Pārmaiņu vējš. Kārena Vaita

gaismu un notrulinām visas citas izjūtas virtuvē, kur mēs ar Lēdu un Džemmu maisījām cūku taukus lielos katlos. Lai gan ārā valdīja aukstums, no iekurtās krāsns nākošais karstums lika mums nosvīst. Mēs miedzām acis tvaikos un centāmies domāt par šķiņķi un speķi, kas mums būs ziemā, nevis par kaušanu.

      Saldie kartupeļi cepās uz uguns, kamēr Lēda apgrieza cūku ādas eļļā, lai tās apbrūninātu. Nekas netiks izšķiests. Sākot ar cūku sariem, no kuriem tiks pagatavotas sukas, un iekšām, kas aizies desās, visa gaļa no šņukura līdz astei tiks izmantota šādā vai tādā veidā. Biju iemācījusies, ka būt izšķērdīgai nozīmē no kaut kā atteikties, un ar zināmu ilgošanos atcerējos vecāsmātes ēdamistabu Savannā, kur mēdzu atstumt nost šķīvi, kad uz tā vēl bija ēdiens.

      Pagriezos, lai pateiktu kaut ko Džemmai, un sajutu spēcīgas sāpes, kas lika man sagumt uz priekšu virs pieblīdušā vēdera. Sīka plauksta nogludināja mana priekšauta audumu, itin kā cenzdamās aizgaiņāt sāpes, un es paraudzījos uz Džemmu, kura bija pavērsusi savu seju augšup pret manējo. Viņa vēl aizvien bija klusa, vēl aizvien pārklāta ar rētām, taču daudzējādā ziņā jau atveseļojusies. Kluso šņukstu aizpildītie mēneši beidzot bija garām, un Lēda pieņēmusi meiteni savā virtuvē, kur Džemma uzplauka Lēdas smaida gaismā. Man likās, ka viņas atradīs viena otrā māti un meitu, pēc kuras ilgojās. Un, lai arī starp viņām bija izveidojusies stipra saikne, kad es biju tuvumā, Džemma ķērās manos svārkos, lai izrādītu savu mēmo sirsnību.

      – Paldies, Džemma. Tās ir tikai pirmās sāpes. Domāju, ka mums būs daudz laika. – Varēju vienīgi cerēt, ka mani vārdi izrādīsies patiesi. Vēl bija tik daudz darāmā.

      Džemma savilka pieri krunkās, aizvēra savu labo aci un sāka lēnām masēt manu vēderu, iezīmēdama bērna kontūras. Nezināju, cik lielā mērā viņas zināšanas nāca no mātes padomiem un cik lielā mērā tā bija intuīcija. Lai vai kā, viņa ātri vien bija kļuvusi man par neaizstājamu palīdzi un vienmēr zināja, kad ir laiks stumt un kad ir laiks apstāties. Un kurām mātēm ir vajadzīgs bargāks uzmundrinājums, bet kurām vienīgi mierinājums.

      Paraudzījos uz atvērtajām durvīm, ilgodamās pēc svaiga gaisa malka plaušās. Man vajadzēja sameklēt Džofriju, lai pavēstītu viņam, ka pienācis laiks. Mēs bijām zaudējuši nedzīvu dzimušu zēnu februārī: tik sīciņu, ka viņš gandrīz vai neizskatījās pēc cilvēka bērna. Viņš bija piedzimis kambarī, un tā bija Džemma, kas viņu saņēma un sagatavoja apbedīšanai līdzās viņa brālim Džeimijam. Man bija stipra asiņošana, un Lēda pateica Džofrijam, ka viņam jāsagatavojas manai aiziešanai. Viņš nebija ne uz mirkli atgājis no gultas un turēja manu roku, itin kā gribēdams iepūst savu dzīves spēku manās dzīslās. Un viņam tas izdevās.

      Džofrijs tik tikko spēja uzlūkot manu kuplo augumu, tiklīdz atkal biju apstiprinājusi savu stāvokli. Katru dienu lūdzos, kaut nu ķermenis mani nepieviltu, kaut nu man izdotos dzemdēt veselīgu bērnu un remdēt viņa bailes. Taču mums abiem bailes no šķiršanās bija gluži taustāmas, kā ledus gabals, kas naktī ietīstījās segā mums līdzās un no rīta pievienojās pie galda.

      Drošinot noglāstījusi Džemmas plecu, es izgāju ārā vēsajā decembra gaisā, berzēdama plaukstas pret delmiem, lai tās sasildītu. Meklēju Džofriju, kura garais stāvs ar platajiem pleciem parasti bija viegli pamanāms, jo viņš bija garāks par vairumu strādnieku un kaimiņu, kas nāca mums palīgā uz lauka, tāpat kā mēs palīdzējām viņiem. Tagad mans skatiens aizķērās aiz Neitaniela Smita stāva. Nebiju viņu redzējusi kopš tās reizes, kad palīdzēju abām viņa lauka strādniecēm piedzemdēt veselīgus puikas neilgi pēc tam, kad Džemma apmetās pie mums pērnajā rudenī, taču nebrīnījos, redzēdama viņu šodien. Debesis bija zemas un pelēkas, piesūkušās ar mitrumu, un mēs visi baidījāmies, ka ir pietiekoši auksts, lai lietus pārvērstos retajā sniegā. Džofrijs gribēja nokaut cūkas un pakarināt gaļu kūpinātavā vēl pirms pārslu parādīšanās.

      Pieliecu galvu sveicienam un tad atskārtu, ka Neitaniels vairs neskatās uz mani. Pagriezu galvu un ieraudzīju Džordžīnu, kura lēnām gāja no mājas uz virtuvi, ģērbusies tā, it kā dotos uz baznīcu, un sapratu, ka no viņas šodien vairs nesanāks nekāda palīdze virtuves darbos. Kopš mūsu tēva nāves pagājušajā vasarā viņa bija pārcēlusies uz dzīvi pie manis un Džofrija, apmezdamās guļamistabā iepretī mūsējai, kas reiz piederēja Džeimijam. Taču viņa izskatījās burvīgi, viņas vaigi bija piesārtuši no sala, un tumši zaļais apmetnis izcēla acu krāsu. Pārsteigumā uzlūkoju sarkanos ādas cimdus – tos Džofrijs man bija uzdāvinājis dzimšanas dienā pagājušajā mēnesī. Viņš tos ieraudzīja gadatirgū Savannā, un, lai arī mēs tos nevarējām atļauties, vīrs nopirka, jo sarkanā bija mana mīļākā krāsa.

      Bērns sakustējās atkal, un man cauri izurbās jauns sāpju vilnis, tik ass kā stikla šķemba, kuras robotās malas plosa iekšas. Mani ceļgali saļodzījās, un es tik tikko paguvu pieķerties margām, lai nenokristu lejā pa kāpnēm. Izdzirdēju Džordžīnas kliedzienu, un tad spēcīgas rokas pacēla mani augšup, līdz sajutu, ka mana seja tiek iespiesta vīrieša mēteļa vilnā.

      – Džofrij? – es iesaucos liesmojošajā sāpju miglā.

      Tā nebija viņa balss, kas atsaucās.

      – Te Neitaniels. Džofrijs devās uz Sinklēru fermu meklēt vairāk palīgu, kamēr vēl laiks nav pavisam sabojājies. Pasaki man, kurp tevi aiznest, un tad es braukšu viņam pakaļ, cik ātri vien varēšu.

      – Pateicos, – nočukstēju, nespēdama ievilkt elpu starp sāpju viļņiem, kas bija mani sagrābuši savās spēcīgajās ķetnās.

      – Mēs esam iekārtojuši dzemdību telpu aiz viesistabas, – dzirdēju Džordžīnu sakām un tad aizvēru acis un lūdzos pēc nemaņas, kas atbrīvotu mani no sāpēm.

      Es tās atkal atvēru un attapos, ka atrodos gultā mazajā istabiņā, kuru mēs ar Džemmu bijām iekārtojušas radību dienai. Centos nedomāt par to, ka vēl ir trīs nedēļas par agru, un par to, ka sāpes ir pastāvīgas, nevis viļņveidīgas. Es nespēšu tās izturēt tik ilgi, cik vajadzēja, lai piedzemdētu Džeimiju. Man bija vajadzīgs Džofrijs, un es atkal pasaucu viņu vārdā.

      – Es došos viņam pakaļ. – Džordžīnas roka pieskārās manai pierei, un es sajutu, kā sarkano cimdu āda pārslīd tai pāri.

      – Nē. – Tā bija Neitaniela balss, un pat es atpazinu toni, kas necieta iebildumus. – Es atvedīšu Džofriju.

      Pirmoreiz ielūkojos viņam acīs un ieraudzīju, ka tās ir vētru sabangota okeāna krāsā, pelēkas ar zilām maliņām. Tās bija arī laipnas un raižpilnas acis, un es atcerējos viņa jauno, smalko sievu, kuru viņš bija atvedis no Bostonas un kura Sentsaimonsas salā nodzīvoja vien divas vasaras un tad nomira dzemdībās. Cilvēki runāja, ka draugi esot baiļojušies par Neitanielu, jo viņš pasācis staigāt pa pludmali vētras laikā, itin kā gaidīdams, lai liktenis iejaucas un atkal aizved viņu pie sievas. Viņš saspieda manu plaukstu, un es sapratu, ka varu uzticēties šim vīram, jo viņš zināja, ko nozīmē dziļi mīlēt.

      Viņš pagriezās pret Džordžīnu.

      – Paliec te un mierini savu māsu. Taču vispirms aizsūti kādu pēc Džemmas. – Viņa smagie zābaki noklaudzēja, Neitanielam izejot no istabas.

      – Džemma, – es iesaucos, taču vārdu aprāva kliedziens, kas nāca no mana klēpja dziļumiem. Saķēru aiz rokas māsu, kura mierīgi sēdēja krēslā līdzās manai gultai. – Pasauc Džemmu, – es nočukstēju.

      Viņa lēnām vilka nost cimdus, pirkstu pēc pirksta.

      – Labi. Taču vispirms gribu pārliecināties, vai tev ir ērti. Vai novilkt tev svārkus? Varbūt atnest ūdeni?

      Mana