Pārmaiņu vējš. Kārena Vaita

Читать онлайн.
Название Pārmaiņu vējš
Автор произведения Kārena Vaita
Жанр Зарубежные любовные романы
Серия
Издательство Зарубежные любовные романы
Год выпуска 2013
isbn 978-9984-35-653-2



Скачать книгу

tempu, tuvojoties Frederikas ceļam, atcerēdamās pēc kartes, ka man ir jānogriežas pa labi, lai dotos uz ciematu. Biju apmeklējusi nelielo centru ar mazajiem veikaliņiem un restorāniem, kad mēs ar Metjū tur ēdām vakariņas pēc manas izgāšanās virtuvē, taču manu jauno māju apgūšana vēl bija priekšā. Metjū bija apsolījis to izrādīt nedēļas nogalē, taču es negribēju gaidīt. Mani bija pārņēmusi vēlme apskatīt visu savām, nevis viņa acīm, lai izskaidrotu skatus bez viņa atmiņām, kas bija ar tiem saistītas. Un es gribēju redzēt okeānu.

      Auksta baiļu bulta izšāvās cauri, par to iedomājoties, un divritenis nošūpodamies uzbrauca uz šaurās divjoslu ielas. Aizmugurē atskanēja auto taures signāls, un es atkal nogriezos no ceļa, turpinot lūkoties uz trotuāru priekšā, kamēr mašīna pabrauca garām.

      Nepagāja ilgs laiks, kad manu seju pārklāja sviedru maska, pielipinot sporta kreklu pie muguras. Mani apņēma purvāju smarža, novēršot domas no divriteņa, uz kura sēdēju, un miklās sviedru segas, kas spieda silto gaisu tuvāk ādai. Atpazīstamības izjūta pārņēma mani līdz ar atmiņu uzplūdu, vēl pirms prāts atpazina pēc sēra smaržojošā gaisa avotu.

      Palēnināju gaitu, atkal sākot pamanīt ozolu vainagus un to grubuļainos zarus, kas cēla augšup sūnas gluži kā sieviete, kas izrāda savas dārglietas. Vietām varēja padomāt, ka iela atrodas tādā kā tunelī, jo sūnas un koki radīja ilūziju par ceļojumu laikā, pateicoties gaismēnu rotaļām.

      Man izdevās iekļauties satiksmē, nesaduroties ar mikroautobusu no Ohaio, kas brauca nepareizajā joslā. Šoferis man atvainodamies pamāja, un es pamāju viņam, gribēdama pateikt, ka esmu tūriste. Ievēroju zem ozola paslēpušos saldējuma kafejnīcu un apturēju divriteni, novēloti secinādama, ka esmu aizmirsusi maku – kas lika man vēl vairāk ilgoties pēc kā auksta un mitra.

      Manu stilbu sarāva krampji, tāpēc nokāpu no divriteņa un sāku staipīties, ievērojot, ka pa to laiku no dzelteni zaļi svītrotas nojumes līdzās saldējuma kafejnīcai iznāk kāds pārītis. Uz logiem bija rakstīts Mērfija tavernas nosaukums, un tas pats bija lasāms arī uz norādes virs durvīm un uzkrāsots uz tumši zaļajiem ķieģeļiem jumta tuvumā gadījumam, ja kāds nebūtu ievērojis pirmos divus. Neliels ļaužu pulciņš ar fotoaparātiem stāvēja līdzās tavernai, notēmējuši savas kameras pret lielā ozola stumbru. Sajuzdama ziņkārību, ar visu divriteni piegāju tuvāk, lai noskaidrotu, kas piesaistījis viņu uzmanību.

      Milzīgā koka celmā bija izgrebta vīrieša seja atpūtas brīdī: viņa acis bija aizvērtas gluži kā miegā. Tas man atgādināja slavenu cilvēku pēcnāves maskas, kuras biju redzējusi vēstures grāmatās. Grebums bija ļoti detalizēts, taču visvairāk mani pārsteidza tas, ka pirmoreiz kopš ierašanās uz salas mani nepārņēma sajūta, ka es to visu jau zinu: tā bija man uzbrukusi brīdī, kad šķērsoju dambi un atcerējos nekad neredzētā okeāna smaržu.

      – Kas tas ir? – es apjautājos vīrietim sev līdzās, kad viņš sāka ņemt fotoaparātu ārā no futrāļa.

      – Tas ir viens no koka gariem, – viņš atbildēja, it kā tas būtu pietiekams paskaidrojums.

      Sieviete, jādomā vīrieša sieva, neapmierināti palūkojās uz viņu, pirms pievērsties man.

      – Salā tādu ir septiņpadsmit – lielākoties sabiedriskās vietās, un tās ir izgrebis vietējais mākslinieks Kīts Dženingss. Tie attēlo zvejniekus, kuri pazuduši jūrā ar kuģiem, kas gatavoti no Sentsaimonsas ozoliem.

      Viegla gaisa vēsmiņa mani atvēsināja, itin kā es piepeši būtu ielekusi baseinā. Vēlreiz palūkojos uz seju, tagad redzēdama, ka tas ir noslīcis cilvēks, un iztēlojos, kā viņa atvērtās acis nolūkojas uz ūdens virsmu, pašam grimstot aizvien dziļāk un dziļāk.

      Sieviete mani savādi uzlūkoja, un es ar grūtībām pasmaidīju.

      – Paldies, – noteicu vārgā balsī. – Cik interesanti.

      Pamāju viņiem abiem un tad devos projām, juzdama, ka plaukstas uz divriteņa stūres ir sasvīdušas. Atkal uzkāpu uz divriteņa, nezinādama, kurā virzienā doties. Mans sākotnējais plāns bija apciemot ciematu un vēsturisko Sentsaimonsas bāku. Piestātne un Sentsaimonsas jūras šaurums atradās aiz tās, un abi piesaistīja salas viesus un pastāvīgos iedzīvotājus. Biju gribējusi uz īsu brīdi tuvoties ūdenim, aplūkot to no attāluma, atrodoties drošībā uz divriteņa.

      Auksti sviedri izspiedās man uz kakla, gandrīz liekot apgriezt otrādi divriteni un doties atpakaļ mājup. Taču tad atcerējos Metjū seju, kad viņš runāja par laiku, kas pavadīts pie ūdeņiem kopš bērnības, par viņa lielo mīlestību pret viļņu smaržu un sajūtu, ka tie atrodas zem laivas dibena, un savu solījumu sev pašai mēģināt iemīlēt to visu tikpat stipri kā viņš.

      Izriesusi plecus, pagriezu divriteni pret mērķi un sāku mīties, cik ātri vien spēdama, lai neļautu sev pārdomāt.

      Nonākusi Malerija un Kingsvejas ielu krustojumā, pamanīju restorānu, kurā mēs ar Metjū ēdām “Ceturto maiju”, un nokāpu no divriteņa, lai varētu iet pa ietvi un aplūkot veikalu vitrīnas.

      Ciematu veidoja eklektiski tūristu veikaliņi un galerijas pamīšus ar restorāniem, kuros patika ieturēties pat vietējiem. Centos skatīties uz skatlogiem un nevis tālumā, kur atradās Sentsaimonsas zunds un aiz tās Atlantijas okeāns. Atkal uzkāpu uz divriteņa, sasniedzot Bīčvūdraivu, lēnām pabraucu garām kazino – pasākumu zālei un viesu centram – un tad nogriezos pa labi Divpadsmitajā ielā, kur Sentsaimonsas bāka kā sargkareivis sargāja pilsētu un jūras šaurumu.

      Vēlreiz apsvēru domu par atgriešanos mājās, lai arī vēl aizvien bija atlikušas gandrīz astoņas stundas līdz Metjū pārbraukšanai. Uz īsu brīdi man ienāca prātā mātes vārdi par to, ka jāieklausās savās bailēs un ka tās palīdzēs atrasties drošībā. Taču, ja es vienmēr būtu klausījusi viņu, tad vēl aizvien atrastos Antiohā Džordžijas pavalstī, būtu precējusies ar Filu Otriju un nespētu tikt galā ar nemieru, kuru vairs pat necentos izprast. Ar jaunu apņēmību iecirtu zodu krūtīs, ko māte allaž dēvēja par manu “kareivīgās Belindas” pozu, un straujā solī devos pretī putnu kliedzieniem.

      Cementa ietve vijās no bākas līdz zvejas muliņam, kas stiepās līdz zundam. Biju to redzējusi kartē un zināju, kas atrodas aiz pagrieziena, taču turpināju stumt divriteni uz priekšu, baiļodamās apstāties kaut uz brīdi, jo šķita, ka pēc tam vairs nespēšu izkustēties no vietas.

      Pirmie panikas vēstneši pieteicās, izdzirdot viļņu skaņas, tiem sitoties pret lielajām klintīm, kas norobežoja pludmali, neļaujot ūdenim tikt tālāk. Kādu brīdi stāvēju, vairākas reizes dziļi ieelpodama, kā Metjū man bija mācījis, un saprazdama, ka esmu labi izvēlējusies šo vietu, ka okeāna viļņu spēks te tika mīkstināts, pateicoties Sentsaimonsas zundam. Un tomēr aukstais, tumšais ūdens likās mani vajājam līdz ar katru viļņu šļakstu pret klusējošajām klintīm.

      Vēl nebija tik silts laiks, lai apkārt būtu pārāk daudz cilvēku, taču pietiekoši, lai atgrieztu mani realitātē un liktu uzsmaidīt garāmgājējam, sajust divriteņa stūres cieto plastmasu un saklausīt smilšu čirkstoņu zem sporta kurpēm uz cementa.

      Apstājos uz taciņas līdzās tornītim, nolūkodamās pāri zāļainajam pleķītim, kas noslīga līdz klintīm un tad līdz smilšainajai pludmalei. Aiz krasta ūdens likās gandrīz nekustīgs. Taču es sajutu slapjo smilšu vilkmi un sapratu, ka okeāna spēks ir mānīgs un atklājas vien nelaimīgiem zvejniekiem un peldētājiem, kuri uz savas ādas izjūt viļņu varenību un nežēlīgo ūdens svaru.

      Manu uzmanību piesaistīja ritmiska elšana. Kāds vīrietis ar nosvīdušām rokām un kailu krūškurvi bija devies skrējienā un palēnināja gaitu, tuvojoties man. Kad viņš atradās apmēram divdesmit pēdu attālumā,