Viltus eņģelis. Fiona Nīla

Elija attapās, ka pirmo divu darba interviju vadītājai nav pajautājusi, ko tad īsti Skineri dara. Viņasprāt, tas uzskatāms par mīnusu izvērtējumā, taču tāpat varēja spriest par viņas attieksmi pret darbu, kas pašai nemaz nešķiet interesants. Tagad bija acīm redzams, ka ne tikai Brionijas vīrs, bet arī Brionija pati veiksmīgi kāpusi pa karjeras kāpnēm, un tāpēc auklītes amats kļūst jo nozīmīgāks. Viņai nevajadzēs tēlot māmiņu kādas izlutinātas pilsētnieces namā, kā bija minējusi viena no draudzenēm; viņa būs ģimenes stūrakmens, palīdzēs balstīt karjeru tādai sievietei, kādas agrāk bija redzētas tikai uz glancēto žurnālu vākiem. Pirmo reizi kopš tās dienas, kad viņa nosūtīja savu pieteikumu personāla atlases aģentūrai, kura meklēja auklīti Skineru ģimenei, Elija sprieda, ka tiešām gribētu tajā strādāt.

      Palūkojusies apkārt, Elija impulsīvi paliecās pāri galdam, uzmanīgi izņēma plastikāta mapi no portfeļa un sāka lasīt dokumentus. Tādējādi viņa varētu iegūt informāciju un aizsteigties priekšā konkurentiem. Bija grūti saprast, kā justies, turot rokā rūpīgi saskavoto papīru kaudzi, – pateicīgai vai satrauktai. Elija bija pārsteigta, ka par viņu var tik daudz pateikt.

      Pirmā bija vēstule uz veidlapas, ko sūtījis viņas pasniedzējs no Austrumanglijas universitātes Angļu valodas fakultātes. Tajā viņš apstiprināja, ka Elija paņēmusi akadēmisko gadu, lai “uzlabotu savu finansiālo situāciju”, bet tad atgriezīsies un pabeigs studijas. Profesors Vills Makdonalds apliecināja, ka šī studente ir krietna un paraugs citiem, veicot darbu atbilstoši visaugstākajiem standartiem. Arī citas frāzes piesaistīja uzmanību. Viņa izrādījās “apveltīta ar vēlmi izpatikt”, “lojāla un motivēta”, “strādā metodiski”, “prot skaidri formulēt savu viedokli” un “viegli adaptējas”. Vēl pasniedzējs norādīja, ka Elija labprāt pieskatījusi trīs viņa bērnus un viņi ar sievu meiteni ļoti iemīļojuši. Te Elija beidza lasīt, jo pēc šiem vārdiem gribējās raudāt. Bija pretīgi lasīt šādu atsauksmi, jo rakstītājs taču tikai gribējis būt laipns.

      Elija pievērsās savas autovadītāja apliecības kopijai, kas bija piestiprināta vēstulei. Nevainojami. Apliecinājums, ka viņa pirms pāris gadiem gan ieguvusi tiesības vadīt automobili, bet tikai retu reizi sēdusies pie stūres. Noridžā nevajadzēja nekur braukt, un vecākiem piederēja tikai viena automašīna, kuru viņi negribēja aizdot nevienam, jo tā ik brīdi varēja izrādīties nepieciešama Džo problēmu risināšanai.

      Tālāk nāca vēstule uz trim lapām, ko rakstījusi personāla atlases aģentūra, kuru Skineri nolīguši par glītu summiņu administratīvu lietu kārtošanai – gan auklītes meklēšanai, gan biļešu iegādei uz izpārdotu rokgrupas Coldplay koncertu. Vēstuli bija parakstījusi sieviete, kas vadīja pirmās divas darba intervijas ar Eliju. Tajā vēstīts, ka Elija Sperova nav iesaistīta kriminālnoziegumos un viņai gan ir parāds, taču Kromeras banka apliecinājusi piecus tūkstošus mārciņu lielu iespējamo pārtēriņa kredītu. Parāds bija saistīts ar studenta dzīves izmaksām. Lielākie izdevumi, ja neskaita maksājumu par trīsistabu dzīvokli, ko viņa kopā ar draugiem īrēja nepievilcīgā Noridžas rajonā, bija par cigaretēm un drēbēm no veikala Topshop. Par īri un komunālajiem pakalpojumiem viņa vienmēr norēķinājās laikus.

      Nevilšus Elija sāka domāt par to, kā aģentūra tikusi pie šādas informācijas, jo tā taču ir konfidenciāla. Tomēr vēl vairāk viņu pārsteidza atskaite nākamajā dokumentā. Tā bija pirmā reize, kad viņas dzīve aprakstīta tik atklāti. Pirmā lappuse stāstīja par viņas izglītošanos vietējās skolās – nekā slēpjama. Tika pieminēts, ka viņa izraudzīta apdāvināto un talantīgo bērnu apmācības programmai pamatskolā un vidusskolā bijusi priekšzīmīga skolniece, bet pēc tam atbildīga un motivēta studente, par spīti vecākās māsas problēmām. “Pateicoties vecākās māsas problēmām,” Elija domās palaboja. Turpat bija arī viņas pēdējās skolas liecības kopija. Nākamā viņas rokās nonāca vecāku fotogrāfija. Tēvs bija zvejnieks, un māte strādāja uz pusslodzi pilsētas domē. Turpat tika pieminēts, ka A līmeņa zināšanas nodrošinājušas viņai vietu Austrumanglijas universitātē. Sekoja īss, atturīgs Kromeras raksturojums: “Mazpilsēta, kuras novājinātā ekonomika ir atkarīga no sezonas tūrisma un krabju pārstrādes rūpniecības. Savulaik Kromerā reģistrēts augstākais heroīna atkarīgo skaits visā Austrumanglijā. Viktorijas laikmeta tūristiem tas bijis iecienīts ceļojuma galamērķis.”

      “Riebekļi,” Elija nodomāja. “Kā var aprakstīt Kromeru, nepieminot jūru?” Šķita, ka viņi aizmirsuši kādu būtisku viņas personības daļu. Vecāku māja atradās tik tuvu ūdenim, ka vētras laikā viļņi sitās viņas guļamistabas logā. Tas viņu raksturoja vairāk nekā jebkura skolas liecība. Naktīs Elija mēdza atvērt logu, ieklausīties jūras balsīs un mēģināt uzminēt tās noskaņojumu. Vētrā jūra vienmēr likās dusmīga, taču dažkārt dusmas mīkstināja sērīgas gaudas, un Elijai bija žēl, ka tā nespēj savaldīties. Vasarās tā nereti ieguva mirdzošu tirkīza toni, vilinot cilvēkus savās skavās. Lielākā daļa tika arī atbrīvoti no tām, bet augustā kādu, parasti bezbailīgu bērnu, negantas straumes ierāva bīstamos ūdeņos.

      Var jau būt, ka Kromeru var uzskatīt par dīķi ar sastāvējušos ūdeni, taču Elija bija pārliecināta, ka tās ritmu kontrolē primitīvi augstākie spēki. Elijas tēvs vienojās ar jūru, izpildot noteiktus rituālus un ceremonijas, pāris reižu dienā klausoties laika ziņas un mācoties pielāgoties vēja virziena maiņām, gluži tāpat kā cilvēks, kurš runājot bez problēmām pārslēdzas no vienas valodas uz otru. Bet Elija nekad pilnībā neuzticējās laika ziņu lasītāju melodiskajām balsīm vai iracionālajam rituālu kopumam, ko piekopa viņas tēvs. Skaidrā dienā pa guļamistabas logu Elijas skatiens sniedzās līdz pat zudušajam Šiptonas ciemam, ko pirms divsimt gadiem aprija jūra.

      Jūra līdzinājās mānīgai draudzenei, kurai nekad nevar līdz galam uzticēties. Gluži tāpat kā Skineri, kā vēlāk atklāsies. Bet tobrīd, gaidīdama ēdamistabā, Elija to nevarēja zināt. Un, ja zinātu, vai tas kaut ko mainītu? Viņa turpināja lasīt un laizīja ādu ap muti, ilgodamās pēc sāļas garšas. Skolā viņa bija mācījusies, ka sāls ir tikpat svarīgs cilvēkam kā ūdens, un tolaik jutās gluži kā sasniegusi augstāko punktu kādā ticības sistēmā.

      Atskaitē bija norādīts, ka par Eliju vai viņas vecākiem nekad nav rakstīts vietējās avīzēs, izņemot vienu publikāciju laikrakstā Eastern Daily Press pirms desmit gadiem, kad tēvs bija noķēris sešas mārciņas smagu krabi. Elijai par sarūgtinājumu, atskaitei izrādījās pievienota krāsaina avīžraksta kopija – tēvs attēlā bija redzams dzeltenās zvejnieka biksēs un rokā turēja krabi. Turpat bija pieminēts, ka šīs bikses izgudrojis kāds attāls radinieks no Greitjārmutas. Visi apgalvoja, ka Elija smaida gluži tāpat kā tēvs, bet šī bija pirmā reize, kad viņa to redzēja pati savām acīm.

      – Pavisam nesvarīga dzīve, – Elija skaļi noteica, turpinādama šķirstīt dokumentus par sevi. – Atšķirībā no tiem cilvēkiem, kas dzīvo šeit.

      Neticības pilna, Elija bija stāvējusi pie mājas, iespaidīgas reģenta laika ēkas ar stuka ciļņiem un stikla portiku, kas stiepās no kaltas dzelzs vārtiem takas galā, augšup pa astoņiem pakāpieniem un līdz ieejas durvīm. Tā atradās ielas pusloka pašā centrā un bija vienīgā ēka ar simetrisku fasādi un durvīm centrā, tāpēc izskatījās, ka pārējie nami godbijīgi paliekušies uz tās pusi. Te viss liecināja par svarīgumu – gan zilā plāksne pie sienas, kas informēja par slavenu zinātnieku, kurš reiz dzīvojis zem šī jumta, gan Frānsisa Bēkona portrets virs kamīna.

      Ēdamgalda otrā galā atradās pamatīga avīžu kaudze. Visi virsraksti vēstīja par iepriekšējā dienā neizdevušos mēģinājumu uzspridzināt lidmašīnas transatlantiskajos reisos. Smaidīdama Elija atcerējās māti, kura piezvanīja, lai pastāstītu,