzās manai glāzei.

      – Ir tik patīkami redzēt, kā tu rūpējies par savu sievu, Metjū. Atceros, ka tu tāpat izturējies arī pret Adriēnu. – Džons pagriezās pret mani, un viņa acis bija platas un skaidras. – Esi piesardzīga, Ava. Viņš nav tāds, par kādu tu viņu uzskati.

      Viņš novērsās no mums un devās uz ārdurvīm, kamēr cilvēki kāpās nostāk un izvairījās skatīties uz viņu vai uz mums.

      – Tev vajadzēja man pateikt, – Metjū klusi noteica.

      Uzlūkoju viņu gandrīz vai nesaprašanā. Papurināju galvu, un telpa man apkārt griezās.

      – Nē. Tev vajadzēja pateikt man. – Nemaz īsti nezināju, ko gribēju teikt, tikai to, ka bija vēl daudz kas, ko es par viņu nezinu, un man bija kauns apzināties, ka esmu no brīvas gribas apprecējusies gandrīz vai ar svešinieku tikai tāpēc, ka viņu mīlēju, neņemot vērā pārējos apsvērumus, kurus vēl aizvien atteicos apdomāt.

      Devos uz lielās telpas pusi, pretī balsu murdoņai. Pa atvērtajām durvīm ieplūda gaisa pūsma, aicinādama mani laukā. Pasaule bija sākusi šķobīties: pavisam nedaudz, tikai tik, lai izdzēstu manas bailes un mātes balsi. Jutu, ka Metjū man seko, stabils un reāls, un visu laiku sev atgādināju, ka viņš nav bēgšanas līdzeklis.

      – Es gribu redzēt kāpas naktī.

      Biju nokāpusi lejā pa pakāpieniem, pirms paguvu sevi savaldīt, un devos uz priekšu pa smilšainu taciņu, ko apgaismoja lāpas, kamēr atmiņas – vai varbūt sapnis par kāpām sudrabainā mēness gaismā – pazibēja man prātā un pagaisa gluži kā smiltis zem kājām.

      – Ava. Apstājies.

      Tas vairs nebija sapnis. Smiltis, kas bija kļuvušas vēsas nakts gaisā, nesniedza siltumu, un soļu troksnis aizmugurē lika manai rīklei izkalst.

      – Nē, – es noelsos,